Kādu laiku nebiju neko rakstījis, bet ne tādēļ, ka nekas nenotiktu. Drīzāk par iemeslu varētu būt kalpojis tieši pretējais – bija daudz lietu, ar ko nodarboties, kā rezultātā šo lietu pienācīgai aprakstīšanai īsti neatlika laika. Tad nu jāmēģina tās vismaz aprakstīt `kaut kā`, ja ne pienācīgi, šeit un tagad. Vispirms īss satura pārskats. Rakstā bija paredzēts aprakstīt pēdējā laika (īstenībā – vienas nedēļas ietvaros esoša) divus svarīgākos notikumus jeb personīgās uzvaras – Sportlat pirmo Rīgas pusmaratonu un ceturto galda spēles `Katanas ieceļotāji` turnīru `Sēde`. Bez tam īsumā bija paredzēts pieminēt vēl pāris lietas, kuras virsrakstā esmu necili nodēvējis par `sīkumiem`, lai gan par šo lietu būtības atbilstību minētajam vārdam ļauts spriest katram lasītājam pašam.. Taču katra no divām uzvarām tomēr nejauši aprakstījās nedaudz garāk, lai to aprakstus būtu pieklājīgi ievietot vienā garā un nebaudāmā rakstā, tāpēc rezultātā bija lemts tapt diviem rakstiem – pa vienam par katru no uzvarām. Katrs no diviem sīkumiem arī pēc savas būtības piederas kādai no divām uzvarām, līdz ar to arī katrs no tiem tiks aplūkots vienā no šiem diviem rakstiem.
Sportlat 1. Rīgas pusmaratons
Šis 8. maijā notikušais pasākums tika izsludināts jau krietni, krietni sen, bet manu uzmanību tas īpaši pievērsis sev kaut kā nebija. Plānojot savu sacensību kalendāru, šo notikumu es apzināti biju atlicis malā un 8. maijā domāju izšķirties par vienu no diviem citiem pasākumiem – Otepes-Tartu skrējienu vai Ozolnieku skrējienu, krietni vairāk sliecoties uz pirmo variantu, jo par šo skrējienu ir dzirdētas ļoti labas atsauksmes. Tomēr beigās sanāca tā, ka jau otro gadu pēc kārtas piedalījos skrējienā apkārt Vīlandes ezeram 1. maijā, bet divas nedēļas pēc kārtas braukt uz Igauniju.. jau vispār varētu, bet.. nu jā, atteikumam vienalga trūkst īsta pamatojuma 🙂
Taču arvien vairāk un vairāk šis Rīgas pusmaratons tika reklamēts, tas tomēr notiktu pirmo reizi, līdz ar ko dalība tajā vēlāk varētu kļūt par jaukām atmiņām, kā jau dalība kaut kamā, kas notiek pirmo reizi. Tāpat arī būtu papildus finišētāja medaļa, kā arī šis pusmaratons ir pirmais skrējienu seriāla `Skrien Latvija` posms. Šāds seriāls arī šogad notiek pirmo reizi, un tie, kas piedalīsies vismaz četros posmos no sešiem, tiks pie ieskaites un kaut kādām balviņām. Tas viss mani zemapziņā rosināja varbūt šeit tomēr piedalīties, bet pēdējais punkts uz `i` burta tika pielikts ar ziņu, ka tie, kas pieteiksies līdz 4. maija vakaram, saņems speciālus numurus ar savu vārdu un uzvārdu uz tiem. Tā nu izlēmu piedalīties un pieteicu savu dalību tieši 4. maija vakarā pēc stipro skrējiena. Tik vēlu nekad iepriekš uz pusmaratonu pieteicies nebiju, līdz ar ko nācās arī šķirties no paprāvas summiņas – 12 latiem.
Biju domājis izvērst šo kā pēdējo nopietno testa skrējienu pirms Nordea Rīgas maratona, kur biju gribējis pusmaratonu noskriet pusotrā stundā. Šeit, Biķernieku trasē, uzrādītais rezultāts varētu man šo to liecināt par potenciāli iespējamo rezultātu divas nedēļas vēlāk. Taču beigās izlēmu rīkoties ne gluži tikai kā testējot savas spējas, bet startēt šeit ar Vibram FiveFingers apaviem, pārvēršot šo visādās ziņās pirmo skrējienu arī par manām pirmajām sacensībām minimālajos apavos. Tiesa, basām kājām es jau vienās sacensībās esmu piedalījies – pērnajā jūlijā notikušajā Majoru bruņurupuča skrējienā pa pludmali. Taču minimālajos apavos šis skrējiens man bija pirmais. Interesanti, ka esot redzēti vēl divi vīri skrienam ar VFF apaviem, kā arī šī pasākuma mazo distanci ar citiem minimālajiem apaviem – Merrell Trail Gloves – pieveica Ivars. Mūsu kults lēnām, bet mērķtiecīgi sāk iespiesties arī Latvijā! 🙂
Skrējiens izdevās ļoti labs un patīkams. Lai arī trase bija visai kalnaina, tomēr skrējās labi, mēģināju turēties līdzi citiem skrējējiem un ieturēt tādu tempu, ar kādu man sanāktu labot savu personīgo rekordu, kas uzstādīts pilnīgi līdzenajā Ozolnieku trasē pērnajā oktobrī un ir 1:34:35. Pēc pusdistances (10.55 km) mans rezultāts bija 46:01 – ja es tā turpinātu, tad kopējais rezultāts līdz ar to būtu ap 1:32:02. Taču jau tad bija skaidrs, ka tādu tempu es līdz galam noturēt vairs nespēšu, tomēr likās, ka rekordam vienalga būtu jābūt, varu pat atļauties tempu nedaudz nomest. Ap šo laiku arī sāka likties, ka uz pēdām sāk parādīties kaut kādas tulznu veidošanās pazīmes, laikam pamatā dēļ tā, ka itin bieži nākas skriet lejā no kalniņiem, kur attīstu labu ātrumu, bet, lai piezemēšanās nenotiktu uz papēža, nākas uzlikt papildus slodzi pēdas priekšdaļai, kas cenšas kustību bremzēt un rada tādu kā berzi starp pēdu un apavu. Līdz ar to arī veidojas tulznas šajā pēdās priekšējā daļā.
Kaut kur ap sacensību vidusdaļu
Iepriekš minētais rekords Ozolniekos man bija ticis izskriets ar vidējo tempu 4:28 min/km, tāpēc tagad vismaz sacensību sākotnējā daļā negribējās tempu nolaist līdz šādam līmenim, kamēr vien spēju to turēt. Tas arī visai labi izdevās un tikai 14. kilometrs bija pirmais, ko noskrēju lēnākā tempā – 4:33 min/km. Bet šajā laikā biju jau visai piekusis, arī tulznas berzās, un vairs nevienu no turpmākajiem kilometriem nespēju noskriet zem 4:28 min/km, visi bija robežās no 4:28 līdz 4:36.
Kaut arī piedalījās ļoti daudz pazīstamu skrējēju, trasē izdevās manīt vien dažus. Kaut kad ap otro vai trešo apli apdzinu Arvi, dažas reizes samainījāmies vietām ar Aigaru, kurš finiša spurtā kļuva man neaizsniedzams, kā arī sacensību beigu daļā ar mani kopā tika skrējis Vaivars, kurš gan arī finišēja neilgi pirms manis. Lielu otrās skrējiena puses daļu centos turēt līdzi kādam veterānam, pateicoties kuram mans temps nekritās vēl straujāk. Finišēju es pirms viņa, pēc tam aizejot pateikties par `pavilkšanu`. Pārmijām dažus vārdus, un viņš teica, lai es neskrienot šajos apavos, bet normālās `kedās` un lai piezemējoties uz papēža.. 🙂 Mans rezultāts – 1:33:45 (jeb 1:33:50 no starta šāviena) jeb 4:25 min/km. Vieta – 73. no 309 dalībniekiem jeb 26. no 69 dalībniekiem savā V20 grupā.
Nu ko, tātad arī minimālajos apavos ir iespējams noskriet pusmaratonu, kas notiek 100% pa asfalta segumu, pie tam kājām nekādas vainas, ja neskaita uz pēdām uzberztās tulznas. Tātad – jāuzaudzē biezāka āda uz pēdām, vēl nedaudz droši vien jāpielabo solis un aidā uz priekšu! Nordea Rīgas maratonā gan pusīti esmu izlēmis skriet ar Asics apaviem, būs arī interesanti salīdzināt rezultātus – abi šie pusmaratoni notiek ļoti tuvu viens otram laika ziņā, kā arī pa līdzīgiem segumiem. Tiesa – Biķerniekos laikam lielāki kalniņi kā Nordea pasākumā, kur kalniņi paredzēti tikai vietās, kur jāuzskrien uz tiltiem. Bet nu redzēs, kā būs! Katrā ziņā minimālajos apavos noteikti piedalīšos vēl ne vienās vien sacensībās, kamēr beidzot būšu gatavs no apaviem atsacīties pavisam!
Tas nu par šo savu personīgo uzvaru, bet nu par to sākumā minēto `sīkumu`. Kā jau minēju, šis bija skrējienu seriāla `Skrien Latvija` pirmais posms, līdz ar ko pasākuma laikā tika piedāvāta iespēja reģistrēties citiem šī seriāla posmiem par samazinātām dalības maksām. Šo piedāvājumu arī izmantoju, lai reģistrētos Liepājas pusmaratonam (tas nu tā), kā arī Valmieras maratonam.. Tieši tā – nevis kādai īsākai distancei Valmieras maratona ietvaros, bet tieši klasiskajai maratona distancei. Par šo jau biju domājis labu laiciņu, un nu to beidzot esmu izdarījis – esmu izlēmis savu pirmo maratonu skriet šajā rudenī Valmierā (sanāks tieši divi gadi pēc mana pirmā pusmaratona šai pat vietā un laikā). Tagad esmu iedvesmots aizvadīt labu treniņu piesātinātu vasaru, lai godam nostartētu savā pirmajā maratonā. Pašlaik nav arī nekādu konkrētāku mērķu par finiša laiku, kā vien tas, ka vajadzētu iekļauties četrās stundās. Pirmais skrējiens vienmēr patīkams ar to, ka nav jāiespringst uz konkrētu rezultātu, var mierīgi skriet. Tad nu palieciet kopā ar mani, lai sekotu manam vasaras ceļam uz šo rudens pasākumu!
Cerams, ka man savā pirmajā maratonā neizies kā šim jaunietim..
Starp citu, jau šonedēļ notiekošajā Nordea Rīgas (pus)maratonā laikam tomēr uz iekļaušanos pusotrā stundā būtu cerēt naivi. Vakar testa nolūkos gribēju izmēģināt, kā būtu skriet ar vēlamo tempu 4:17 min/km pēc tam, kad jau esmu samērā noguris. Aizvadīju garo skrējienu, kurā pēc noskrietiem 11 km biju plānojis skriet tālāk 8 km minētajā tempā. Taču nekā – šādu ātrumu vienkārši nespēju noturēt. Vidējais šajos astoņos kilometros sanāca vien 4:24 min/km.. Būs ļoti jāpriecājas, ja sanāks labot savu tikko jau uzlaboto rekordu, bet par noskriešanu 1h30min, liekas, vēl tomēr nevar būt ne runas..
Otra raksta daļa šeit.
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 
Apsveicu ar pieņemto lēmumu – savu pirmo maratonu skriet šajā rudenī Valmierā!
Apsveicu ar apņemšanos. Tu ej manās pēdās. Es arī sāku ar Valmieru. Tiekamies trasē.
interesi izraisīja minimālie apavi…. man sīkajai tādas zeķes uz vakaru ir 😉 , bet ja nopietni, tad ar basām noskrēju 12km pa Apšuciema pludmali… tādu glupību vairs neatkārtošu! Varu iedomāties kādas būs kājas pēc 20km uz asfalta. Es saprotu to lietu tā – ja uzberzi tulznas, tad ar apaviem nav kārtībā. Diez vai izdosies izlīdzēties ar ādas uzaudzēšanu, jo to ir diezgan nereāli izdarīt mūsu dzīves stilā un apstākļos( neesam āfrikas pirmiedzīvotāji). Esmu izbaudījis dažādus apavus (gan ķīniešu”itkā botas”, gan trekinga, gan normālus skriešanas apavus) 12 un 24 stundu rogainingā, tad jāsaka- diezgan apspīlētas(varētu pat teikt, ka pa mazu) Adidas 12 stundu(ap 50km) rogainingā neradīja ne mazākās tulznas kājām.
Taču katram savs, veiksmi eksperimentos, lai izdodas atrast savu vienīgo kedu!
Nuu, nevajag jau uzreiz ar 12 km iesākt savu baso skriešanu arī..
Bet nu tā gluži nav, ka to nereāli izdarīt mūsu dzīves stilā un apstākļos. Savu dzīves stilu katrs var izvēlēties pats, un man dzīve arvien vairāk paiet bez apaviem.. 😉
Paldies par vēlējumu atrast savu vienīgo kedu, bet es to jau esmu atradis – tukšā keda 🙂 Ceļš uz pilnīgu bez-apavu dzīvi gan man pagaidām vēl tikai pusē, tāpēc reizēm vēl jāpaskrien arī ar šādiem apaviem 😉