Ceļojums uz Valmieru kājām

Ja pirms gada par savu došanos uz Valmieru izlēmu vien pēdējā brīdī, tad šoreiz to zināju jau laicīgi. Jā, tieši tā – zināju, nevis izlēmu, jo pasākuma organizatori mani atbrīvoja no grūtā lēmuma pieņemšanas procesa, ļaujot loterijā laimēt bezmaksas dalību. Bet tā kā kājas gan man nav loterijā laimētas, tad šogad pasākumam pat biju nolēmis apzināti trenēties – regulāri veikt garos ultra skrējienus, ik pa laikam sapārotos divdienniekus utt. Kā zināms, viena lieta ir nolemt, cita – izdarīt. Nav jau tā, ka netrenējos nemaz, bet, pasākuma nedēļas sākumā atskatoties uz paveikto, nācās secināt, ka būtu gribējies padarīt vairāk. Vienreiz biju noskrējis kaut ko tādu, ko varētu saukt par trīsdiennieku – 26+36+23 km secīgās dienās –, kā arī biju veicis vienu ultragaro treniņu 65 km garumā, bet tas pa lielam arī viss. Protams, vēl pāris treniņi, ko es agrāk būtu saucis par garajiem – 33 km, 38 km, bet tad nu gan tas viss. Nu jā, motivācija skriet treniņos ne vienmēr nāk tik viegli..

Biju izlēmis ņemt pasākumu uz svaigumu un pēdējās pāris nedēļas tā kārtīgi atpūsties, metot skriešanai mieru. Par labu šim plānam nāca arī fakts, ka tieši pirms skrējiensoļojuma bija izdevība aizbraukt ekspedīcijā uz Longjērbīeni tālu aiz polārā loka noskatīties pilno Saules aptumsumu. Šajā ceļojumā vairāk iznāca baudīt dabu, mazāk skriet, kā jau tas bija ieplānots.

Ierašanās Latvijas Universitātē uz numura saņemšanu

Ierašanās Latvijas Universitātē uz numura saņemšanu

Ja pirms gada vispār nebija saprotams, ko no pasākuma gaidīt, jo līdz tam garākā noskrietā distance bija bijusi vien ~54 km, tad šogad tādas problēmas nebija – noskriets gan 107 km šajā pašā distancē, gan Cēsu apkārtnē teju 90 km, gan pasaules čempionātā Dohā 100 km, gan pat pāris treniņi virs 60 km. Likās – kas nu tur, kārtējais simtiņš, pāris maratoni un tad jau vairs tikai astīte. Tomēr īsi pirms starta uznāca bailes par to, kā nu atkal būs, atceroties, cik traki bija gājis pirms gada. Mēģināju neko daudz par to nedomāt, jo mainīt tāpat vairs neko nevaru – kā būs, būs!

Procedūra piektdienā pirms starta identiska kā pērngad – ātrāk mājās no darba, dažas stundas miega, tad celšanās, neliela paēšana un došanās uz LU pēc numura. Tomēr uzkošana, šķiet, bija sanākusi nedaudz par lielu vai kā citādi nepareizu (laikam nevajadzēja tos riekstus grauzt), jo Murjāņos (pēc gandrīz maratona no starta) vēlāk nācās izmantot krūmāju pakalpojumus. Citādi ar pirmsstarta procedūru viss labi – mantas sapakotas, viss vajadzīgais uzvilkts mugurā, pārējais varbūt vajadzīgais iedots atbalsta komandai Alīnas un Viestura, un mana auto izskatā un varu doties gaidīt startu pie Brīvības pieminekļa.

Gatavi startam!

Gatavi startam!

Viena lieta, kas pirms gada pievīla, bija mūzikas atskaņotājs, kuru skrējiensoļojumā mēģināju izmantot pirmo reizi mūžā un kurš ātri vien pārstāja darboties. Šogad tam pievērsu lielāku uzmanību, visu sagatavoju perfekti, līdz ar ko arī beidzot (atkal jāsaka – pirmo reizi mūžā) tiku pie mūzikas klausīšanās skrējiena laikā. Un jāsaka – tas strādā! Paņēmu atskaņotāju Raganas kontrolpunktā (45 km no starta), un klausāmā materiāla pietika līdz pat apmēram pusceļam starp Stalbes (78 km) un Rubenes (94 km) punktiem. Klausīšanās kaut kā palīdzēja nedomāt par to, cik vēl daudz jāskrien, un, mēģinot nedaudz dungot līdzi pazīstamajām dziesmām, skriet bija vieglāk. Varu pat atzīties, ka manā dziesmu sarakstā bija iespraukusies arī viena ārzemju dziesma – Eddie Vedder `Society` –, kas, protams, ir ļoti liels retums:

Otra lieta, kas pagājušogad sagādāja nelielu vilšanos, bija pieres lukturis, kurš uzreiz pēc Sēnītes kontrolpunkta (36 km) atmontējās no pieri iekļaujošā mehānisma, kā rezultātā atlikušo ceļa posmu nācās nest to rokās. Savukārt, kamēr tas vēl turējās uz pieres, tā lietošana arī nebija diez ko ērta, jo tas visu laiku slīdēja uz leju, apgaismojot manas kājas, nevis ceļu man priekšā. Šogad biju par šo lietu padomājis, piesienot lukturi konkrētā pozīcijā, lai tas neslīd uz leju. Biju uzlādējis arī tā bateriju, vēl LU ēkā īsi pirms starta veicu pārbaudi, ka lukturis tiešām strādā, bet kas tev deva.. Aizskrienot līdz Berģiem, kur beidzās apgaismotās Rīgas ielas, bija pienācis laiks slēgt iekšā lukturi, bet nekā – lukturis neslēdzas! Mēģināju skrienot kaut ko tur vēl pētīt, vai visi vadi vietā, vai nav kas atvienojies vai tamlīdzīgi, bet tumsā nekādas problēmas neatradu. Tad nu nācās vien skriet pa tumsu bez luktura, mēģinot turēties kopā ar kādiem citiem skrējējiem. Tādā veidā veiksmīgi nonācu līdz pirmajam kontrolpunktam Garkalnē (23 km), kur nomainīju savu primāro lukturi ar rezerves lukturi. Taču, ja primārais lukturis paredzēts 1200 lumenu spožas gaismas radīšanai, tad rezerves lukturis ir parastais kādā lielveikalā pirktais ražojums, kas rada vien ļoti švaku gaismas staru, un īsti omulīgi ar tādu skriet arī nebija. Turklāt arī tas uzreiz noliecās uz leju, tāpēc līdz nākamajam kontrolpunktam biju spiests nest to rokā. Tur par mani apžēlojās brīvprātīgā darbiniece Ina, aizdodot savu lukturi, ar kuru veiksmīgi bez nekādām problēmām tiku līdz Braslas kontrolpunktam (63 km), kur jau bija pietiekami gaišs, lai tālāk skrietu ar brīvu galvu.

Juglā - vēl nezinu, ka lukturis nestrādās

Juglā – vēl nezinu, ka lukturis nestrādās

Starts iznāca uz mata kā pirms gada (vienīgi pagājušogad himnu nedziedājām) – pēc dažiem metru desmitiem jau bija jāapstājas pie pirmā luksofora, gaidot veselu minūti, līdz varēs skriet tālāk. Kopumā skrējiens caur Rīgu iznāca ļoti saraustīts, jo ļoti bieži nācās stāties pie luksoforiem. Līderu grupiņu atšķirībā no pērnā gada palaidu sev pa priekšu jau no paša sākuma, un skrēju nākamajā grupiņā ar vēl dažiem skrējējiem. Izskrienot no Rīgas, beidzot varējām skriet mierīgi bez tempa raustīšanas, un tā nu līdz Garkalnei desojām ar tempu nedaudz zem 5:00 min/km.

Ceļā uz Garkalni turos kopā ar diviem gaismekļiem

Ceļā uz Garkalni turos kopā ar diviem gaismekļiem

Garkalnē ierados kā desmitais no nedaudz vairāk par simts startējušajiem, un tālākajā ceļā jau vairs kāpu tikai uz augšu. No Garkalnes kontrolpunkta izskrēju viens, jo vairs nevajadzēja ne kādu gaidīt, ne kādam turēties līdzi – man taču nu bija jau pašam savs strādājošs lukturis!🙂

Garkalnes kontrolpunktā

Garkalnes kontrolpunktā

Biju plānojis pirmajos dažos kontrolpunktos neko neēst, vien padzert kādu glāzīti ūdens, un tuvāk beigām tad jau skatīties pēc apstākļiem. Plāns arī veiksmīgi tika īstenots. Raganā paņēmu savu iepriekš sagatavoto ūdens pudeļu jostu, jo priekšā garš pārskrējiens līdz nākamajam kontrolpunktam Braslā, kur atkal varēs kaut ko padzerties. Tāpat, kā jau minēju iepriekš, Raganā tiku pie mūzikas atskaņotāja, un biju gatavs garajam un vienmuļajam nakts pārskrējienam uz Braslu. Šajā posmā apdzinu Kristapu Magoni, kuru biju jau apsteidzis iepriekš, bet kurš atguva savu pozīciju, kad izklaidējos Murjāņos.. Valdi Ņilovu biju apdzinis jau ceļā uz otro kontrolpunktu, jo viņš skrēja atpūtas režīmā, gatavojoties drīzumā gaidāmajam pasaules čempionātam 24 stundu skrējienā. Laikam Garkalnes punktā biju apsteidzis vēl pāris skrējēju, kuri tur uzkavējās ilgāk, kaut ko ēdot un/vai dzerot, jo Sēnītē ieskrēju jau 6. vietā. Pēc iepriekš minētās atkrišanas uz 7. vietu Raganā un atkal 6. vietas atgūšanas Braslā, pa ceļam uz Stalbi pacēlos jau uz 5. vietu, jo pamatīgas vēdera problēmas bija piemeklējušas iepriekš uz uzvaru pretendējošo Mārtiņu Puriņu. Lai arī šī pati piektā vieta man bija arī finišā, tomēr apdzīšanas pa ceļam vēl notika.

Ierodos Braslā - vēl tikai maratons ar astīti atlicis

Ierodos Braslā – vēl tikai maratons ar astīti atlicis

Stalbes kontrolpunktā beidzot izlēmu, ka varētu kaut ko arī iekost, tāpēc apēdu pāris karotes krējumu. Vēl pāris glāzītes ūdens un sāļā buljona (lielisks dzēriens!), un turpinu ceļu! Šajā brīdī biju jau visai saguris, taču noteikti ne tik ļoti, cik pirms gada – to atzina arī Alīna, kura manu izskatu Stalbē pirms gada laikam lieliski atceras. Vēl joprojām ar mani bija mūzika, tāpēc, dungojot par to, ka esmu dzimis Gaujmaliet`s, skrēju vien tālāk. Zināju, ka kaut kur šajā posmā līdz Rubenei man skrējienā pievienosies sieva – tā viņa darīja pirms gada un bija plānojusi darīt arī šoreiz, lai mani kaut kā nebūt aizvilktu līdz finišam. Kūduma kalns, kura galā sieva pievienojās pērn, šoreiz pagāja vienatnē, bet jau pēc neilga laika redzēju savu auto piestājušu šosejas malā un sievu gatavībā man pievienoties. Nebiju vēl tik traki nomocījies, lai uzmundrināšana būtu vitāli nepieciešama, tomēr pret šo pievienošanos arī neprotestēju🙂 Taču dziesmu listi gan gribēju noklausīties līdz galam, daudz jau arī vairs nebija atlicis. Tā nu skrēju, klausoties dziesmas un daļēji dzirdot arī Alīnas stāstus par dažādām tēmām. Drīz vien pēkšņi pamanīju, ka ceļa vidū stāv vēl dažas pazīstamas sejas – no Valmieras man pretī atbraukuši vecāki un māsa ar vīru. Zināju, ka tētis bija grasījies kopā ar mani noskriet pēdējo posmu no Rubenes, tāpēc biju pārsteigts, ieraugot viņus jau šeit. Tomēr pēc manas garām paskriešanas viņi devās tālāk uz Rubeni, no kuras tiešām atlikušo gabalu līdz Valmierai mērojām trijatā ar Alīnu un tēti.

Sagaidītāju delegācija no Valmieras

Sagaidītāju delegācija no Valmieras

Liels grūtums iestājās kaut kur pusceļā starp Stalbi un Rubeni, drīzāk laikam tuvāk Rubenei. Alīnai bija ienākusi prātā uzmācīga doma par to, ka jāķer rokā ceturtās vietas īpašnieks Rolands Zauls, kurš man tobrīd gan atradās labu gabalu priekšā. Man pašam to darīt nebija nekādas vēlēšanās, vien nonākt Valmierā pie Sīmaņa baznīcas un viss. Tomēr Alīna visu laiku mēģināja uzkurināt mūsu nožēlojami lēno tempu, tādējādi cerot raisīt manī kādu sacensības garu. Mani tas viss drīzāk kaitināja, nekā motivēja pielikt soli, jo brīžiem likās, ka samaņas zaudēšana vairs nav tālu. Neko gan neteicu par sievas kūdīšanas mēģinājumu kaitinošo dabu, bet viņa jau pati to laikam saprata, jo teica, ka zin, ka šobrīd es negribu domāt ne par kādu konkurentu rokā ķeršanu, bet vēlāk, pēc finiša, es novērtēšot, ja tas būs izdevies. Tā jau arī ir – pats sevi es tik labi vis nepazīstu, kā mani pazīst dažs labs cits..

Beidzot ievelkos Rubenē

Beidzot ievelkos Rubenē

Rubenē ierados kā piektais, un nu jau biju pilnīgi bez spēka. Gribēju šeit uzkavēties ilgāk, bet Alīna visiem stāstīja, ka mums viss labi, ka neesot šaubu, ka noķersim ceturto vietu, tas esot pilnīgi skaidrs.. Man, savukārt, pilnīgi skaidrs bija tas, ka ceturtās vietas ķeršana pavisam noteikti nav manos plānos, kā arī tā vispār nav reāli izdarāma, pat, ja plānos ietilptu. Mēģināju kaut ko padzert, kaut ko apēst, jau vairs daudz nešķirojot, ko tieši, bet Alīna mudināja mani doties tālāk. Tā nu nācās vien doties, taču par spīti sievas iebildumiem, Rubenes kalnā uzgāju soļos, nevis skrienot, lai īstenotu arī skrējiensoļojuma nosaukumā esošo soļošanas etapu.

Atsākt iekustēties pēc Rubenes pagrūti

Atsākt iekustēties pēc Rubenes pagrūti

Ceļš uz Valmieru bija grūts, bet, cik sapratu, mēs Rolandam pavisam lēnām tomēr tuvojāmies. Drīz jau zīme `Valmiera 6`, mani kompanjoni saka, ka nu jau pavisam nedaudz, bet es zinu, ka vēl pēc laiciņa būs vēl viena tāda pati zīme.. Jau klāt Kocēni, un noskrējienā lejup no kalna beidzot pat es sev priekšā redzu ceturtās vietas īpašnieku, kurš pārgājis soļos. Beidzot aptveru, ka tiešām viņu laikam nāksies apdzīt, jo tik traki man tomēr vēl nav, lai arī būtu jāpāriet soļos. Tā nu tieku viņam garām, bet mani prieki nav ilgi – jau pēc pārsimts metriem Alīna ziņo, ka negrib jau mani biedēt, bet aizmugurē esot redzams.. Mārtiņš Puriņš. Nu ko, pret viņu cīnīties man laikam nav nekādu izredžu, tāpēc atliek vien noskatīties, kādā tempā tūlīt pēc ieskriešanas Valmierā viņš man aiziet garām kā stāvošam.

Līdz finišam daži metri

Līdz finišam daži metri

Bet nu vismaz man ir mierinājums, ka vairs ne ar vienu nav jācīnās, jo Rolands jau krietni atpalicis, tāpēc atlikušos pāris kilometrus varu pa savu dzimto pilsētu noskriet pavisam mierīgi. Drīz ieraugu baznīcu, ieskrienu koridorā, kas ved līdz tās durvīm, pieskaros tām un to kliņķim, un finišs – 10:06:56 jeb nepilnas deviņas minūtes ātrāk kā pirms gada. Uzlabojums pavisam niecīgs, biju cerējis uz ko vairāk, taču par 5. vietu gan varu priecāties – šajā ziņā ne uz ko tādu cerējis nebiju.

Finišs!!

Finišs!!

Tieku pie kefīra un štrūdeles, ko, protams, atdodu Alīnai, un varu izbaudīt sajūtu, ka skrējiens nu ir galā un nu kādu laiku varēs veltīt atpūtai. Domāju, ka nākamgad es varētu būt atbalsta komandā Alīnai. Tiesa, neesmu tik pieredzējis šajā jomā un nevarēšu savu darbu veikt tik profesionāli, cik to šajā skrējienā (un, protams, arī daudzos citos) veikusi viņa, bet domāju, ka ar galvenajiem pienākumiem es tiktu galā. Cik sapratu, arī otrs manas atbalsta komandas dalībnieks Viesturs varētu nākamgad mēģināt startēt pats, tāpēc man būtu jātiek galā ar diviem atbalstāmajiem. Varbūt arī nav tik traki, bet tad man jāsāk laicīgi tam gatavoties, varbūt pat laicīgāk kā, ja skrietu pats.

Abu dzimumu 5. vietu ieguvēji apbalvošanas ceremonijā

Abu dzimumu 5. vietu ieguvēji apbalvošanas ceremonijā

Trīs dienas pēc finiša piereģistrējos Zilonim tumsā.. Nav mācības, nav miera. Un šobrīd nav arī luktura..

4 thoughts on “Ceļojums uz Valmieru kājām

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #46 (13.04.-7.04.).baltais runcis | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s