Valmieras maratons – mans pirmais BASAIS maratons

Valmiera ir īpaša vieta. Tieši Valmierā pirms pieciem gadiem noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tieši Valmierā pirms trim gadiem noskrēju savu pirmo maratonu. Un nu tieši Valmierā pirmo reizi klasiskā maratona distanci noskrēju basām pēdām. Kas vēl īpašs Valmierā? Ak jā, tur taču arī pavadīju pirmo (un pagaidām lielāko) daļu no savas dzīves!

Par labu šim baspēdu maratonam man ļāva izlemt tas, ka tikai pirms nedēļas šo pašu distanci biju skrējis Viļņā. Lai arī jau nākamajā dienā pēc Viļņas varēju atkal skriet pilnīgi normāli un nebija ne miņas no noguruma vai kādām muskuļu vai cita veida sāpēm, tomēr diezgan piesardzīgi skatījos uz domu arī Valmierā skriet uz rezultātu. Diez vai nedēļas laikā es būtu spējis divas reizes labot savu personīgo rekordu maratonā, tāpēc nolēmu Valmierā skriet prieka pēc, par rezultātu daudz nedomājot. Un, ja reiz rezultāts nav svarīgs, kādēļ gan beidzot nepamēģināt noskriet basām!

Zināju, ka Valmieras trase nav gluži tā pati pateicīgākā skriešanai basām kājām – gan Daliņa ielā, gan citur atrodams visai ass asfalta segums ar vietām maziem akmentiņiem vai citiem asumiem. Bet apļa beigu posms ar Ziloņu ielas akmeņu uzbērumu varētu būt īsts pārbaudījums manām pēdām, kas būtu jāiztur veselas četras reizes. Tomēr šķita, ka gan jau lēnā garā to visu varēšu pārvarēt, nav jau nekur jāsteidzas.

Startā kopā ar tēti

Nu jā, iecere laba, bet kas Tev deva – līdz ar starta signālu parādījās arī ierastais sacensību gars, kas gluži tā skriet lēnā garā ar piecām vai piecām ar pusi minūtēm uz kilometru neļāva. Mēģināju gan iesākt pavisam lēnām, barā nevienu neapdzenot, ļāvu, lai visi man skrien garām, taču jau pēc pāris kilometriem secināju, ka skrienu diezgan ātri. Garminā gan tad neieskatījos (bet kilometru laiki, protams, fiksēti tika), un beigās izrādījās, ka tur tiku ieskatījies vien divas reizes visas sacensības laikā – pēc 2. apļa finišēšanas, kad bija noskriets pusmaratons, kā arī pēc 3. apļa pabeigšanas.

Pirmā apļa vidū noķēru un apdzinu maratona tempa turētājus uz laiku 3:30, bet trases tālākajā daļā pēc apgriešanās skriešanai pretējā virzienā – arī pusmaratona tempa turētājus uz laiku 1:40, kas nozīmēja, ka, tā turpinot, maratonā finišētu zem 3:20 – neprātīgi!

Pirmajā aplī tīri priecīgs

Pēdas tomēr jutās gana labi un, ieskrienot otrā aplī, nekas vēl neliecināja par to, ka tuvotos kādi noberzumi vai citas nepatikšanas. Otrajā aplī turpināju iesākto tempu, aiz manis iekārtojās kāds pusmaratonists, kuram mans temps likās ļoti labs savu personīgo mērķu sasniegšanai. Pirms tam viņš man vēl uzprasīja atļauju skriet kopā, kas man likās diezgan amizanti 🙂

Kaut kur otrajā aplī

Otrā apļa beigās skrienot gar ezeriņu, ap mani bija izkārtojušies jau vairāki pusmaratonisti, tāpēc atļāvos dot viedu padomu, sakot, ka pusmaratonistiem nu būtu jāskrien no manis prom, uzsākot savu finiša sprintiņu. Sekoja kāda atbilde, ka viņam jau visa šī distance, turoties man līdzi, esot bijis kā sprints.. Tā nu šādā pacilātā noskaņojumā finišējām otro apli, un trešajā devos es viens.

Otrā apļa beigas Dzirnavu ezeriņa promenādē

Trešā apļa sākumā jau skarbāk sajutu Palejas, Dīvaliņa un Jāņa Daliņa ielu asos segumus. Apļa vidusdaļā bija skaidrs, ka noberzumi uz pēdām nu vairs ir tikai laika jautājums. Varbūt kāds noberzums pat jau bija izveidojies. Apļa vidū Alīna piedāvāja man plāksteri, bet atteicu, ka no tā nebūs nekādas jēgas, mēģināšu vēl vienu apli izvilkt. Garā turp-atpakaļceļa posmā Rubenes ielā mēģināju uz brīdi šur un tur paskriet pa zālāju ielas malā, bet lielākoties tas nebija īsti ērti izdarāms. Vienīgais posms, kur to varēja izdarīt jēdzīgi, bija atpakaļceļā, skrienot gar Ziemeļu elektriskajiem tīkliem. To tad arī piefiksēju, lai varētu atkārtot arī pēdējā aplī.

Jādemonstrē taču, ka viss kārtībā..

Ziloņu ielas posmu trases pašās beigās vairs nemēģināju veikt pa braucamo daļu, bet spraukties pa šauro zālāja strēmelīti tās malā. Arī zālājs šeit nebija ideāls, piebiris zariem un citiem asumiem, taču noteikti daudz labāks nekā akmeņu akmeņiem klātā braucamā daļa.

Pēdējā aplī aizskrēju ar domu, ka visi šie asumi jāiztur vēl tikai vienu reizi un tad jau būs gana.. Atkal trases sākumposms ar asajām ielām.. Nu jau ātrumu bija gana daudz nometis, un atsevišķus kilometrus pēdējā apļa sākumā man pat sanāca skriet dažas sekundes ilgāk par piecām minūtēm. Drīz jau Brīvības iela ar garo lejupceļu, tad aplis ar dzirdinātavu un garais Rubenes ielas posms. Nu jau man ass likās teju ikviens segums, pa kuru skrēju, ikviens solis deva ziņu par noberzumiem uz labās pēdas spilventiņa (kreisā kāja turpretī jutās ievērojami labāk).

Melnās pēdas

Bet it visam reiz pienāk beigās, un tā nu tās pienāca arī Rubenes ielas posmam. Ūdens pēdējā dzirdinātavā, un aidā uz finišu! Veicot pagriezienu ap Dzirnavu ezeriņu, lai noskrietu lejā no pakalniņa uz promenādi pirms pēdējā uzskrējiena Ziloņu ielas serpentīnā uz finišu, sajutu tādas kā asākas sāpes labās pēdas spilventiņā. Likās, ka uzberztā tulzna ir pārplīsusi.. Nu nācās to katrā solī pie zemes likt, saviebjot seju sāpju grimasē 🙂 Par laimi līdz finišam vairs atlicis mazāk par pusi kilometra, tāpēc mēģinu tos pārsimts metrus vēl kaut kā noklibot. Bet priekšā taču vēl ziloņu iela! Nekas, lēnā garā uzkliboju augšā arī gar to un tad jau mani sagaida līdzjutēju gaviles abās trases malās, kā arī finiša taisne aiz pēdējā līkuma. Nevar taču rādīt, ka esmu savainots, tāpēc mēģinu vismaz finiša taisni veikt bez klibošanas. Galu galā izrādās, ka esmu finišējis ar laiku 3:20:14, kas ir krietni ātrāk, nekā sākotnēji biju plānojis – šis, izrādās, ir mans ceturtais ātrākais maratons (no deviņiem līdz šim veiktajiem). Turklāt tas ir jauns Latvijas rekords maratonā basām pēdām (lai gan droši to nezinu, varbūt senākos laikos kāds ir noskrējis ātrāk, kāds zin?).

Koncentrēšanās pēdējam Ziloņu ielas posmam

Pēc finiša standarta rituāls – medaļa, maisiņš, ūdens, citu finišētāju vērošana, rinda uz masāžu -, kā arī seriāla `Skrien Latvija` T-krekla saņemšana par finišēšanu šī gada piektajā posmā. Atkal tiek novērots tieši tas pats, kas pēc Viļņas nedēļu iepriekš – nekādu muskuļu sāpju, nekāda piekusuma vai citu problēmu, kas man iepriekš vienmēr pēc maratoniem bija ietilpušas standarta komplektā (uz masāžu aizgāju tikai tāpēc, ka tā tika piedāvāta, nekādas vajadzības pēc tās nebija). Jā, protams, tagad ir grūtāk pārvietoties dēļ tulznām uz pēdas (lai gan pēc rūpīgākas izpētes atklāju tikai divas nelielas tulzniņas; likās, ka ir trakāk), bet tas arī viss! Varbūt tā nebija tikai Viļņas specifika, kā es prātuļoju savā iepriekšējā rakstā? Varbūt tā notiek visās pilsētās, kas sākas ar `V`?

Fotogrāfam labāk rādīt kreiso kāju..

Ko vēl piebilst? Ak jā, noskrēju šo maratonu bez ogļhidrātu uzlādes iepriekšējās dienās, kā jau to pēdējā laikā mēdzu darīt. Un, protams, pa ceļam distancē izmantoju vienīgi ūdeni, ar kuru padzēros apmēram katrā otrajā dzirdināšanas punktā. Arī pēc finiša ogļhidrāti netika uzņemti, glikogēna krājumi līdz ar to netika atjaunoti. Priecājos, ka man nekas no tā visa vairs nav vajadzīgs. Keto diēta tiešām ir lieta! Jā, zinu, ka par to neko vēl joprojām neesmu rakstījis, gan jau kādreiz.

Tas nu viss, tagad maratoni ir atguvuši neizšķirtu ar ultrām, un nu patiesi ir 9:9. Gaidām Siguldu!