Viļņas maratons 2014

Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!

Ar sievu ierodamies Viļņā iepriekšējā dienā pirms maratona un pa taisno dodamies uz Expo izņemt numuru. Jāteic, ka gluži par Expo ar lielo E to nosaukt nevar, jo sporta un atpūtas kompleksā `Panorama` patiešām var tikai izņemt numurus un viss. Biju gaidījis lielus plašumus ar desmitiem stendu, kā tas ir redzēts citos lielos maratonos, bet šeit viss bija kompakti un nedaudz. „Varbūt, ka tas labi”, nodomā manī mītošais minimālists.

Pēc expo apmeklējuma tālāk esam ieplānojuši apmeklēt netālu no Viļņas esošos Trāķus, jo tur, teic Alīna, esot atronama kāda smuka pils. Trāķi laikam tāda liela (bez izmēros maza) kūrortpilsēta, tāpēc viss pilns ar auto, un pieejamas vienīgi maksas stāvvietas. Nu nekas, 2 liti par stundu laikam nav tik traki. Pāris stundas noklaiņojam pa Trāķiem un tad jau dodamies atpakaļ uz Viļņu meklēt savu hosteli jeb viesu būdu, ja vēlamies izteikties lietuviski.

Trāķu pils ar moku rīkiem pagalmā

Ierodoties uz startu nākamajā dienā, biju pārsteigts par ļoti plašu starta zonu (atceroties minimālo expo) ar tiešām daudz teltīm un, kas ļoti iepriecināja – ļoti, ļoti garu rindu ar pārvadāmajām tualetēm. Biju tik iepriecināts par šo skatu uz tualešu rindu, ka tās iekļuva manā pirmajā starta zonā uzņemtajā fotoattēlā 🙂 Tualetes būdiņā tiešām pirms starta varēja tikt iekšā ļoti ātri, negaidot nekādās rindās!

Garumgarā tualešu rinda

Expo maisiņu iepriekšējā dienā biju dabūjis bagātīgi piepildītu – kaudze ar informācijas materiāliem un reklāmām, bet arī vairākas ēdamlietas (tikai teorētiski gan tās tā nosaucamas, jo praktiski es nevienu no tām mutē labprātīgi nebāztu) un kaut kādi uz kājām smērējami gēli. Pats no tā gan droši vien neko neizmantošu, bet par cilvēku parasto ir padomāts. Tiku arī pie oficiālā Viļņas maratona T-krekla, kas bija iekļauts dalības maksā – smuks, jo PaBaso krāsā 🙂

Starta zonā ierodos jau saposies skriešanas tērpā un gatavs startam. Ir gan pieejama arī telts, kur atstāt savas mantas, bet to izmantot man nav vajadzības. Satieku citus VSK Noskrien biedrus, un aizejam kopīgi nofotografēties uz Mindaugas tilta. Pēc tam dodos iesildīties un dzirdu, ka tiek atskaņota Lietuvas Valsts himna, pēc kuras uzreiz tiks dots starts īsākajām distancēm. Liekas, ka arī iepriekšējo reizi, kad startēju Viļņā (pirms pieciem gadiem minimaratona distancē), dabūjām klausīties himnu. Tā ir laba tradīcija, kas parasti pietrūkst (ar dažiem izņēmumiem) Latvijas skriešanas pasākumos.

Drīz vien jau atrodos starta koridorā un klausos atskaiti no desmit sekundēm pats līdz savam startam. Īsti nezinu, vai koridori bija kaut kā sadalīti, kur kuram jāstāv (liekas, ka manīju kaut kādas zīmes), bet neievēroju, ka kāds kaut ko pārbaudītu. Man sanāca ieiet pašā pirmajā koridorā un nostāties vietā, no kuras līdz starta līnijai pēc starta signāla došanas nācās paieties vien 11.1 sekundi. Forši, starta burzma izpalika!

Starts, un visi dodamies tālajā ceļā! Pirmais, ko pamanu – nedaudz man priekšā skrien vīrs ar piesietu balonu un uzrakstu `3:15` uz krekla. Tempa turētāji teorētiski bija nodrošināti uz visiem populārākajiem finiša laikiem, taču visai trūcīgi – laikam pa vienam vai diviem turētājiem uz katru laiku ar vienu nīkulīgu baloniņu. Ja nu kādam kas atgadās, tad attiecīgais temps vairs turēts netiek.. Jā, zinu, ka esmu izlepis un izlutināts ar tempa turētājiem mūsu vietējos mačos, jo laikam jau tiešām apmēram šādi tas parasti notiek visos lielajos ārvalstu maratonos, kā ir dzirdēts.

Trasē šoreiz izmēģināju jaunu taktiku – neskatīties nepārtraukti Garminā, lai nešokētu sevi gadījumos, kad jāsecina, ka varbūt neskrienu tik ātri, cik gribētos. Parasti, ja skrēju ar Garminu, tas man ziņoja par katra kilometra laiku, ko katru reizi arī aplūkoju, un pie sevis rēķināju, cik tālu esmu priekšā (vai varbūt atpalieku?) savam mērķa laikam. Šoreiz uzstādījums bija aplūkot Garminu tikai ik pa pieciem kilometriem, lai secinātu vispārējās skriešanas tempa tendences (protams, kilometru laiki Garminā fiksējās vienalga, lai pēcāk mājās varu pētīt).

Par trasi kopumā jāsaka tā – baumas, ka trase gaidāma kalnaina, tiešām apstiprinājās, lai arī biju jau tik traki sabijies, ka šie kalniņi tomēr nebija tik graujoši, kādus biju gaidījis. Viena pārsteidzoša atziņa, ko piefiksēju – kalni man netraucē ātri un vienmērīgi skriet! Jā, kalnup ātrums droši vien nedaudz samazinājās, toties kā es nesos no tiem lejā, turklāt vienlaikus atpūšoties un atgūstot spēkus.. Nedomāju, ka pa gludu trasi es vidēji būtu varējis skriet [dikti] ātrāk.

Šis Expo redzamais trases profils bija tas, kas mani tā sabiedēja..

Ļoti patika trases darbinieki trases malās, kas visādi centās sportistus uzmundrināt, aplaudēja, svilpoja, atskaņoja mūziku, pat paši dziedāja un gandrīz pat dejoja 🙂 Smaids no ģīmja nenozuda. Daudzi sauca `Varam, varam!`. Laikam jau tiešām mēs to varam, vai arī lietuviešu valodā tas nozīmē ko citu?

Pirmie pieci kilometri tika noskrieti apmēram minūti ātrāk, kā biju gaidījis (jeb kāds ir mans līdzšinējais personīgā rekorda temps). Turpmāk ātrums saglabājās līdzīgs un maksimāli (tas laikam bija pēc 20. kilometra) mans laiks līdzšinējā rekorda laiku pārsniedza jau teju par 2,5 minūtēm.

Pirmā (no diviem) apļa beigās biju tik pārbagāts iespaidiem un priecīgs par apkārtējo atbalstu, kā arī par savu jaunatklāto kalniņskriešanas faktu, ka secināju – Viļņā ir vērts skriet! Laikam jau šis tiešām nebūs mans pēdējais Viļņas maratons. Pirmo apli (pusmaratonu) pabeidzu ar laiku 1:32:24 – tīri labi. Likās, ka eju uz jaunu personīgo rekordu maratonā.

Otrajā aplī skrienošu cilvēku skaits strauji bija sarucis, un brīžiem trasē atrados pilnīgi viens. Bija reizes, kad sev priekšā vispār nevienu vairs neredzēju un sāku jau domāt par to, ka tik nenomaldītos no trases, kā man tas ne reizi vien izdevies.. Tomēr viss bija ideāli nomarķēts un norobežots, kā arī es jau daudz vietas vēl atcerējos no iepriekšējā apļa.

Kaut kur trasē

Otrā apļa sākumā mans pārsvars pār rekorda tempu vairs nepieauga, bet apļa vidū tas pat sāka dilt. Liekas, ka pēc 35. kilometra mans pārsvars bija vairs tikai nepilna minūte, kas nozīmēja to, ka atlikušie 7 kilometri man jāskrien ar tempu ne lēnāku par ~4:38 min/km, lai noskrietu ātrāk nekā pērnā gada beigās Valmierā un iegūtu jaunu rekordu. Man gan nebija ne jausmas, ar kādu ātrumu es tagad skrienu (jo Garminā neskatījos), bet likās, ka 4:38 maratona beigu posmam varētu būt par traku..

Pats lielākais un garākais kalns trasē atradās pašās apļa beigās – attiecīgi 19. un 40. kilometrā. Uzskrienot pa to otro reizi un sasniedzot 40. kilometra atzīmi (jā, kilometru atzīmes trasē bija pilnīgi visiem kilometriem – ļoti forša un reti manīta lieta!), biju savam rekorda tempam priekšā vairs tikai 15 sekundes.. Taču izmisumā nekritu, jo tālāk sekoja patīkams lejupceļš, kā arī spēkus deva finiša tuvums, tāpēc domāju, ka viss vēl nav zaudēts. Tā arī izrādījās – pēc ātra lejupceļa un ātra pēdējā kilometra finišā ieskrēju, kad pulkstenis rādīja kaut kādas sekundes pēc trim stundām un deviņām minūtēm (oficiālais čipa laiks, kā izrādījās vēlāk, bijis 3:09:29). Valmieras laiks tātad apspēts par 47 sekundēm!

Pēc finiša kāds gabaliņš jāpaietas līdz medaļas ieguves vietai – organizatori ir piedomājuši pie tā, lai uz finiša līnijas neveidotos drūzma, kā tas notika, piemēram, 2010. gada Parīzes pusmaratonā, kad daudzi pat vairs nebija spējīgi finišēt šādas drūzmas dēļ. Tieku pie medaļas un pie ūdens. Nav nekādi papildus maisiņi, laikam jau tāpēc, ka bagātīgs maisiņš iepriekš saņemts expo. Ūdens pudeles gan pēc iziešanas no finiša zonas gāju prasīt vēl pāris reizes un tiku tās arī dabūjis.

Pēc finiša

Foršs laiciņš, saulīte spīd, guļu zālē un atpūšos, domājot par piedzīvoto trasē un priecājoties par jauniegūto personīgo rekordu maratona distancē. Līdz ar to pavisam esmu aizmirsis, ka iepriekš biju lasījis par iespēju iegravēt savu finiša laiku uz medaļas (par papildus 2.9 eirām), kā arī par bezmaksas iespēju nodušoties un nodoties masiera (vai labākajā gadījumā – -es) rokām. Tā nu neko no tā visa neizmantoju, bet vēlāk izrādās, ka nav arī bijis vajadzīgs – jau pēc pāris stundām esmu atkal kā normāls cilvēks, un nākamajā dienā vispār nav vairs nekādu pazīmju par to, ka iepriekšējā dienā būtu skrējis. Ne muskuļu sāpes, ne sagurums, ne kas cits. Kas tāds, jāatzīst godīgi, ar mani gadās pirmo reizi.. Viļņas mistika?

Tad nu tagad jādomā, ko pēc nedēļas darīt Valmierā – skriet ātri, lēni, vidēji? Labi, nav ko steigties laikam pa priekšu – pienāks laiks, pienāks risinājums!

P.S. Vēl daži dati statistikas mīļiem:

• Viļņas maratons 2014 – 8. maratons manā karjerā
• Laiks pirmajā pusē – 1:32:24
• Laiks otrajā pusē – 1:37:05 (iespējams, ka mazākā stapība starp otru un pirmo pusi, kādu esmu savos maratonos piedzīvojis)
• Vieta kopvērtējumā – 43. no 806 dalībniekiem (tas ir, ja skatās rezultātu tabulā; savukārt, organizatoru vēstulē minēts, ka tieši maratona distancē esot bijuši 1425 dalībnieki, nesaprotu šo atšķirību)
• Dalībnieku skaits no Latvijas – 85 (Latvijai otrā vieta dalībnieku skaita ziņā starp ārvalstīm uzreiz pēc Polijas)
• Mans ātrākais kilometrs – 11., 4:04
• Mans lēnākais kilometrs – 39., 4:43 (iespējams, mans pirmais maratons, kur neviens kilometrs nenoslīdēja līdz 5 minūtēm, lai gan ir šaubas par šī gada Nordea Rīgas maratonu, kurā neskrēju ar Garminu)