Jau labs laiciņš pagājis, kopš noslēdzies 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons – parīt būs jau divas nedēļas. Sākumā biju gribējis kaut ko par to uzrakstīt, jo, kā jau minēju, neba nu tik bieži vēl skrienu ultras, lai par kādu no tām varētu atļauties neko nerakstīt. Taču laiks gāja, un rakstīšanas entuziasms noplaka. Tāpēc šoreiz tikai tāda īsa atskaite par padarīto (varbūt tomēr jau gana bieži skrienu ultras, ja reiz pa vienai šogad tās iekritušas trīs mēnešus pēc kārtas).
Šī bija pirmā reize, un pirmā reize vienmēr ar kaut ko īpaša. Pirmoreiz man bija iespēja ne tikai piedalīties pasākumā kā skrējējam, bet arī zināmā mērā vērot visu procesu no aizskatuves – šo, to plānot, organizēt, piedalīties lēmumu pieņemšanā, gatavoties arī no šāda viedokļa. Pirmo reizi noskrēju tik garu distanci – ne tikai basām kājām, ne tikai sacensībās, bet VISPĀR! Tas tā sanāca, pat neskatoties uz to, ka reāli solīto 53 km vietā noskrējās tikai 52.65 km – iepriekšējais garuma rekords, ko sasniedzu pērnā gada Siguldas kalnu skrējienā, tika pārspēts par 890 metriem. Visbeidzot, protams, pirmo reizi šķērsoju finiša līniju pats pirmais no garākās distances veicējiem, izbaudot iespēju ar savu ķermeni pārraut novilkto finiša lentu.
Garākās distances starts Mazirbē – daži levitē..
Stāvot startā Mazirbes pludmalē, man nebija ne jausmas, ka visi pārējie skrējēji būs izvēlējušies šodien startēt mierīgi un ar mani nesacensties. Tā nu sanāca, ka tikai dažus pirmos kilometrus skrēju kopā ar Emīlu, kurš teicās mēģināt turēties man līdzi, kamēr vien varēs un pēc tam tad jau skriet kā sanāks. Otrās vietas ieguvējs no Igaunijas arī pirmajos kilometros turpat aizmugurē vien turējās, bet tad jau lēnām sāka atpalikt. Sākumā īsti nesapratu, kas notiek – startēju pavisam mierīgi, turot tempu tikai nedaudz zem 5:00 min/km, bet vienalga garām neviens neskrēja. Pie sevis pat sasmējos, atceroties agrāk dzirdētus izteicienus no kādu sacensību uzvarētājiem, kur viņi bija teikuši, ka šoreiz nebija jāskrien pārāk ātri, tikai tik ātri, lai uzvarētu.. Nebiju tā īsti līdz šim šo teicienu izpratis, bet laikam tas nozīmē apmēram to, ko jūtu tagad. Klusībā gan domāju, ka gan jau citi sākumā pietaupās vēl vairāk kā es, lai spētu attīstīt lielāku ātrumu sacensību vēlākajos etapos. Tomēr faktiski beigās neiznāca ne viens, ne otrs variants – ne bija tiesa, ka man nebija pārāk traki jāmokās, ne tomēr arī kāds spēja mani vēlākos posmos apdraudēt.
Rezultātā noskrēju visu gabalu līdz Rojai pilnīgā vientulībā, vien pēdējā kilometrā palaižot sev garām Mārtiņu, kurš kā bulta aiztraucās pretī uzvarai 32 km (kas reāli bija ap 33.65 km) distancē, apdzīšanas brīdī man vien nosakot: `Nu ko, jāsāk skriet!`. Lai arī otro vietu savā distancē finišā, kā vēlāk izrādījās, biju apsteidzis teju par pusstundu, tomēr apzinos, ka pats biju noskrējis diezgan lēni, nebūt neuzrādot pat sev pieklājīgu rezultātu (jā, arī šeit neviļus atmiņā uzausa Prāgā 2011. gadā skrietā pusmaratona uzvarētājs, kurš bija noskrējis zem stundas, bet sūdzējās, ka ar savu rezultātu nav apmierināts, gribējis noskriet par 10 sekundēm ātrāk..). Iespējams, ka šī bija arī pirmā reize manā skriešanas vēsturē, kad dabūju izbaudīt slavenās `sienas` klātbūtni, jo sacensību pēdējā daļā, pat jau krietni pirms īsākās distances starta Ģipkā, ātrums sāka strauji kristies, un pēdējos ~8 kilometros domāju, ka tikai kaut cik ar godu tikt līdz finišam. Faktiski skrēju jau teju minūti lēnāk katru kilometru, kā biju skrējis sacensību sākuma posmā, un vēl vairāk kā minūti lēnāk kā sacensību vidusdaļā. Nebija ne jausmas, cik tālu aizmugurē ir otrā vieta, jo viņu atskatoties neredzēju, bet likās, ka droši vien kādas 5-10 minūtes varētu būt, tātad, ja mans temps ir nokrities par minūti kilometrā, baidījos, ka 5-10 kilometru laikā viņš varētu mani arī panākt. Lai vai kā, neko tur daudz pasākt nespēju.
Vientuļais skrējējs
Vēlāk, visu pārdomājot, laikam jau varu vismaz daļēji savu sniegumu izskaidrot – visu iepriekšējo laika posmu, it īpaši pēdējā nedēļā, biju domājis tikai par organizatoriskām lietām, vispār nepievēršot uzmanību tam, ka man taču arī pašam būs jāskrien, turklāt 53 km.. Domāju, kā tur būs ar apbalvošanu, kā dalīsim visus pa grupām, kā organizēsim izdales maisiņu sakraušanu iepriekšējā vakarā, kā notiks reģistrēšanās process un pirmsstarta uzruna, kā organizēt loģistikas jautājumus sakarā ar to, ka starts un finišs ir dažādās vietās u.tml. To, ka pēc tam, kad daļa no tā visa tiks izdarīta, tiks teikta starta uzruna, tad nāksies arī pašam doties skrējienā, vispār biju ignorējis. Pēdējā dienā pirms starta nebiju ēdis ne pusdienas, ne launagu, bet, aizbraucot uz Mazirbi, secinājām, ka pārtikas veikals jau ir ciet, un rezultātā nācās palikt arī praktiski bez vakariņām. Nu jā, bet par to daudz neuztraucos, jo par pašu skriešanu taču nedomāju. Tas laikam vismaz daļēji izskaidro nespēku sacensību beigu daļā, jo arī pašās sacensībās neko netiku ne ēdis, ne faktiski arī dzēris līdz brīdim, kad nespēks jau bija klāt, un tad vairs atlika tikai pēdējais dzirdināšanas punkts.
Lenta pārrauta pirmo reizi mūžā, nez, vai vēl kādreiz būs tāda iespēja
Tomēr skrējiens man vienalga patika, pa ceļam redzēju divus beigtus roņus un vienu beigtu putnu (bet ne tādēļ patika), jo dabūjām izbaudīt visdažādākos laika apstākļus – gan sauli, gan vēju, lietu un nedaudz pat krusu. Biju nedaudz bažījies, vai kaut ko uz pēdām nenoberzīšu, jo iepriekš garākā pa smiltīm basām pieveiktā distance bija vien 30 km. Taču, kā izrādījās, bažām nebija pamata – nevienas tulznas, neviena noberzuma! Pēc finiša, sēžot uz soliņa ar 32 km distances uzvarētāju Mārtiņu, gan saņēmu no viņa norādi, ka arī man pie kreisās pēdas pirkstiem redzamas asinis – izrādījās, ka, pašam nemanot (laikam jau skrienot caur niedru klajumiem pēdējā kilometrā), esmu kaut kādā veidā ieguvis visai palielu iegriezumu vidējā pirksta pamatnē. Nekas, vismaz kāds pierādījums, ka kaut ko esmu darījis.
Smukā torte
Pēc finiša tiku pat dušā, pēc tam pacienājos ar tēju, ko piedāvāja Rojas pašvaldība, un beigu beigās tiku arī pie smukas baspēdu tortes gabaliņa. Ar apbalvošanu gan radās aizkavēšanās, kā jau biju iepriekš to paredzējis, bet beigu galā viss beidzās laimīgi 🙂
Finišā ar smuko torti
Neapšaubāmi lielāko ieguldījumu pasākuma organizēšanā nodrošināja Adventure Tour Time Baibas personā. Viņa izteica arī sākotnējo ideju ko tādu vispār rīkot. Mēs kā Latvijas Baskāju skriešanas biedrības pārstāvji nevarējām palikt vienaldzīgi un, saprotams, arī iesaistījāmies organizēšanā. Ceram šo sadarbību turpināt, nākamgad rīkojot jau otro šāda veida pasākumu. Iespējams, ka tai pat vietā, bet varbūt citā laikā. Dzīvosim – redzēsim! Katrā ziņā ceru uz krietni lielāku konkurenci garākajā distancē nākamajā gadā, kā nekā – lai vai kāds, bet tagad trasei eksistē rekords, kuru nepieciešams pārspēt! 🙂
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 