Trīs ultras pusotrā mēnesī

9_9Savam pirmajam pusmaratonam pirms apaļiem pieciem gadiem veltīju atsevišķu rakstu savā emuārā. Tālāk jau gāja visādi, bet lielākā daļa no līdz šim 28 sacensībās saskrietajiem pusmaratoniem, protams, palikuši neaprakstīti. Pusmaratons jau sen vairs nav tā distance, kas radītu kādu izaicinājumu to vienkārši noskriet, kur nu tādu aprakstīt.

Savam pirmajam maratonam pirms apaļiem trim gadiem arī, protams, veltīju atsevišķu rakstu. Ar turpmāku maratonu aprakstīšanu man veicās jau daudz labāk – no līdz šim veiktajiem septiņiem maratoniem apraksti tapuši par pieciem, aiz borta atstājot vien 2012. un 2014. gada Nordea Rīgas maratonus.

Savukārt, ultramaratonus, sākot no paša pirmā – Daugavpils 50 km skrējiena 2012. gadā – esmu centies aprakstīt pilnīgi visus, jo tie man vienmēr likušies (un vēl joprojām šķiet) kaut kas īpašs. Par saviem pirmajiem sešiem ultramaratoniem tapuši seši raksti:
1) Daugavpils 50K 2012. gada augustā
2) Siguldas kalnu 55K 2012. gada oktobrī
3) Daugavpils 50K 2013. gada augustā
4) 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 K 2013. gada septembrī
5) Siguldas kalnu 55K 2013. gada oktobrī
6) Rīga-Valmiera 107K 2014. gada martā

Kaut kad jau rakstīju, ka tik traki daudz tās ultras [pagaidām vēl] neskrienu, lai varētu atļauties par kādu no tām neuzrakstīt. Taču tad pienāca 2014. gada vasara ar trim ultrām pusotra mēneša laikā, un par tām kaut kā tika aizmirsts. Kilometri devalvējas, kā teicis garo skrējienu slavenība Matīss Vecvagaris, bet gribētos tomēr šai devalvācijai pretoties, vēl aizvien jebkuru ultramaratonu uztverot kā kaut ko īpašu, nevis tikai kā kārtējās sacensības. Tāpēc vismaz nedaudz jāuzraksta arī par šīm trim pagaidām pēdējām ultrām – lai arī ne vesels raksts par katru, bet kaut rindkopa!

Turpināt lasīt

Advertisements

1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons 2013

Jau labs laiciņš pagājis, kopš noslēdzies 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons – parīt būs jau divas nedēļas. Sākumā biju gribējis kaut ko par to uzrakstīt, jo, kā jau minēju, neba nu tik bieži vēl skrienu ultras, lai par kādu no tām varētu atļauties neko nerakstīt. Taču laiks gāja, un rakstīšanas entuziasms noplaka. Tāpēc šoreiz tikai tāda īsa atskaite par padarīto (varbūt tomēr jau gana bieži skrienu ultras, ja reiz pa vienai šogad tās iekritušas trīs mēnešus pēc kārtas).

Šī bija pirmā reize, un pirmā reize vienmēr ar kaut ko īpaša. Pirmoreiz man bija iespēja ne tikai piedalīties pasākumā kā skrējējam, bet arī zināmā mērā vērot visu procesu no aizskatuves – šo, to plānot, organizēt, piedalīties lēmumu pieņemšanā, gatavoties arī no šāda viedokļa. Pirmo reizi noskrēju tik garu distanci – ne tikai basām kājām, ne tikai sacensībās, bet VISPĀR! Tas tā sanāca, pat neskatoties uz to, ka reāli solīto 53 km vietā noskrējās tikai 52.65 km – iepriekšējais garuma rekords, ko sasniedzu pērnā gada Siguldas kalnu skrējienā, tika pārspēts par 890 metriem. Visbeidzot, protams, pirmo reizi šķērsoju finiša līniju pats pirmais no garākās distances veicējiem, izbaudot iespēju ar savu ķermeni pārraut novilkto finiša lentu.

Turpināt lasīt

Daugavpils 50 km ultramaratons

Arī pēdējo no sava darāmo lietu saraksta pirmās grupas (ar skriešanu saistītajiem) punktiem nu varu atzīmēt kā paveiktu. Tas bija viens no nozīmīgākajiem šī gada plāniem. Varētu veidot vēl atsevišķu mazo sarakstiņu ar tiem īpaši nozīmīgajiem punktiem:
– Kļūt par doktoru.. Darīts!
– Noskriet ultramaratonu.. Darīts!
– Kļūt par zinātņu prorektoru augstskolā.. Nu, no kaut kā jau jāatsakās arī bija, citādi jau nozīmīgo punktu blīvums par lielu sāktu kļūt. Ja nebūtu noskrējis to ultru, tad kas zin..

Pat nezinu, ko daudz par Daugavpili stāstīt. Ierados, noskrēju un prom.. Nu jā, pa vidam vēl pārlaidu nakti kādas skolas kopmītnēs, kur mums par mazām naudiņām laipni nakšņošanas vietas bija sagādājis pasākuma galvenais organizators Andris Dudels, viņš arī vietējais policists, kas skrējiena laikā cītīgi rūpējās par kārtības nodrošināšanu trasē, viņš arī pats pieredzējis ultramaratonists.

Andris Dudels iepriekšējā vakarā sapulcē informē par skrējiena norisi

Andris Dudels iepriekšējā vakarā sapulcē informē par skrējiena norisi

Daudzi man pēc skrējiena prasījuši, vai nebija grūti. Ja nu ir kāda patiešām grūta lieta, tad tā ir atbildes rašana uz šādu jautājumu. Grūti pateikt, kas ir grūti. Tas taču ir tikai viens skrējiens – četras stundas ar astīti, un skrējiens galā. Bet cik stundas pavadītas iepriekš treniņos? Domājams, ka treniņu process būtu tas, par kuru varētu vēl domāt, varbūt saukt to par grūtu, lai arī neviens atsevišķs skrējiens tajā tā īsti nosaucams nebūtu (jā, atzīstu, ja diezgan tiku slinkojis tomēr pēdējos mēnešos). Bet pašu skrējienu Daugvapilī – mērķi, uz kuru biju visu šo laiku gājis – es par grūtu negribētu saukt. Turpināt lasīt