Siguldas kalnu ultramaratons 2013

Pirms gada, kad Siguldas kalnu skrējiena garāko distanci noskrēju pirmo reizi, sava emuāra aprakstā par šo sasniegumu izdarīju secinājumu, ka, ja grib skriet kalnu skrējienu, tad arī jātrenējas pa kalniem. Visai loģiski! Tad arī apņēmos visu gadu līdz nākamajam Siguldas kalnu skrējienam kalniem pievērst pastiprinātu uzmanību, lai nākamreiz nebūtu tik traki jāmokās, kā bija toreiz. Saprotu, ka tie mani lasītāji, kas mani pazīst, jau smīn ūsās/bārdā/pie sevis, tāpēc laikam būtu lieki piebilst, ka savu lielo apņemšanos noslinkoju arī šajā gadā un pa kalniem, var teikt, netiku skraidījis vispār nemaz.. Līdz ar to loģiskas sekas – arī šoreiz skriet nebija viegli. Bet tas nekas, ka nebija viegli, toties cits labums – bija grūti. Bija trakoti grūti!

Pa ceļam uz Siguldu un pirms starta no gaisa krītošais ūdens man kaut kā ne visai patika, bet plkst. 11:00:02 līdz ar starta šāvienu, kurš gan laikam izpalika, par lietu aizmirsu, un pēcāk tas vairs netraucēja it nemaz. Pirmais aplis kopumā pagāja visai strauji, lai gan pāris reizes taciņu sastrēgumos nācās pat apstāties, reizēm vienkārši samazināt gaitu. Priecājos, ka tādā veidā vismaz netikšu pie sasteigta sākuma un paliks kaut cik spēki arī finišam. Skrienamajos posmos gan speciāli nebremzējos un, piemēram, 10. kilometrs, kas beigās izrādījās šodien pats ātrākais, tika noskriets pa 4 minūtēm un 44 sekundēm. Daži nākamie ātrākie kilometri arī daudz neatpalika.

Pirmo apli pabeidzu vēl pilnīgi normāls – gan pēc ģīmja, gan pašsajūtas. Starpfinišā izlaku vien glāzi ūdens un turpināju ceļu. Vēl līņāja, bija pretvējš, bet citādi nekas traks. Tiekot otrajā aplī līdz pirmajam kalnu lejupceļam uzreiz aiz bobsleja trases, skatam pavērās traģiska aina – nogāze dubļu klāta, slidena līdz neprātam. Pirmajā aplī jau arī nācās te pieturēties pie kociņiem, lai tiktu lejā, bet tomēr tad vēl te pāri bija skrējuši ne pārāk daudz dalībnieki (nu noteikti krietni mazāk par pusi), taču nu jau te pabijuši pilnīgi visi un daudzi pat divreiz. Kaut kā jau lejā tiku, bet ne tuvu ne tik ātri kā pirmoreiz.

Pirmā apļa beigu kāpienā vēl pilnīgi normāls

Pirmā apļa beigu kāpienā vēl pilnīgi normāls

Otro reizi Kaķīškalna pakājē. Nu jau kalns likās stāvāks un grūtāk pieveicams. Uzkāpjot pa to, padomāju, ka vēl tikai vienu reizi tas jāpieveic, un tas lika domāt, ka tik traki jau nebūs, drīz jau finišs. Bet patiesībā vēl pat puse distances nebija noskrieta..

Augšupceļi mani visai nogurdināja, jo, kā jau minēju, pa kalniem skriet nebiju īpaši trenējies. Un, jo vairāk augšupceļu, jo vairāk uzkrājās nogurums. Un augšupceļi, kā zināms, bija praktiski visu laiku (viens patīkams izņēmums bija tikai garais taisnais posms virs pērnajā gadā skrietajām bebru takām uzreiz aiz Gaujas kājinieku tilta šķērsošanas, šis posms laikam bija pāris kilometru garumā). Taču vēl vairāk par augšupceļiem mani arvien straujāk sāka bremzēt lejupceļi. Tie, protams, kļuva arvien dubļaināki un slidenāki, un man nebija ne jausmas, kādā veidā lai tos kaut cik sakarīgi pārvar. Parasti, pie tāda pieskrienot, nācās gandrīz vai apstāties un tad lēnām mēģināt kārpīties lejā, turoties pie kociņiem un krūmiem un šļūcot no viena pudura līdz nākamajam. Tā dabiski nebija ne tuvu efektīvākā lejupskriešanas tehnika, tāpēc nav jābrīnās, ka šajos posmos pazaudēju gan daudz laiku, gan arī pozīcijas.

Otrā A apļa beigās nolēmu ieturēties arī dzirdināšanas punktā, lai tad jauniem spēkiem pirmo reizi dotos B cilpā. No pērnā gada atcerējos, ka B cilpa bija krietni grūtāka par A cilpu, jo, kaut arī īsāka, tajā bija ļoti cieši koncentrēti augsti kalni, kuriem jātiek pāri, kāpjot visu laiku augšā un lejā. Šoreiz, pieskrienot pie B cilpas sākuma, skatījos, kur tālāk mežā redzams trases marķējums, jo pa priekšu man neviens redzamības attālumā neskrēja. Marķējumu pamanīju, bet tūlīt pat skatos, ka pa to vietu jau skrien lejā tie, kas B apli jau izskrējuši. Vai tiešām mums jāskrien augšā pa to pašu vietu? Prasu trases tiesnesei, kur man jāskrien tālāk, viņa norāda apmēram marķētās vietas virzienā. Paskrienos, paskatos vēl apkārt. Pērngad augšā bija jāskrien pa trepītēm, kurām tagad norobežota ieeja ar lentu, bet tur, kur marķējums norāda tagad, laikam skrējām lejā. Drošības pēc pārjautāju vēlreiz, vai tiešām man jāskrien šeit, kur no kalna lejā man nēsājas virsū ātrākie, un saņemu apstiprinošu atbildi. Tanta laikam domāja, ka es muļķis kaut kāds – marķējumu neredz, vai!😉

Pēc kāda laiciņa pakāpšanās kalnup, beidzot arī sadalās trases, un šajā vietā atrodas tiesnesis, kas norāda man tālāk skrienamo ceļu un nolamā mani par malaci. Viņš vēl arī nākamajā aplī te visiem aplaudēja, pat, kad vēl skrēju te pēdējo reizi lejā, riktīgi entuziastisks tiesnesis. Uzmundrināts skrienu tālāk pa smuku taciņu, kas ir patīkama pārmaiņa pēc visām tām dubļu takām, kas bijušas A aplī. Nodomāju, ka varbūt šoreiz B aplī kaut kas pamainīts un dubļu takas mūs te nemaz negaidīs..

Skrienu pilnībā viens, neviens nav redzams ne priekšā, ne aizmugurē, līdz ar ko sāku raizēties par apmaldīšanās iespējām, jo taču skaidri zināms un ne reizi vien pierādījies, ka orientierists neesmu gluži tik labs kā klaustrofobiķis, kas ar ciet aizsietām acīm iemests pazemes alu labirintā. Tāpēc pēc brīža pamanu, ka laikam esmu pazaudējis trases marķējumu.. Paskrienu vēl nedaudz tālāk – ā, nē, marķējums tepat uz zemes dubļos vien guļ (jā, tomēr tā smukā taciņa nebija bezgalīga..). Paskrienu vēl – atkal nav marķējuma, tad atkal marķējums nedaudz pavīd uz zemes iemīts dubļos. Beigu beigās tomēr šajā aplī vēl neapmaldījos (nedaudz apmaldījos tikai nākamajā B aplī, kad pēkšņi izrādījās, ka man pretī skrien Matīss un es skrienu pa marķēto taku pretējā virzienā..). Tomēr B cilpas kalniņi nekur neizpaliek, drīz vien arī parādās dubļu mākoņi (kas gan nepeld debesīs, bet maisās zem kājām), viena vieta vispār ļoti grūti pārvarāma, jo jāskrien pa slīpu taciņu, kura ir ne vien dubļaina, bet arī no kreisās puses ne ar ko nenorobežota no stāva krituma. Grūti saprast, kā te vēl nākamajā aplī būs iespējams tikt pāri..

Kārtējais nošļūciens otrā apļa B cilpas beigās

Kārtējais nošļūciens otrā apļa B cilpas beigās

Kad visi B cilpas kalniņi jau pievārēti un atrodos augšā, pilsētā, pēkšņi no meža pa kreisi man priekšā uz takas izskrien Matīss. Viņam šodien neesot skrienamā diena, tāpēc atlikušo trases daļu viņš vairs neskriešot, tikai aizkļūšot līdz finišam.. Dzirdu, ka viņam mugursomā kaut kas īpatnēji žļurkst, laikam kefīrs. Tā arī Matīss mierīgi aizkļuva līdz finišam, praktiski neskrienot, un tomēr finišēja man pāris minūtes priekšā, neskatoties uz to, ka es izskrējos, cik vien varēju, izlikdams visus savus spēkus.. Tā neko!

Otrā apļa beigu kāpienā uzreiz aiz Matīsa, kurš vairs neskrien

Otrā apļa beigu kāpienā uzreiz aiz Matīsa, kurš vairs neskrien

Pabeidzot B apli, varētu teikt, ka esmu jau pilnīgi bez spēka un knapi uzvelku savus vecos kaulus augšā pa milzīgo starta kalnu, lai nokļūtu starpfinišā. Tik grūti jau iet, ka nodomāju, ka nu gan būtu labi izstāties un vairs nemocīties. Skaidrs, ka reāli es tā labprātīgi ārā gan neplānoju stāties, bet vilkties tālāk trešajā aplī arī nav nekādas vēlmes. Dažas minūtes ieturos pie bagātīgi klātajiem starpfiniša galdiem un novērtēju savas izredzes finišēt septiņās stundās. Pirmos divus apļus esmu noskrējis apaļās 4 stundās, no kurām otro (A+B cilpas) – pāris minūtes virs divarpus stundām. Tātad otro reizi A+B cilpas varētu atļauties skriet teju pusstundu ilgāk kā pirmo reizi, lai vēl iekļautos kopā septiņās stundās. Tik ilgi jau nu arī nevilkšos! Izrādījās, ka vilkšos vēl ilgāk..

Aizskrienu trešajā aplī ar minimāliem spēkiem un priecājos, ka kādu laiku apļa sākumā var paskriet pa līdzenu vietu. Mani šajā aplī apdzīs visi, kam nav slinkums, un pirmais jau pašā apļa sākumā to izdara Ainīc. Klāt arī nošļūciens aiz Bobsleja trases, kas tagad izskatās vēl traģiskāk. Klāt aiz manis ir arī Marta ar Miķeli, un, kā jau gaidīts, tie abi aiziet lejā pa šo šļūcamo vietu kā pīles pa ledu (domāts – ideāli noslīd), kamēr es ķepurojos no viena koka vai pudura līdz otram, zaudējot daudz laika un patērējot arī milzumu spēku, lai saglabātu līdzsvaru. Miķelis man saka, ka šādos posmos visefektīvāk ir pietupties un šļūkt. Pamēģinu pašļūkt – kaut kas jau sanāk, bet arī tam vajadzīgs vairāk treniņu.

Kaķīškalns nāk jau ar ļoti lielām mokām, bet beigu beigās esmu augšā. Tur mani sagaida personīgie līdzjutēji, daļa no kuriem Alīnas izskatā jau paši noskrējuši īsāko distanci un nemaz vairs neizskatās saguruši, bet daļa – speciāli kūlušies uz šejieni no Valmieras, kaut arī pašiem nemaz nav jāskrien. Dabūnu padzerties krūzīti siltas tējas un turpinu ceļu. Jā, ja tā labi padomā, tad īstenībā tikai šajā brīdī mani apdzen Ainīc, noteikdams vēl, ka gan jau es viņu vēlāk vēl panākšot. Atļaujos pie sevis par šo joku pasmaidīt, bet neko nesaku.

Tālāk vēl kalniņi viens pēc otra, bet spēki jau beigušies. Pie viena no nākamajiem noskrējieniem, aiz kura jāmet teju 180 grādu līkums, lai uzreiz sāktu augšupskrējienu blakus kalnā, stāv tiesnesis, kurš saka, ka vēl tikai pēdējais kalns un tad jau drīz arī finišs. Abi pasmejamies par šo asprātību.

Ļoti gaidu kājinieku tiltu pār Gauju, jo zinu, ka aiz tā būs jāuzskrien augšā un tad ilgs līdzens posms, kurā varēs atpūsties. Beidzot tilts ir klāt, bet izrādās, ka, lai tiktu augšā līdz līdzenajam posmam, vispirms jāpārvar nenormāli stāvs un garš kāpums. Iepriekšējā aplī kāpums likās kā kāpums – nekas īpašs, bet pirmajā aplī vispār nebija licies, ka te baigi jākāpj, tikai tāds īss un neliels pacēlums.. Tā nu šajā milzu kāpumā atstāju pašus pēdējos spēkus, ko pēc tam līdzenajā posmā tā arī nespēju atjaunot. Šeit, kur pirmajā aplī biju noskrējis savu ātrāko kilometru, tagad vilkos ar 6:00 – 6:30 min/km, un sajūta bija tāda, ka tūlīt, tūlīt nāksies zaudēt samaņu. Īsti neatcerējos, kas iepriekšējos apļos bija sekojis pēc šī līdzenā posma, bet zināju, ka A apļa beigās gaidāma dzirdinātava, kurā atkal varēs kaut ko uzēst. Tāpēc samaņu vēl tomēr paturēju pie sevis. Gribējās apstāties, atpūsties, nu vismaz pāriet soļos, bet zināju, ka tas nebūtu labi darīts, tad es veltīgi zaudētu laiku un tāpat neko daudz vairāk atpūties nebūtu. Uz soliņa garās līdzenās takas malā gan kāds no skrējējiem sēž, elpu atvilkdams.

Pēc šī posma dubļains lejupceļš, tad arī atcerējos, ka tālāk būs dubļu takas, grūti skrienamas, daudz kur ejamas pret kalnu. Šīs atmiņas mani neiepriecina, bet kaut kā šo posmu pārvaru, tad jau serpentīna lejupceļš un drīz arī ēšanas vieta. Šo to sastūķēju mutē, padzeros un dodos tālāk otro reizi B cilpā, daļēji atguvis spēkus. Tik traki kā šīs A cilpas beigu posmā, tālāk vairs nebija. Kaut kā pārvaru B cilpas kāpumus, kaut kā izskrienu dubļu takas un pat pārvaru uz sāniem slīpās dubļu takas vietu, neiegāžoties bezdibenī, kaut kā pārvaru arī upītes, jo par kāju saslapināšanu vairs nav jābēdā, tāpat viss sen dubļains. Skrienot lejā pa pēdējo B cilpas kalnu, secinu, ka 7 stundās vairs nekādi neiekļauties. Nu nekas, tomēr ātrāk kā pagājušogad jau nu gan mierīgi finišēšu. Drīz klāt arī pēdējais kalns pirms finiša, steigas vairs nav, lēnā garā uzrāpjos, pat vēl kādu pa ceļam apsteigdams, kurš piestājis atvilkt elpu. Un finišs! Ir nedaudz ātrāk kā pērngad, kaut arī šogad trase garāka un arī tehniski sarežģītāka.

Pēdējais kāpiens jau pēc saulrieta

Pēdējais kāpiens jau pēc saulrieta

Secinājumi ir vairāki:

  • Ultras skriet man vēl ir jāiemācās. Kaut kad vēl diezgan nesen, kad rakstīju aprakstu par kādu no saviem maratoniem, teicu, ka maratonus vēl neesmu iemācījies skriet – pusmaratonu varu noskriet salīdzinoši ātri, bet maratona beigu posmā parasti kaut kas saiet dēlī. Tagad varu ko līdzīgu teikt par ultrām – maratonu Valmierā beidzot noskrēju jau diezgan ātri, bet ultramaratona beigu daļā vienalga vēl kaut kā neiet tik labi, kā gribētos. Nu nekas, šī man bija tikai piektā ultra, gan jau ar laiku tā lieta aizies, kur ta` paliks!
  • Tikšana kalnā – tā ir diezgan liela problēma, laikam jau pamatā tāpēc, ka neesmu pa kalniem daudz skraidījis. Droši vien derētu paskraidīt, droši vien par sliktu nenāktu arī vairāk kāju spēka vingrinājumi. Droši vien šis viss atkal tā arī paliks vēlmju līmenī.. Droši vien nenāktu par ļaunu atrast motivāciju tomēr ar to nodarboties.
  • Lejupceļi – tas ir vēl trakāk par augšupceļiem. Droši vien kārtīgāk jāapgūst šļūkšanas tehnika, tas ļautu ieekonomēt daudz laika šāda veida skrējienos, kur praktiski viss ceļš sastāv no dubļainiem kāpumiem un kritumiem.
  • Ēšana – šī, manuprāt, ir lieta, kas visizteiktāk atšķir maratonu no kaut kā garāka. Maratonu varu mierīgi izskriet bez jebkādas ēšanas, vien beigu daļā padzerot ūdeni. Taču bezgalīgi ilgi bez ēšanas skriet nevar, un pašlaik liekas, ka šī robeža, kad to vairs nevar, man atrodas kaut kur īsi pēc maratona distances garuma (vai varbūt precīzāk būtu to mērīt laikā, jo 54.5 kilometros pa līdzenu šoseju gan jau arī varētu vēl praktiski iztikt bez ēšanas). Īsti neesmu sapratis, ko un kā būtu vislabāk ēst šādos ļoti garos skrējienos, tāpēc arī šoreiz viss notika haotiski bez nekāda plānojuma – ēdu to, ko varēju dabūt dzirdināšanas punktos bez lielas piedomāšanas pie tā, kādu ietekmi tas atstās uz organismu. Šo lietu noteikti vajag izpētīt dziļāk, tā būtu galvenā prioritāte!
Abi šodien finišējām savās distancēs

Abi šodien finišējām savās distancēs

Pēc šī skrējiena arī kājas sāpēja vairāk kā biju pieredzējis pēc jebkura cita skrējiena (pamatā četrgalvainie muskuļi un Ahilleja cīpslu rajonā). Arī daži nagi tika nospiesti, abi īkšķi līdz ar to sāpēja. Bet nu, kad pagājušas jau 3-4 dienas, viss atkal daudzmaz normalizējies, un varu sākt domāt par nākamajiem skrējieniem🙂 Dzirdēju, ka nākamā gada augustā būšot kaut kāds skrējiens ar startu un finišu manā dzimtajā pilsētā..

9 thoughts on “Siguldas kalnu ultramaratons 2013

  1. Man arī šķiet,ka ēšana iegāza, jo zinu, ka Top20 bija vairāki, kuri kalniņus nebija skrējuši. Viņi vienkārši skrien labi un ātri. Gludā ultrā ar ēšanu ir daudz vienkāršāk – slodze ir vienmērīga un ne pārāk intensīva. Zinu, ka A.Dudels dažus savus 100niekus noskrējis vien dzerot ūdeni. Matīss Viļņā arī noskrēja bez ēšanas, pati apēdu ļoti maz (trīs vai četras 35g želejas uz 10h slodzi). Līdzko pasākumam parādās reljefs, ir pavisam citāda ēšanas stratēģija, jo tāds skrējiens ir kā intervālu/spēka/izturības treniņu apvienojums. Pulss dabū visu laiku lēkāt, un kopumā ir augstāks nekā gludā ultrā. Tas stipri ātrāk iztērē organisma rezerves, un par resursiem jāsāk domāt jau no paša sākuma.🙂

  2. Nezinu kā ir tīrajā skriešanā, bet 24h pa mežu blandoties (rogainings) es neēdu vispār. Kādreiz kautko ēdu, bet labuma nekāda, kļuva tikai bēdīgāk. Tagad aiziet kādas 5-6 vienreizējās želejas nu un jādzer. Sākumā dzeru sprota dzērienu, bet otrā daļā tīru ūdeni. Vēl jau arī kādu ogu apēd cik var paspēt pagrābt kustībā. Ar to ēšanu jāatrod katram savs, zinu arī tādus, kas 24h “to vien dara” kā ēd.

  3. Manuprát galvenais kalnu treniņos ir iemācīties sajust kalnu, sajust kad jāpārtrauc imitēt skriešanu un mierīgi jākāpj. Kādeiz skrienot Siguldā 22km bez īpašas kalnu skriešnas pieredzes, bliezu kā normālā pusmaratonā, bez ēšanas un gandrīz bez dzeršanas. Pirms finiša, kāpjot augšā pa trepēm, pēkšņi sajutu ka samaņa sāk atpalikt. Paguvu nomest tempu un tomēr veiksmīgi sasniedzu finišu kopā ar samaņu.

  4. Šajā gadā brīžiem vienkārši bija jāatceras, kā ziemā no kalna šļūc – pa prasto – uz dupša. Vispār pie katra nošļūciena domas bija par kalnu slēpošanu un kamaniņbraukšanu🙂
    Besis bija konkrēts – piekrītu…
    Ēšana ir individuāls pasākums. Pamanīju, ka tie, kuriem bija sava paika līdzi, riktīgi vinnēja uz nepiestāšanu ēdināšanas punktos. Nez vai tas smagums apgrūtina skriešanu? Šogad dzert mazāk gribējās. Laikam dēļ lielā mitruma gaisā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s