Divas uzvaras nedēļas laikā

18595365_1922878454593392_6783091033169871732_oTurpinot aprakstīt savas skriešanas sacensības, šoreiz par diviem LSC mačiem, kuri ar vienas (precizitātei jāteic – nepilnas) nedēļas intervālu norisinājās LSPA stadionā un Mežaparkā. Abi bija otrie posmi katrs savā seriālā – stadiona skrējienos un šosejas skrējienos. Abi norisinājās palielināta karstuma apstākļos. Hmm, kas vēl tiem kopīgs? Ak jā – abos es uzvarēju! Un es šeit šoreiz nerunāju par baskāju kategoriju, kurā man šad tad gadās uzvarēt, lai arī par to ne vienmēr gūstu oficiālu atzinību no organizatoru puses.. Nerunāju arī par uzvarām oficiālajās vecuma grupu kategorijās. Šoreiz sanāca uzvarēt nu tā vienkārši – kopvērtējumā starp visiem. Kā gan tas iespējams, taujāsiet? Šoreiz man par labu nospēlēja sacensībām bagātais kalendārs, kas nu, maija mēneša noslēgumā, jau ir tik pārbāzts, ka no šiem ne pārāk lielajiem, lai arī vēsturiski bagātajiem, Latvijas Skriešanas centra mačiem ātrākos skrējējus sāk pārvilināt citi skrējieni.

21. maijs. Stadions. 3000 metri.

Iepriekšējā dienā – eksāmens treniņu teorijā. Aiziepriekšējā vakarā (kas nedaudz ievilkās vēl nākamajā diennakts daļā) – vīna vakars ar manu skriešanas kolēģi Sandi un neliela mana ķīmijas kolēģa Aivara vārda dienas svinēšana. Vai tas ietekmēja rezultātu? Grūti spriest. Taču kaut kāds vaininieks taču ir jāatrod tam, ka nespēju pat uzlabot savu personīgo rekordu šajā distancē, nemaz nerunājot par iespēju izskriet no 10 minūtēm. Vēl varētu vainot karstumu, bet arī tas, salīdzinot ar dienu iepriekš, kad, piemēram, Sandis mocījās Salaspils pusmaratona svelmē, bija jau mēreni atkāpies.

LSPA stadionā sacensībās skrēju pirmo reizi. Visus iepriekšējos gadus šie LSC stadiona skrējieni bija norisinājušies Daugavas stadionā, bet tagad tas remontā. Vispār 300 metru aplī sacensībās skrēju pirmo reizi. Mazais aplis, manā skatījumā saistās ar vairākām psiholoģiski un citādi demotivējošām lietām:

Turpināt lasīt

1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons 2013

Jau labs laiciņš pagājis, kopš noslēdzies 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons – parīt būs jau divas nedēļas. Sākumā biju gribējis kaut ko par to uzrakstīt, jo, kā jau minēju, neba nu tik bieži vēl skrienu ultras, lai par kādu no tām varētu atļauties neko nerakstīt. Taču laiks gāja, un rakstīšanas entuziasms noplaka. Tāpēc šoreiz tikai tāda īsa atskaite par padarīto (varbūt tomēr jau gana bieži skrienu ultras, ja reiz pa vienai šogad tās iekritušas trīs mēnešus pēc kārtas).

Šī bija pirmā reize, un pirmā reize vienmēr ar kaut ko īpaša. Pirmoreiz man bija iespēja ne tikai piedalīties pasākumā kā skrējējam, bet arī zināmā mērā vērot visu procesu no aizskatuves – šo, to plānot, organizēt, piedalīties lēmumu pieņemšanā, gatavoties arī no šāda viedokļa. Pirmo reizi noskrēju tik garu distanci – ne tikai basām kājām, ne tikai sacensībās, bet VISPĀR! Tas tā sanāca, pat neskatoties uz to, ka reāli solīto 53 km vietā noskrējās tikai 52.65 km – iepriekšējais garuma rekords, ko sasniedzu pērnā gada Siguldas kalnu skrējienā, tika pārspēts par 890 metriem. Visbeidzot, protams, pirmo reizi šķērsoju finiša līniju pats pirmais no garākās distances veicējiem, izbaudot iespēju ar savu ķermeni pārraut novilkto finiša lentu.

Turpināt lasīt

`Man ir kauss!` jeb Carnikavas dambja skrējiens

Nē, nu nav jau tā, ka līdz šim būtu dzīvojis vispār bez kausiem. Visiem taču vēl svaigā atmiņā palicis pērnā gada Katanas turnīrs. Bet kauss par skriešanas sasniegumiem man vēl līdz šim nebija bijis, pat ne medaļas par kādu godalgotu vietu. Gan mana grupa līdz pērnā gada nogalei – V18 -, gan arī tagadējā – V30 – ir abas pašas spēcīgākās grupas ar vislielāko konkurenci ikvienā sacīkstē, tāpēc, lai arī dažbrīd esmu bijis ļoti tuvu medaļas vai kausa iegūšanai, vienmēr tomēr kaut kas sanācis ne tā – vai nu otra grupa izrādījusies vājāka, vai nu medaļas dotas tikai līderim, nevis visam pirmajam trijniekam, vai arī gluži vienkārši neesmu bijis pietiekami ātrs, lai vispār iekļūtu trijniekā. Taču pērnsestdien sava saraksta 18. punktu beidzot izpildīju, piedaloties Carnikavas dambja skrējienā, pie tam tā kārtīgi – ne vien iekļuvu grupas trijniekā, bet pat uzvarēju, kā arī ne vien kuru katru grupu, bet grupu ar nosaukumu VElite jeb vīru elites grupu..

Kauss vēro apkārtni no balkona

Kauss vēro apkārtni no balkona

Turpināt lasīt

Valmieras maratons – mans pirmais maratons

Apmēram pirms diviem gadiem šajā laikā šai pat emuārā publicēju rakstu ar līdzīgu nosaukumu, kā šim rakstam, vienīgi abiem vārdiem `maratons` priekšā bija trīs papildus burti – `p`, `u` un `s`. Nu varu šīs pusītes aizvākt un pateikt pavisam īsi un konkrēti – Valmierā esmu noskrējis maratonu!

Vēl šī gada sākumā biju pie sevis izstrādājis nodomu maratonam pievērsties tikai pēc tam, kad būšu iespējis noskriet pusmaratonu pusotrā stundā. No vienas puses tas skaidrojams ar to, ka tad varētu domāt, ka patiešām esmu noskrējis pietiekami daudz, iekrājis krietnu bāzi, lai maratonā nebūtu pārlieku jāmokās. No otras puses – lai maratonā nav arī tik ilgi jāskrien! Bet galvenokārt – lai mans ceļš uz maratonu netiktu pārlieku sasteigts, lai tas notiktu lēnām un pakāpeniski, lai tikmēr būtu lielāks prieks par noskrietajām pusītēm un beigu beigās – arī lielāks prieks par pašu maratonu, uz kuru tik ilgi iets. Tomēr beigās atteicos no sava sākotnējā plānā un pieteicos Valmieras maratonam dienā, kad uzstādīju kārtējo jauno personīgo rekordu pusmaratonā, Sportlat 1. Rīgas pusmaratona ietvaros Biķernieku trasē to noskrienot ar rezultātu 1:33:45. Tas notika šā gada 8. maijā, un toreiz līdz pusotrai stundai man vēl bija pietrūcis gana daudz – teju četras minūtes. Lai tomēr mazinātu savu pārkāpumu pašam pret savu ieceri, pēc tam vēl divas reizes laboju savu personīgo rekordu pusmaratonā, kas nu ir 1:31:20. Tātad nemaz tik traki tālu no maģiskās pusotras stundas vairs neesmu. Kas zin, kas notiks pēc nepilna mēneša Siguldas pusmaratonā..

Turpināt lasīt