Savam pirmajam pusmaratonam pirms apaļiem pieciem gadiem veltīju atsevišķu rakstu savā emuārā. Tālāk jau gāja visādi, bet lielākā daļa no līdz šim 28 sacensībās saskrietajiem pusmaratoniem, protams, palikuši neaprakstīti. Pusmaratons jau sen vairs nav tā distance, kas radītu kādu izaicinājumu to vienkārši noskriet, kur nu tādu aprakstīt.
Savam pirmajam maratonam pirms apaļiem trim gadiem arī, protams, veltīju atsevišķu rakstu. Ar turpmāku maratonu aprakstīšanu man veicās jau daudz labāk – no līdz šim veiktajiem septiņiem maratoniem apraksti tapuši par pieciem, aiz borta atstājot vien 2012. un 2014. gada Nordea Rīgas maratonus.
Savukārt, ultramaratonus, sākot no paša pirmā – Daugavpils 50 km skrējiena 2012. gadā – esmu centies aprakstīt pilnīgi visus, jo tie man vienmēr likušies (un vēl joprojām šķiet) kaut kas īpašs. Par saviem pirmajiem sešiem ultramaratoniem tapuši seši raksti:
1) Daugavpils 50K 2012. gada augustā
2) Siguldas kalnu 55K 2012. gada oktobrī
3) Daugavpils 50K 2013. gada augustā
4) 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 K 2013. gada septembrī
5) Siguldas kalnu 55K 2013. gada oktobrī
6) Rīga-Valmiera 107K 2014. gada martā
Kaut kad jau rakstīju, ka tik traki daudz tās ultras [pagaidām vēl] neskrienu, lai varētu atļauties par kādu no tām neuzrakstīt. Taču tad pienāca 2014. gada vasara ar trim ultrām pusotra mēneša laikā, un par tām kaut kā tika aizmirsts. Kilometri devalvējas, kā teicis garo skrējienu slavenība Matīss Vecvagaris, bet gribētos tomēr šai devalvācijai pretoties, vēl aizvien jebkuru ultramaratonu uztverot kā kaut ko īpašu, nevis tikai kā kārtējās sacensības. Tāpēc vismaz nedaudz jāuzraksta arī par šīm trim pagaidām pēdējām ultrām – lai arī ne vesels raksts par katru, bet kaut rindkopa!
7) Daugavpils 50K 2014. gada jūlijā
Šoreiz ierastais 50 km Daugavpils skrējiens vairs nenotika Daugavpilī, bet gan netālu no tās esošajos Višķos. Otrs šī gada jaunums – papildus ierastajiem 50 kilometriem tika piedāvāta arī iespēja skriet 100 km. Lai arī jau ļoti ilgu laiku esmu domājis par 100 km skrējiena aizvadīšanu (Rīga-Valmiera neskaitās, domāju par klasisko distanci), tomēr par Daugavpili faktiski ne mirkli nešaubījos, ka skriešu `tikai` 50-nieku. Simtniekam pašlaik neesmu gatavs, neesmu aizvadījis tam paredzētos treniņus, tāpēc tas tiek atlikts uz nezināmu laiku.
Uz Višķiem dodamies jau iepriekšējās dienas vakarā, lai nakti pārlaistu Višķu tehnikuma dienesta viesnīcā un no rīta plkst. 7:00 startētu. No rīta, ierodoties starta vietā, nākas konstatēt, ka starts it kā esot pārcelts uz 7:30 🙂 Nu nekas, nav liela bēda, gan jau diena stipri vairāk pa pusstundu iekarst nepagūs.
Skrējienam starts tiek dots Višķu stadionā, kur sākumā jānoskrien pieci apļi un tad jādodas garajā 3 km aplī pa Višķu ielām, kas 50 km veicējiem jānoskrien 16 reizes. Katrā aplī notiek atgriešanās stadionā, kur ierīkota dzirdinātava.
Skrienu mierīgi savā tempā, no dzirdinātavas ēdieniem neko neizmantoju, vien uz beigām reizēm paņemu pa kādai ūdens glāzītei. Ja vēl distances sākuma posmā šķiet, ka varbūt tomēr izdosies labot savu personīgo rekordu (par spīti tam, ka šogad kopumā esmu sliktākā formā, kā biju pērngad), tad tālāk tomēr kļūst skaidrs, ka rekords nebūs vis. Galu galā vismaz izpildu savu otro mērķi finišēt zem četrām stundām (3:58:26), un esmu priecīgs arī par to. Trases aplī sastopams viens kalniņš, kurā katru reizi jāuzskrien no abām pusēm. Īstenībā, ņemot vērā to, ka 2012. un 2013. gadā Daugavpilī šajās sacensībās man salasījās vien attiecīgi 49.09 un 49.2 km, bet šoreiz – 50.62 km -, tad pie vienādām distancēm būtu man arī jauns rekords..
Finišs Višķu stadionā
Taču pēc finiša mana skriešanas diena vēl nebūt nav galā – jādodas uz 1. Jelgavas pusmaratonu! Jā, tieši tā, šogad arī Jelgava tikusi pie sava pusmaratona, kuram turklāt starts tiek dots tikai astoņos vakarā, līdz ar ko pēc Daugavpils varam paspēt nokļūt arī uz to. Kā man gāja Jelgavā, gari nestāstīšu, vien pateikšu, ka skrēju, cik spēju, bet Alīnai līdzi vienalga netiku..
8) Cēsu Eco Trail 80K 2014. gada augusta sākumā
Atceroties, kā man katru gadu bijis jāmokās 55 kilometros Siguldā, mani pārņēma zināmas šausmas ikreiz, kad iedomājos par to, ka līdzīgos apstākļos Cēsīs nāksies pieveikt vēl par ceturtdaļsimtu kilometru garāku distanci. Taču reāli tik traki nebija – bija trakāk! 🙂 Jau pašos pirmajos kilometros es kopā ar bariņu citu skrējēju paskrējām garām trases marķējumam, kas norādīja, ka no ceļa jānogriežas pa labi un jāieskrien mežā, un aizskrējām taisni, lai drīz vien jau atkal pamanītu kādu marķējumu un turpinātu tam sekot. Kā vēlāk izrādījās, marķējums, kuram nu sekojām, bija 15 km trases beigu posms pretējā virzienā. Kādu laiku pa to skrējuši, sākām šaubīties, vai skrienam pareizi, jo zīmēm, kas norāda 15 km un pārējo trašu sadalīšanās virzienus, pieskrējām no aizmugures, domādami, ka kāds varbūt šīs zīmes sagriezis nepareizi. Tomēr beigu beigās secinājām, ka kaut kas nav labi un jāskrien atpakaļ uz pirmajiem kilometriem, mēģinot sākt visu no sākuma.. Tā nu sanāca jau distances sākumā pielasīt klāt vēl papildus ~9 km.. Lieki piebilst, ka tas manas šausmas, domājot par kopējo noskrienamo distanci, nemazināja 😉
Tālāk jau pamatā viss gāja gludi (neskaitot distanci, kura veda arī pa kalniņiem), taču vēl dažas reizes nedaudz nomaldīšanās tomēr sanāca. Beigu posmā kopā ar vēl dažiem skrējējiem atkal nomaldījāmies nedaudz pamatīgāk, pielasot klāt vēl kādus pāris kilometrus, un tas man ļāva finišēt ar nepilniem 90 kilometriem bagāžā (vai kabatā, vai kājās, vai kā labāk teikt?). Nav slikti!
Kaut kur Cēsu apkārtnes mežos
Otrs nesliktums ir apaļais finiša laiks – apaļas 11 stundas (noapaļojot līdz apaļām minūtēm). Varbūt nedaudz žēl, ka neieskatījos pulkstenī tajos pārsimts metros, ko gāju līdz finišam, varbūt tad būtu nedaudz paskrējis, ja būtu zinājis, ka varu iekļauties 11 stundās.
Tomēr jāsaka, ka iepriekš minētās šausmas dzīvē nerealizējās, un īstenībā pat šķiet, ka kopumā nebija tik traki, kā es biju gaidījis, spriežot pēc savas iepriekšējās pieredzes Siguldā un distances garumā. Jā, bija ļoti grūti, bet.. laikam ne tik grūti, kā biju gaidījis.
9) 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53K 2014. gada augusta beigās
Šogad dalību šajā pasākumā bija pieteikuši daži spēcīgi ultramaratonisti, tāpēc neloloju īpaši lielas cerības, ka man varētu veikties tikpat labi kā pērngad, kad sanāca uzvarēt. Tā arī bija – Jānis Saulīte atrāvās jau no starta Mazirbē, kamēr uz pēdām man mina Miķelis Zumbergs. Turpat netālu aizmugurē man skrēja arī abi Andri – Veriks un Limanāns -, kā arī laikam vēl kāds.
Nokļūstot līdz pirmajam kontrolpunktam Vaidē, apstājos padzerties, ko izmantoja Miķelis, aizskrienot man garām un turpinot skriet kopā ar Jāni pirmajās divās pozīcijās. Nākamie aiz manis jau bija atpalikuši nedaudz vairāk, tāpēc turpināju ceļu vienatnē.
Otrajā kontrolpunktā Kolkā vairs neredzēju nevienu ne sev priekšā, ne arī aizmugurē, bet kaut kad tālāk sāka likties, ka kāds man no aizmugures tuvojas (kādā no vietām bija cilvēki, kas katru skrējēju sveica ar zvanu skaņām, un tad dzirdēju, cik neilgi pēc manis atkal atskanēja šīs skaņas). Domāju, ka tas noteikti ir Andris Veriks, kas man tuvojas, jo pēdējā laikā, cik man zināms, viņš bija ļoti nopietni gatavojies un noskrējis ievērojamus attālumus. Tikai pēc finiša uzzināju, ka Veriks izstājies un mans sekotājs bijis otrs Andris, kurš skrēja apavos. Tā arī līdz finišam viņam mani noķert neizdevās – pēdējā kontrolpunktā Ģipkā viņš atradies tikai nepilnu minūti aiz manis, taču pēdējā posmā vairs nav turējis līdzi un finišā zaudējis jau precīzi (līdz sekundei) divas ar pusi minūtes.
Otra lieta, ko atklāju jau pēc finiša – Miķelis finišējis tikai minūti un 15 sekundes pirms manis, kamēr es visu ceļu līdz pat finišam biju prātojis, kurš no šiem abiem gan uzvarēs un ar kādu milzu atrāvienu no manis tas notiks.. Būtu es zinājis, ka jāskatās, droši vien pat būtu varējis Miķeli tālumā sev priekšā saskatīt. Jānis gan uzvarēja ļoti pārliecinoši, finišējot gandrīz sešas minūtes pirms Miķeļa.
Finišs Rojā
Interesanti, ka šogad viss pirmais piecinieks laboja pērngad uzstādīto trases rekordu. Šogad tiešām bija krietni labāki laika apstākļi, kā arī nopietnāka konkurence, kas laikam šo faktu sekmēja.
Prieks, ka garākajā distancē viss pirmais trijnieks tika nokomplektēts ar skrējējiem, kas startēja basām pēdām. Kā izteicās Jānis: `Nu labi, Žolnerovičs jau arī nestartēja, bet vienalga forši, ka apavi tika atstāti putekļos` 🙂 Īpašs prieks par tēti, kurš šogad startēja 34 km distancē, arī piedaloties basām kājām, un ne vien ieguva pārliecinošu uzvaru senioru kategorijā (par gandrīz pusstundu apsteidzot otro vietu), bet arī kopvērtējumā ieņemot ļoti augsto piekto vietu (un ceturto starp visiem baskājiem), atstājot aizmugurē daudzus jaunus sportistus. Fantastiski!
Noslēgumā..
Tas nu ir darīts – visi deviņi mani ultraskrējieni nu ir aprakstīti! Desmitais gaidāms Siguldā jau pēc nedaudz vairāk kā pusotra mēneša. Bet pa to laiku, kamēr ultrām dota neliela atslodze, maniem maratoniem tiek dota iespēja atspēlēties – kas tā galu galā ir par lietu, ka ultras esmu noskrējis jau deviņas, bet maratonus tikai septiņus!! Šomēnes tas, cerams, tiks labots, jo manos plānos ir noskriet pa maratonam divas nedēļas nogales pēc kārtas – Viļņā un Valmierā. Tad jau redzēs, kā man ies, bet iespējams, ka jau šī mēneša beigās maratoni iegūs neizšķirtu pret ultrām – 9:9.
P.S. Tikai tagad pamanīju, ka visos trijos šajos skrējienos esmu skrējis ar vienu un to pašu kreklu, bet trim atšķirīgām biksēm 🙂
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 