Privātpersonu sūtījumu atmuitošanas process iesācējiem

Šodien pirmo reizi mūžā nācās saskarties ar tādu lietu kā no ārvalstīm ienākošas preces atmuitošana. Līdz šim šādu vārdu biju tikai dzirdējis un man tas bija asociējies ar kaut ko sareģžītu un nesaprotamu, lai arī ar prātu likās, ka gan jau īstenībā tas ir tikpat vienkārši kā aiziet savam pasta sūtījumam pakaļ uz kādu pasta nodaļu. Izrādās – tā ne tuvu nav, viss atmuitošanas process ir gana ilgs un sapiņķerēts, pie tam, cik man likās – pilnīgi lieki.. Lai arī citiem, kas ar šo lietu saskaras pirmo reizi, tas viss neliktos kā tīrais ārprāts (nu labi – tas tāds liksies vienalga, bet vismaz būsiet tam gatavi), tad nolēmu aprakstīt šo procesu soli pa solim, kam nepieciešams iziet cauri, ja pasūtat preces no kādas specifiskas ārējas valsts (droši vien – ārpus Eiropas Savienības robežām). Bet nu tad visu pēc kārtas..!

Sākās viss ar to, ka kādā interneta veikalā jau pērngad, tā izskaņas mēneša 17. datumā, pasūtīju sev baskāju skriešanas apavus Vibram Five Fingers KSO. Šajā brīdī likās viss ļoti vienkārši, pasūtu un miers – gaidu pievedumu. Lapā pat bija teikts, ka piegāde uz it visurieni ir pilnīgi bez maksas.. Visai aizdomīgi, protams, bet ko darīt – ja neliek maksāt, tad nemaksās ar! Tā nu ar nepacietību gaidīju kādu ziņu no veikala visu pērnā gada nogali, līdz beidzot šā gada sākumā – mammas un Mihaela Šumahera dzimšanas dienā – mani sasniedza kāds tālruņa zvans. Pērkot preci, nebiju īpaši pievērsis uzmanību tam, no kuras valsts es to pasūtu, bet tā kā tur kaut kur figurēja teksti par to, ka piegāde par brīvu ir visas Apvienotās Karalistes teritorijā, tad likās dabiski, ka sūtījums nāks no Lielbritānijas. Taču tālruņa klausulē (kas manā gadījumā ir arī pats tālrunis) tanta paskaidroja, ka esmu saņēmis sūtījumu no… Honkongas… un to tagad vajag braukt atmuitot uz DHL biroju Plieņciema ielā 35, kas atrodas netālu no lidostas. Neliels šoks, izdzirdot Honkongas vārdu, bet nu nekas, man jau principā vienalga, no kurienes sūta, ka tik tieku pie saviem apaviem. Noskaidrojis, ka jāņem līdzi kaut kāds `invoice`, kas apliecina pirkuma faktu, izdrukāju kaut kādu paziņojumu no interneta veikala un gaidīju nākamo dienu, lai no rīta dotos tālajā ceļā uz lidostu.

Tā nu rīta agrumā, pēc plkst. 9:00, esmu ceļā uz lidostas pusi, aptuveni kartē sapratis, kur tāda Plieņciema iela 35 atrodas. Interesanti, ka pat Google savā kartē nepiedāvā šādu vietu, tāpat nav arī apkārtējās Mārupes ielas, bet savā auto kartē tomēr viss atrodas. Nedaudz sīkajās un piesnigušajās Mārupes ielās gan apmaldos, bet tomēr beigu beigās veiksmīgi atrodu DHL ēku un nopriecājos, ka nu tūliņ dabūšu savu preci, droši vien kaut ko nedaudz samaksājot, un varbūt pat vēl pagūšu uz kafijas pauzi darbā..

Pie ēkas par klientiem ir padomāts – ir stāvvieta, kur novietot auto, un tūlīt jau esmu iekšā, noskaidroju pie dežurantes, kur jāiet, un esmu īstajā telpā. Nogaidu, kamēr tanta beigs runāt pa tālruni, un sniedzu viņai savu izdruku. Man tiek iedoti kaut kādi papīri par sūtījumu un izrādās, ka nu jādodas uz kaut kādu pilnīgi citu vietu – lidostas muitu – kur man šie papīri jāiesniedz. Man tiek aptuveni izstāstīts ceļš, pa kuru jābrauc – cauri kaut kādām darbinieku autostāvvietām, tālāk pa līkumainu ceļu, pāri galvenajam lidostas ceļam, garām lielajai, skaistajai Latvijas Pasta ēkai, tad tur kaut kur pa labi iekšā un trešā ēka kreisajā pusē..

Tā kā nezinu, kur ir darbinieku autostāvvietas, bet zinu lielo krustojumu ar lidostas ceļu, tad nokļūstu līdz tam `pa savam` un tālāk mēģinu vadīties pēc norādēm. Izbraukājos nedaudz ap pasta ēku, meklējot īsto ceļu, kur griezties iekšā, secinu, ka gan jau būs īstais, un meklēju tālāk trešo ēku, cerot, ka gan jau būs kādas lielas norādes vai zīmes par to, kur tad ir lidostas muita. Ir tikai zīme, kur ir kaut kāda muitas zona, bet tas ir vēl pat pirms pirmās ēkas un tur ir ķieģelis.. laikam nebūs īstā vieta. Pēc tam ir vairākas ēkas un galā tā saucamais `tupiks` – visur priekšā barjeras un diez vai tur parastiem mirstīgajiem paredzēts braukt. Neko darīt, jāatstāj vien auto kādā stāvvietā un jāmēģina iet un meklēt īsto vietu kājām. Mana cerība par kaut jelkādām norādēm ir mirusi – nekur nekas nav rakstīts. Vienā vietā krāvēji krauj kaut kādas kastes blakus vēl vienai zīmei `Muitas zona`, bet tā kā blakus tai ir uzraksts `Bez uzaicinājuma neienākt`, tad es tur neieeju.

Tā kā variantu nav, nekas cits neatliek, kā vien iet iekšā pirmajā ēkā, kas pagadās (un kas arī pēc skaita it kā ir trešā tā ceļa malā), lai arī uz tās ir visādi citādi jocīgi nosaukumi, bet nekas par muitas lietām. Iekšā tantai jautāju, kur man jāiet ar saviem papīriem, tā pasaka, lai ieeju vienā kabinetā pajautāt. Kabinetā tieku instruēts, ka jāiet uz blakus ēku un tur pirmajā stāvā būšot īstā vieta.

Brienot uz blakus ēku, domāju, ka varbūt varēju to arī pats atrast, ja būtu piegājis pie durvīm, jo gan jau tur būs kaut kas uz durvīm rakstīts.. Piegājis secinu, ka pie durvīm patiešām ir papīrs, bet diez vai pēc tā var secināt, ka tur jāiet iekšā saistībā ar atmuitošanas lietām – uz papīra lieliem burtiem četras reizes rakstīts viens un tas pats teikums – `Uzmanīgi slidens!!!` (tieši tā – bez pieturzīmes pa vidu)..

Uzmanīgi! Slidens!!!

Nu labi, eju iekšā un apstājos pie liela, liela plakāta ar izskaidrojumiem par to, kas atrodas katra stāva katrā kabinetā. Skaidrs, ka te nu katram muļķim vajadzētu spēt atrast īsto kabinetu un uz to aiziet. Taču muļķis it kā neesmu, tāpēc man tas sāk sagādāt zināmas problēmas – kabinetu aprakstos minēti kaut kādi kodu vārdi, kas veidoti no man svešiem saīsinājumiem un ciparu virknēm.. 🙂 Atkal nākas lūgt palīdzību kādam vīram, kurš arī tikko kā ienācis ēkā un man laipni paskaidro, ka īstais manis meklētais kabinets ir tas, pie kura uz plāksnes rakstīts `MKP 0240 Dokumentu noformēšana`. Nu bet protams, kā es pats to neiedomājos! 🙂 Tagad gan sameklēju tīmeklī, ka saīsinājums MKP nozīmē `Muitas kontroles punkts`. Nu nekādi gan neienāca prātā.. Savukārt, ko nozīmē mistiskā ciparu virkne 0240 man vēl tagad nav skaidrs.

Nepārprotami skaidrā plāksnīte

Iegājis kabinetā, nopriecājos, ka nu beidzot viss būs galā, jo iekšā jau izskatās tīri solīdi – kā bankās un līdzīgās iestādēs ir lodziņi ar cilvēkiem un aparāts, kas izsniedz numuriņus, lai klienti tiktu apkalpoti rindas kārtībā. Dodos pie šī aparāta, bet uz tā atrodamas četras izvēles iespējas, kādu numuriņu ņemt. Protams, muļķim droši vien atkal viss būtu momentā skaidrs, bet man pirmajā brīdī tikai vienā no izvēlēm visi vārdi katrs par sevi ir it kā saprotami, bet skaidrs, ka tas nav tas, ko man vajag.. Izvēles ir šādas:
1) VAD (IM, EX, CO) pieņemšana
2) EORI un ADHOC nummuru reģistrēšana (tieši tā – ar diviem secīgiem `m` burtiem)
3) Tranzīta dokumentu pieņemšana (yee, visi vārdi saprotami)
4) VD; PMD; CN; Manifesti, mazvērtīgie EX, T2L; Diplomātiskie sūtījumi

Ko gan te izvēlēties..? 🙂

Liekas, ka tiešām tiek darīts viss, lai parastam iedzīvotājam, kas nav muitas darbinieks, nebūtu nekādas iespējas izlemt, ko tad viņam tagad vajag darīt. Taču manā rīcībā ir papildus bonusa informācija, kas kuram katram vis nebūtu – tanta blakus ēkas kabinetā, pie kuras nejauši biju iegājis, tika man minējusi, ka šajā aparātā jāņem mazvērtīgu preču taloniņš. Tā kā vārds `mazvērtīgie` patiešam figurē 4. rindas izvēlē, tad pieņemu, ka man vajag vai nu `mazvērtīgo EX` vai arī `mazvērtīgo T2L` un spiežu šo pogu. Dabūju lapiņu ar numuru 402 un apsēžos, uzsākot gaidīšanas procesu.

Izskatās, ka apkalpots tiek tikai viens lodziņš, bet pie tā mainās uz priekšu tikai numuri, kas sākas ar vieninieku, tātad laikam tiek pieņemti VAD (droši vien gan IM, gan EX, gan arī CO).. Skatos, ka pēc manis vēl pāris cilvēki uzrodas, kas nospiež 4. izvēlni un saņem nākamos četrsimtās sērijas numurus. Taču eksistē vēl kāds lodziņš, pie kura sēž kāds pavecāka gadagājuma onkolītis un arī kaut ko dara, taču nekāds numurs pie šī lodziņā nespīd. Taču cilvēki, kas darbojas ap vienīgo funkcionējošo lodziņu, ik pa laikam pieiet arī pie šī onkoļa un atpakaļ, un kārto savas lietas. Lai vai kā, izskatās, ka es te esmu vienīgais, kurš īsti nezin, kur atrodas un kas jādara – pārējie visi runā jocīgos terminos un saprotas ar tiem, kas lodziņiem otrā pusē.

Kādu laiku nekas nenotiek, bet tad vīrs, kas četrsimto numuru dabūjis pēc manis, vienkārši izlemj aiziet pie vecā vīra lodziņa, negaidot savu rindu. Vīrs viņu laipni arī pieņem, apjautājoties, vai viņam vajadzēja tur kaut ko (terminus neatceros), bet atbildēts tiek, ka nē, ka vajagot PMD. `Ā, Jums arī PMD`, attrauc operators, un atkal lietas notiek. Tad laikam tāpēc visi tie nesaprotamie saīsinājumi uz numuru aparāta – tos varbūt nemaz nav nepieciešams saprast, jo apkalpots tiek haotiskā secībā?

Arī labi – nolemju arī bīdīt sevi pie minētā vīra aiz mistiskā lodziņa un sniedzu viņam savus papīrus. Viņš, protams, prasa, ko es gribētu darīt, un es, protams, atbildu, ka gribētu saņemt savu sūtījumu, bet nezinu, ko man vajag darīt, lai to saņemtu. Vīrs izskatās pārsteigts – kā tad to var nezināt! 🙂 Sāk pētīt manus papīrus un secina, ka viens pats nespēs pieņem lēmumu, ko ar mani darīt. Tiek pieaicināta kāda kolēģe, tiek uzsākta manis pratināšana, teikts, ka ar maniem papīriem nepietiks, ka vajag vēl kaut ko zināt – no kāda materiāla ir prece, kā tā sūtīta un ko tur vēl. Saku, ka gumijas apavi, bet tas laikam paliek nesadzirdēts. Tiek pieaicināta vēl kāda operatore un tai vismaz beidzot ir skaidrība, ka vajagot rakstīt deklarāciju. Jautāju, kur lai tādu uzrakstu, tiek padomāts un secināts, ka vajag no manis pieņemt mutisku deklarāciju, lai ko tas arī nenozīmētu. Beigu beigās tanta aiziet rakstīt kaut kādus dokumentus un ļauj man atkal nedaudz uzgaidīt.

Pēc neilga laiciņa man vēl tiek pajautāts, kas tie ir par apaviem – vai zābaki, vai kurpes vai kas – un pēc manas atbildes, ka apavi domātie skriešana, tiek ierakstīts `Sporta apavi`. Un drīz vien jau arī dokuments ir uzrakstīts un man tiek iedota kvīts, kas nosaka, ka man par ienākošo sūtījumu jānomaksā pievienotās vērtības nodoklis. Nu jau jūtu, ka process beidzot virzās uz beigu pusi, bet izrādās, ka to nevar vis nomaksāt kaut kur tepat uz vietas, bet gan `samaksāt to varat jebkurā bankā, bet vistuvākais maksāšanas punkts šeit ir tā lielā Latvijas Pasta ēka`, kurai biju braucis garām.. Ahh, atkal kaut kur jābrauc!

Aizbraucu tos dažus simtus metru atpakaļ līdz pasta ēkai, kur iesniedzu kvīti. Tanta skatās uz kvīti ar līdzīgu skatienu, kā cūka parasti skatās uz zvaigznēm, un jautā, kas tas ir, kur es tādu esmu dabūjis. Izstāstu, cik māku, tiek jautāts, vai tas ir PVN vai kaut kas tur vēl cits ar muitu saistīts, saku, ka PVN. Tanta atkal nobrīnās vien, ka PVN ir cits konts Valsts Ieņēmumu Dienestā nekā norādīts uz kvīts, bet nu samaksāt tomēr dabūnu, tiesa gan – piemaksājot vēl latu pa virsu par pasta pakalpojumiem.. Pirms es aizeju, savācot kvīti sev līdzi, tanta vēl parāda šo kvīti kolēģei kā tādu Ziemassvētku vai Jaunā gada brīnumu, pavadot šo rādījumu vārdiem `Paskaties, kādas tagad te dod!`.

Braucu atpakaļ uz muitas kontroles punktu, atkal auto atstājot citas ēkas autostāvvietā un ejot tālāk kājām. Iesniedzu čeku par maksājumu un saņemu pretī vēl kaut kādus papīrus, laikam par to, ka prece nu ir atmuitota un DHL ir beidzot tiesības man to izsniegt. Pa šo laiku pavecākā vīra lodziņā beidzot ir iededzies kāds numurs – 403, laikam sistēma savesta kārtībā. Kamēr saņemu savus papīrus, vēl dzirdu, ka minētais vīrs saka: `Es nezinu, ko es daru, bet viss iet uz priekšu`, un tad jau arī dodos prom.

Ar papīriem rokā (pareizāk – uz blakussēdētāja beņķa) tad nu dodos atpakaļ uz Plieņciema ielu, kur DHL birojā jau ierodos atkārtoti. Šoreiz nolemju braukt pa taisnāko ceļu caur tām darbinieku autostāvvietām, jo uz DHL no lidostas šķērsceļa pat ir norādes. Taču, sekojot norādēm, atkal parastam iedzīvotājam varētu rasties neskaidrības, nonākot pie ceļu sazarojuma, kur tālāk uz vienu pusi ir stop zīme un pacelta barjera ar uzrakstu `Muitas zona`, kur tomēr nekas neliecina par to, ka iebraukšana būtu liegta, bet uz otru pusi ir tikai zīme `Darbinieku autostāvvieta`, kur, savukārt, nekas neliecina, ka tai varētu būt iespējams izbraukt cauri un nokļūt kādā legālākā vietā. Lai arī man pirms tam ir kaut kas minēts par to stāvvietu, tomēr es arī sākumā nolemju, ka prātīgāk būtu braukt tur, kur `Muitas zona` 🙂 Tomēr, kad, rokas vicinādams, un kaut ko bļaudams man virsū sāk nākt kāds vīrs, nolemju, ka tur laikam tomēr braukt nedrīkst un dodos vien iekšā darbinieku autostāvvietā.

Aiziedams atkal uz to pašu kabinetu pie tās pašas tantas, pie kuras biju bijis pašā sākumā, pirmais, ko viņa man jautā ir: `Nu, izdevās?` Saku, ka laikam jau izdevās un dodu savus papīrus. Viņa tos aplūko un sapulcina pie sevis vietējos kolēģus, izrādīdama tiem manu brīnumpapīru. Pirms tam vēl man tiek palūgta atļauja tā izrādīšanai ar vārdiem `Jūs esat šogad pirmais, kam tas izdevies`.. 😀 Nemēģinu noskaidrot, kas tieši ir `tas`, kas man ir izdevies, pēc laiciņa saņemu savu sūtījumu un beidzot varu doties uz darbu ar tikai pāris stundu kavēšanu.. 🙂 Varbūt tomēr ir zināma taisnība teicienā – Labs nāk ar gaidīšanu!

 

Pagaidām vēl neatpakotais sūtījums