Profesionāls skrējējs

Profesionālis ir tas, kas par savu darbu saņem atalgojumu, parasti naudu. Septembra beigās piedalījos stafetes skrējienā Jūrmalas skriešanas svētkos un tiku pie naudas balvas. Pirmo reizi man tā gadījās! Vai tas man turpmāk liegs saukties par amatieri?

Pēdējos gados jau parasts, ka visas labās lietas notiek tieši 28. septembrī – pērn tas bija 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons, bet šogad šīs Jūrmalas sacensības. Par to esamību biju kaut kur pa ausu galam dzirdējis, bet piedalīties neplānoju. Taču kādu dienu savā e-pastā atradu Kaspara Launerta vēsti, kurā viņš mani aicināja startēt savā stafetes komandā kopā ar Paulu Zvirbuli un Mareku Šīrantu. Nedaudz apdomājos un ātri vien piekritu, jo nekas cits vēl uz šo laiku man nebija ieplānots. Tā tapa komanda Jelgava & Rīga United (komandas nosaukuma veidošanā neviens ar mani nekonsultējās, tāpēc Valmieras vārds tajā ir izpalicis..).

Pasākuma dienā auto atstāju pie Dzintaru pludmales un tad kājām devos gar jūras krastu uz Majoriem, kur pie slavenā bruņurupuča bija nolikta starta vieta. Pirmais, ko pamanīju – milzīgs pretvējš! Apdomāju, kā gan tādā spēšu paskriet.. Turklāt jāskrien būs jo ātri – distance tikai 2.5 km (kopā stafetes komandai – 10 km). Nu nekas, apstākļi visiem vienādi, gan jau kaut kā uz priekšu tiks.

Majoros atrodu divus no trim komandas biedriem (pēdējais atronas vien dažas minūtes pirms starta), sadomājam secību, kādā skiesim, man tiek trešais posms. Kaspars stāsta, ka esot izpētījis, ka stafetē piedaloties kādas 3-4 ātras komandas, tātad mēs varot cerēt uz diezgan augstu vietu. Es neko pētījis neesmu, tāpēc atliek vien ticēt. Taču, kad tiek dots starts un ceļā dodas mūsu pirmā posma skrējējs Pauls, nākas secināt, ka ātro komandu ir stipri vien vairāk – Pauls pirmo posmu finišē vien 18. vietā, pa priekšu sev palaižot arī vienu pretējā dzimuma komandu.. Turklāt jāpiezīmē, ka beigās izrādījās, ka Pauls bijis visātrākais no mums četriem.. 😉

Gaidu Kasparu

Tālāk stafetes kociņu pārņem Kaspars, un savam skrējienam sāku gatavoties arī es. Pēc desmit minūtēm saņemu savu kociņu un aidā! Pirmā puse no manas distances sanāk pa vējam, tāpēc skrienas visai ātri. Taču pēc apgriešanās pretējā virzienā esmu kā pret sienu pretvēja dēļ. Promceļu noskrēju ar laiku 4:30, atpakaļ atvilkos ar laiku 5:05.. Otrais laiks no mums četriem. Taču prieks, ka vismaz vienu vietu atguvu, promceļā apdzenot kādu no konkurentiem. Drīz jau arī finišs, nododu stafetes kociņu Marekam, kurš no rīta jau noskrējis piecīti Ozolniekos, un varu atpūsties.

Šī konkrētā stafetes kociņa pēdējā nodošana

Kāda tad tur naudas balva, vaicāsiet, ja rezultātā starp visām komandām ierindojāmies vien 17. vietā, bet starp vīru komandām 16.? Šīs sacensības, izrādās, bijušas ļoti īpatnējas – pie naudas balvām tika pirmās 20 komandas katrā dzimuma kategorijā! Kaut kas neiedomājams, patiesi! 16. vietai pienācās 50 eiro naudas balva, no kuriem es tiku pie 12 ar pusi eiro – vairāk kā pietiekami, lai nosegtu gan dalības maksu (5 eiro uz visu komandu), gan iebraukšanas maksu Jūrmalā, gan degvielas izmaksas – vareni!

Nedomāju gan, ka tik drīz atkal pienāks diena, kad sacensībās tikšu pie naudas balvas, tāpēc varbūt tā tomēr bija tikai laimīga sagadīšanās, un vismaz pagaidām vēl varu sevi droši saukt par amatierskrējēju!