Pasaules čempionāts 100 km skrējienā

Kādreiz teicu, ka simtu skriešu, kad būšu tam ilgu laiku trenējies un jutīšos tam gatavs. Kā tad! Sauca Valmiera, un bija jāskrien!

Bet tas jau neskaitās, tas nebija simtiņš, nebija šī klasiskā distance. Tāpēc turpināju vien domāt tālāk, ka šo klasiku skriešu tiešām tikai, kad būšu uz to mērķtiecīgi gājis.

–

Šī gada septembra pirmspēdējā datumā pamanīju forumā Jekaterinas ziņu:

Meitenes, piedāvājums jums! Ir viena vieta Latvijas izlases komandā dalībai PČ Dohā, Katarā. Finišēt neesot obligāti, galvenais – startēt 😉 Trase – 5km aplis, starts 18:00, kontrollaiks – 12h, trases atrašanās vieta blakus viesnīcai, kurā paredzēta dzīvošana. Kopējās ceļojuma izmaksas ar visām vīzām – ap 550Eur. Jāizlemj šonedēļ, lai pagūtu sagatavot vīzas. Visa informācija pie Andra Dudela, es tikai ziņnesis.

Jā, interesants piedāvājums, meitenēm vienmēr veicas, jo nav jau daudzu te pie mums, kas spētu un vēlētos tādu distanci veikt. Un turklāt kurā vietā – Dohā! Un tas ir pasaules čempionāts! Nav brīnums, ka tuvākajās stundās šajā foruma sadaļā parādījās tāda tipa komentāri kā `žēl, ka es neesmu meitene.. ;)`.

Nākamajā dienā forumā atzīmējās pats Andris:

vīrieši arī droši zvaniet, aprunāsim iespējas par dalību, tikai steidzami 🙂

Vārdu `steidzami` laikam biju izpratis pareizi, jo Valsts galveno svētku dienas rītā ar skriešanas ekipējumu mugursomā kāpu lidmašīnā Rīgas lidostā, lai caur Bergamo un Stambulu dotos ceļā uz Dohu! Man līdzi devās sieva, kurai arī bija atradusies vieta Latvijas izlasē, Valdis un Inga, kuri pat reāli plānoja skriet, lai finišētu, kā arī Aija, kuras iekļaušana komandā bija nepieciešama, lai nokomplektētu pilnu komandu un ļautu mums visiem tur doties. Jā, un, protams, pats Andris – komandas oficiālais treneris.

Galamērķis Doha, bet nebiju bijis arī Bergamo un Stambulā. Stambulā gan dabūju apskatīt vien lidostu, taču Bergamo palikām pa nakti – gan turp, gan atpakaļceļā. Alīna lieliski nodemonstrēja savas (vismaz manā uzskatā) ideālās franču valodas zināšanas, sarunājoties ar mūsu viesnīcas īpašnieci, saprotot, ka esam atnākuši uz nepareizo vietu un kur jāiet tālāk, kā arī pēcāk sarunājot mums atlaidi, ja vēl kādreiz plānosim apmeklēt Bergamo.

Dohas lidostā mūs sagaidīšot skrējiena organizatoru pārstāvji. Kas Tev deva! Ne miņas! Kaut kur kāds teica, ka laikam tik vēlu nav gribējuši mūs vairs gaidīt (piezemējāmies pirms trijiem naktī). Tā nu dabūjām taksometru un devāmies uz viesnīcu The Torch, pie kuras pēc dažām dienām paredzēts arī startēt. Pirmie iespaidi no Dohas – nav mazu vai vecu mašīnu! Visas ir nenormāli lielas un krutas, jaunākie modeļi. Vēlāk nāk atklāsme, kāpēc tā – degviela šeit maksā ap 15 eiro centiem litrā.. Tādas lietas kā degvielas taupīšana vai kaut kāda ekoloģija nevienam šeit pat prātā neienāk.

Ierodoties viesnīcā, nedaudz šokē tās greznums. Jā, biju jau dzirdējis, ka Dohā praktiski esot tikai smalkās un ārkārtīgi dārgās viesnīcas, bet vienalga varēja palikt ar vaļā muti. Taču tūlīt izrādījās, ka mēs šajā viesnīcā neesam reģistrēti.. Viesnīcas personāls gan ātri apzvanīja divas citas viesnīcas, lai secinātu, ka organizatori mūs ievietojuši citā vietā – viesnīcā La Cigale, kas atrodas apmēram pusstundas brauciena attālumā no šīs starta vietas. Nu nekas, atkal taksometrs, un dodamies uz īsto vietu. Jā, par viesnīcu pašiem mums jāmaksā nav, to uzsauc organizatori. Turklāt šajā uzsaukumā iekļauta arī ēdināšana trīs reizes dienā – vēl pat nenojaušam, ka šajās reizēs būs pieejami dažnedažādākie ēdieni neierobežotos apmēros..

Brokastu laiks

Gulēt tiekam tikai ap 5:40 rītā, bet mūsu pirmo brokastu laiks ir no 6:30-10:45, tāpēc drīz vien jau arī jāceļas, lai jau 9:00 sāktu brokastot. Turpmāk tā gandrīz vai paliek par ikdienu – kaut ko darīt pa nakti, bet pa dienu gulēt. Starts jau arī gaidāms tikai sešos vakarā.

Tāpat var teikt, ka beidzot pa īstam dzīvoju pēc logo, kas lasāms uz mana džempera: Eat, sleep, run! Tikko esmu pagulējis, dodos paēst, pēc tam atkal pāris stundiņas paguļam, lai atkal celtos ar domu, ka jāpaskrien taču arī. Paskrienam pāris kilometru ap viesnīcas rajonu, pēc tam atkal stundu paguļu, un tad jau laiks pusdienām.. 🙂 Skriet gan te īsti nav, kur, jo visapkārt izskatās kā tādā lielā būvlaukumā. Doha ļoti strauji attīstās, un visapkārt viskautko būvē. Naftas naudas jau viņiem netrūkst, tāpēc darbi uz vietas nestāv. Vēlāk redzēsim, kādi arhitektūras meistardarbi sacelti Dohas centrā.

Vakarpusē Aspire centrā paredzēta svinīga pasaules čempionāta atklāšanas ceremonija, tāpēc drīz pēc pusdienām atkal dodamies uz lāpas hoteli, pie kura tai paredzēts notikt. Andris iedevis man divus Latvijas izlases kreklus – vienu šai ceremonijai, bet otru – startēšanai sacensībās. Tā ir ļoti stingra organizatoru prasība, ka visiem dalībniekiem no katras valsts jāstartē vienādos atpazīstamos kreklos. Vēlāk redzēsim, cik ļoti stingra ir šī prasība, kad pēc sacensībām par nedaudz atšķirīgu viena komandas dalībnieka kreklu tiks diskvalificēta Krievijas komanda.

Pirms atklāšanas ceremonijas sportisti tiek sasēdināti iekštelpu manēžas tribīnēs alfabētiski pēc valstu nosaukumiem, un visapkārt valda lieliska atmosfēra. Nezinu, kāda tā ir olimpiskajās spēlēs, bet man kaut kā liekas, ka varētu būt līdzīga. Atrodu ASV izlasi, kurā startē arī kāds man zināms minimālists un keto diētas piekopējs, kura emuāru es regulāri lasu – Zach Bitter. Uzmeklēju viņu, lai aprunātos par keto lietām. Viņš vēlāk skrējienā finišēs sestajā vietā. Tiesa, šīs sacensības viņš nebija plānojis skriet ar pilnu sparu, jo vairāk gaidīja trīs nedēļas vēlāk notiekošo Desert Solstice 24h skrējienu.

Mēs ar Zach Bitter

Kad visi sasēdušies, sākas atklāšanas ceremonija, kurā valstis pa vienai iziet citā telpā, nostājas uz skatuves un tad dodas uz tribīnēm sēsties. Kad visi sasēdušies, notiek runas – pie vārda tiek laists gan IAU (International Assotiation of Ultrarunners jeb starptautiskās ultraskrējēju asociācijas) prezidents, gan vietējais sacensību organizators, gan vēl kādi vīri, un drīz vien pasaules čempionāts tiek pasludināts par atklātu. Tad seko neoficiālā daļa, kurā jau atkal ēšana – bankets.

Katrai no izlasēm tajā vešanas pasākumā bija norīkots viens vietējais bērns, kas nesa plakātu ar valsts nosaukuma saīsinājumu. Mums piešķīra kādu apaļīgu zēnu, kurš arī izrādījās ļoti runātīgs, mēģinot par dažādiem jautājumiem izteikties angliski. Tāpat viņš arī ik pa laikam sāka pie sevis dziedāt kādu vietējo dziesmu. Tad viņš mēģināja Andrim kaut ko stāstīt par savu musulmaņu Dievu, tad nevarēja saprast, kas ir sniegs. Banketā Inga viņam iedāvināja Latvijas karoglenti, kuru piesprauda viņam pie musulmaņu baltā ietērpa.

Latvijas izlases pavadonis

Pēc banketa ātri ieejam apskatīt blakus esošo lielveikalu, kurā ierīkota arī slidotava un vēl visādas atrakcijas. Alīna veikalā apmaldās un nevar atrast izeju.. Inga apmaldās ceļā no lielveikala uz busiņu, kas vedīs mūs atpakaļ uz viesnīcu.. Beigu beigās tomēr veiksmīgi tiekam atpakaļ viesnīcā – laicīgi, lai vēl pagūtu uz.. vakariņām..

21. novembris. Starta diena. Atkal sākam dienu ar `Eat, sleep, run` – pēc nakts pagulēšanas paēdam brokastis, tad atkal paguļam, tad ceļamies, lai paēstu pusdienas un jau 15:00 dodamies uz startu, kas atrodas tā saucamajā Aspire zonā. Gatavojamies startam, iekārtojam mūsu galdiņu – tāds ir piešķirts katrai valstij, uz tā var salikt individuālos dzērienus vai ko tamlīdzīgu, ko varētu paņemt katrā aplī, skrienot šai galdu rindai garām. Mēs dalām savu galdu ar Ukrainas komandu, kurai arī Andris pilda oficiālā trenera pienākumus, jo viņu pašu treneris palicis Krimā un netiek no turienes prom.. Šajā sakarā arī mūsu komanda startē ar Ukrainas karoglenti ap roku.

Starta zonā atrodam arī kamieļus! Vietējie izmanto laiku, lai padziedātu un palūgtos speciāli iekārtotā pleķī. Bet laiks iet, un drīz vien jau arī pulkstenis rāda 18:00 – starts!

Viss bars aizskrien, un beidzot apzinos – es skrienu pasaules čempionātā! Pirmais aplis aiziet tīri labi, bet otrajā jau jutu, ka kaut kā nav īsti labi, laikam jau par karstu un sutīgu. Pa dienu temperatūra tagad pakāpjas līdz +30 grādiem vai pat nedaudz virs, bet starta brīdī varbūt varēja būt ap +25. Nu jā, bet tā jau ziema, visi vietējie sūdzas, ka auksti esot.

Tomēr, kad ieskrienas, karstumu tā īsti vairs nejūt un var skriet bez bēdu. Valdis pirmo apli esot gribējis noskriet kā līderis, un tas viņam arī izdevās. Pats mēģinu pārāk neforsēt, bet pirmie apļi tāpat paiet ar apmēram piecām minūtēm kilometrā. Garminā gan tā arī ne reizi tempu nepaskatījos, taču katra apļa beigās redzēju starpfinišā esošo pulksteni un tempam ļoti labi varēju sekot līdzi.

Jau ceturtā apļa sākumā mani par apli apdzen līderi. Valdis vairs nav starp viņiem. Viņš gan, protams, tāpat vēlāk apdzīs mani par apli. Un vēl (krietni) vēlāk – par vēl vienu apli. Bet pašās beigās (pāris apļus pirms finiša) es vienu apli no viņa atgūšu!

Kādā no starpfinišiem

Kad par apli esmu noķēris Ingu, viņa saka, ka ļoti grūti skrienas. Tieši to pašu dzirdu nedaudz vēlāk no Alīnas. Alīna gan nav paredzējusi skriet līdz finišam, viņa devusies līdzi tikai palīdzēt citiem komandas dalībniekiem un pie viena izpalīdzējusi ar komandas nokomplektēšanu pilnā sastāvā. Tomēr beigās viņa noskrien teju trešdaļdistanci, pirms nolemj pievērsties citām aktivitātēm. Ingu pēdējoreiz trasē redzu, kad, pabeidzot savu 13. apli, esmu noķēris viņu jau par 3. apli. Vēl nodomāju, ka viņai tieši pusdistance, laiks pagājis 5:55 (tātad arī teju precīzi puse no kontrollaika), un viņai tātad būs ļoti grūti iekļauties kontrollaikā. Vēlāk izrādās, ka viņa arī jau atmetusi kontrollaikam ar roku, un nu vairs tikai izbauda skrējienu. Andris arī jau izstājies pēc sešiem apļiem, tā ka beigās finišējam vien mēs ar Valdi.

Pirmajās stundās trases malās sapulcējušās vietējās, kas savos melnajos ietērpos sauc mani pēc vārda vai pēc valsts un tādējādi atbalsta. Forši! Arī Lietuvas izlasei ļoti labi atbalstītāji, kas mani katrā aplī sveic ar skaļiem uzmundrinājuma bļāvieniem. Tas arī forši. Vēl ik pa laikam kāds kaut ko uzsauc – vai nu `Latvia`, vai `Edgars`, jo tas rakstīts uz numura.

Daļa no Lietuvas atbalstītāju komandas

Bet kopumā tomēr ļoti ātri jau palika kaut kā grūti. Jau apmēram 5. aplī sāka nākt prātā domas par stāšanos ārā, 6. aplī tās nostiprinājās, bet vēl pēc pāris apļiem jau domāju, ka jāmet vispār miers ultru skriešanai un jāsamierinās ar maratoniem.. Vēl pat puse distances nebija noskrieta! Mēģināju saņemties, bet kaut kā ne visai sanāca. Temps gan jau pirmās puses beigās nostabilizējās tā ap 6:00 min/km, un tādu to arī spēju noturēt līdz pat finišam, pēdējos divus apļus (it īpaši jau pašu pēdējo) pat noskrienot vēl nedaudz ātrāk.

Domāju, kā varētu attaisnot izstāšanos, bet arī neko prātīgu neizdomāju. Gribējās jau arī iegūt finišētāja medaļu, turklāt pirmo reizi izstāties pasaules čempionātā arī nebūtu diez ko pieklājīgi. Vēlāk gan atklāju, ka teju puse visu dalībnieku nav bijuši līdzīgās domās ar mani un tomēr izstājušies.

Piecpadsmitajā aplī atcerējos, ka esmu taču laimējis dalību nākamā gada skrējiensoļojumā no Rīgas uz Valmieru.. Nebija patīkami to atcerēties 🙂

Pēc skrējiena man daži prasīja, kas bija grūtāk – šis vai skrējiens martā uz Valmieru. Man grūti atbildēt, jo katram no šiem skrējieniem bija sava veida grūtības, taču skaidri zinu vienu – abi šie skrējieni ieņem pirmās divas vietas topā ar grūtākajām aktivitātēm, kādas man gadījies veikt. Pēc finiša aiztenterēju līdz zemē noklātam tepiķim un nokritu tur. Pēc laiciņa sāku just, ka augšstilbs gatavojas rauties krampī, nācās mēģināt to laicīgi izmasēt. Izrādījās, ka esmu nokritis gulēt blakus masieru teltij, tāpēc aizgāju (cik nu to var nosaukt par iešanu) izmasēties pie viņiem. Drīz vien bija jau jāmēģina vilkties uz busiņu, kas aizveda mūs atpakaļ uz viesnīcu. Palikuši bijām trijatā – es, Alīna un Andris. Pārējie trīs bija aizbraukuši jau ar iepriekšējo busu.

Finišējis!

Tomēr labi, ka neizstājos. Skrienot nereti liekas, ka izstāties nebūtu nemaz tik slikta doma. Pēc finiša gan vienmēr šķiet pretēji. Labi, ka tā! Biju šim skrējienam sev izvirzījis trīs mērķus, sekojot sensenajam Aivara703 ieteikumam – A, B un C. C mērķis bija vienkārši finišēt kontrollaikā. Domāju, ka pirmajam klasiskajam simtniekam pavisam normāls mērķis. Tomēr ar to vien nesamierinājos – tā kā Valmierā biju skrējis ilgāk par 10 stundām, tad par B mērķi izvirzīju iekļauties 10 stundās. Jā, te jau gan jāskrien mazāk, taču no otras puses ir krietni karstāks. Nu jā, bet bija jau vēl arī A mērķis gadījumam, ja pavisam saeju sviestā – iekļauties 9h30min.. Sanāca izpildīt visus trīs mērķus!

Pārrodoties viesnīcā, iegāju dušā un gulēt aizgāju ap pussešiem rītā. Pēc četrām stundām jāceļas uz brokastīm, uz kurām mēģināju aizklumburēt, turoties pie Alīnas 🙂 Bijām domājuši dienās pēc skrējiena beidzot izmantot viesnīcā esošo baseinu, kuru pirms tam tikai aizgājām apskatīt. Tajā esot +31 grāds, un šajā laikā, kad ārā ir ziema un tik nepatīkami auksts laiks, esot iespējams peldēties tikai tādā.. Taču pēc brokastīm atklājās, ka baseins ir slēgts uz nenoteiktu laiku sakarā ar kaut kādiem remonta darbiem.. Vēlāk nenoteiktais laiks tika precizēts – baseins būšot atkal pieejams pirmdien jeb nākamajā dienā pēc mūsu izvākšanās!

Tā nu baseina apmeklējuma vietā stundiņu paguļam, tad paēdam pusdienas, un tad mūs gaida ekskursija pa Dohu, par kuru jāpateicas Aivaram (šoreiz tam, kurš nav 703) un konkrēti – viņa dēlam, kurš dzīvo Dohā. Viņš mūs izvadā ar auto pa apskatīšanas vērtām Dohas vietām un vakarā, kad jau tumšs, uzved mūs augšā uz savu biroju. Augša – tas ir 48. stāvs kādā no centrā esošajiem debesskrāpjiem. No šīs vietas paveras lielisks skats uz izgaismoto Dohu. Ā, jā, pirms tam vēl piekrastē bijām liecinieki kādām publiskām svinībām, kuru ietvaros pērļu zvejnieki veda krastā maisus ar pērļu gliemenēm un dalīja apkārtējiem, kuri tajās meklēja pērles. Kad mēģināju vienu tādu atlauzt, tā manāmi pretojās, saspiežot ciet savus vākus un tādējādi `iekožot` man pirkstā. Tāpēc apžēlojos par dzīvnieciņu un palaidu savu un Alīnas pērli atpakaļ jūrā (tas ir, Persijas līcī).

Naksnīgā Doha no augšas

Vakarā vēl tiekam aizvesti uz nakts tirgu, pastaigājam apkārt, paskatāmies, pabaudām gaisotni un noslēdzam dienu ar pavakariņošanu kādā āra ēstuvē tirgū. Tā savādi jau liekas iet ēst uz ēstuvi, kad viesnīcā ēdināšana pieejama trīs reizes dienā, bet jāpamēģina jau arī kas citāds. Viesnīcas vakariņas līdz ar to nokavējam.

Un tad jau arī klāt pēdējā diena Dohā, kurā aizbraucam apskatīt centru un tajā esošo Corneash promenādi gar līča piekrasti dienas gaismā. Paskrienam pa promenādi, aplūkojam varenās augstceltnes. Nudien, te vietumis izskatās kā no citas planētas vai no kādas fantastikas filmas, īpaši jau naktī. Apciemojam arī pērļu gliemenes pieminekli un tad steidzam atpakaļ uz pusdienām viesnīcā.

Es pērļu gliemenē

Pēc pusdienām aizejam uz karstā tvaika istabu, tādu kā pirti, viesnīcā. Ja reiz nav pieejams baseins, jāizmanto citi piedāvājumi. Sapakojam mantas, tad vēl nedaudz ar Alīnu pastaigājam pa naksnīgajām viesnīcas apkārtnes ieliņām, un ap pusnakti dodamies uz lidostu.

Stambula, Bergamo, nakts tur, celšanās 4:00 un jau atpakaļ Latvijā. Nezinu, vai man vēl kādreiz būs tā laime piedalīties pasaules čempionātā, lai kāds sporta veids tas nebūtu. Taču noskrietos kilometrus un aizvadītās sacensības man neviens vairs nevar atņemt. Čempionāts aizvadīts, laiks izvērtēt padarīto un padomāt par nākotni – ko vajadzētu darīt, lai nākamreiz vairs nebūtu tik grūti? Jā, bet kā tad ar domām ap 8. apli mest mieru ultrām? Nu, domas jau tāpēc ir tāda gaisīga lieta, lai spētu ātri mainīties..