Kāpēc es skrēju no Rīgas uz Valmieru?

Šis stāsts sākās šā gada 13. janvārī, kad Matīss VSK Noskrien tīmekļa vietnē publicē rakstu “Sīmaņa vilinājums“, atgādinot skrējēju kopienai par šo vēsturisko skrējienu, kurš savulaik notika piecas reizes – no 1989. līdz 1993. gadam – un kura finišu Valmieras centrā pie Sīmaņa baznīcas kādu reizi atceros redzējis arī es pavisam agrā jaunībā. Raksta iespaidā daži nolēma noskriet šo skrējienu arī tagad – 2014. gada pavasarī. Citi pievienojās, skriet gribētāju pulciņš pieauga, kā rezultātā skrējiens tika noformēts kā oficiālas sacensības ar iespēju tam pieteikties kā jebkurām sacensībām, samaksāt dalības maksu, saņemt ēdienus un dzērienus kontrolpunktos pa ceļam un pat ierasties uz apbalvošanas ceremoniju.

Kad es pirms dažiem gadiem pievērsos garāku distanču skriešanai, šis vēsturiskais skrējiens man kā valmierietim likās kaut kas ļoti īpašs, kaut kas tāds, ko noteikti savulaik gribētos nomēģināt. Gribēju pieredzēt, ka šis skrējiens tiek atjaunots. Tagad ļoti nopriecājos, ka beidzot tas brīdis būs pienācis, beidzot ļaudis atkal skries uz Valmieru.

No otras puses pašam par piedalīšanos skrējienā jau uzreiz šajā atjaunošanas reizē nebija nekādas domas. Likās forši, ka skrējiens notiks, bet paša piedalīšanos tajā pat neapsvēru. Par skrējiena datumu tika nolikts 8. marts, un skaidrs, ka tik īsā laika posmā nevar sagatavoties kvalitatīvi noskriet 100 km (pat bez tiem papildus 7 km virs simtiņa). Un es jau izsenis biju pie sevis nolēmis, ka simtu mēģināšu skriet tikai tad, kad tam būšu rūpīgi ilgstoši gatavojies, veltījis nopietnu treniņu programmu, regulāri skrējis sapārotos garos skrējienus un aizvadījis vismaz vienas sacensības pa starpu starp 50 un 100 km, tā ap 80 km garumā.

Continue reading

2013. gada emuārošanas pārskats

WordPress emuāru veidošanas vietne atkal man par prieku sagatavojusi pārskatu pār manu 2013. gada emuārošanu statistikas formā. Jau aizpērngad un arī pērngad nolēmu šo pārskatu ievietot raksta formātā, un šoreiz rīkojos līdzīgi. Protams, zinot manu slinkumu, nav cerību, ka šogad es visu pārskatu būšu pārtulkojis latviski. Tāpēc iztiksim ar vienu vien rindkopu no minētā pārskata, bet pārējo esiet laipni lūgti izpētīt oriģinālvalodā.

Šeit pārtulkotā rindkopa:

Sidnejas operas koncertu zāles ietilpība ir 2700 cilvēku. Šis emuārs 2013. gadā tika aplūkots 19000 reižu. Ja tas būtu bijis koncerts Sidnejas operā, būtu vajadzīgs pilnībā izpārdot septiņus šī koncerta atkārtojumus, lai tik daudz cilvēku to varētu apmeklēt.

Skatīt pilno pārskatu angliski

Siguldas kalnu ultramaratons 2013

Pirms gada, kad Siguldas kalnu skrējiena garāko distanci noskrēju pirmo reizi, sava emuāra aprakstā par šo sasniegumu izdarīju secinājumu, ka, ja grib skriet kalnu skrējienu, tad arī jātrenējas pa kalniem. Visai loģiski! Tad arī apņēmos visu gadu līdz nākamajam Siguldas kalnu skrējienam kalniem pievērst pastiprinātu uzmanību, lai nākamreiz nebūtu tik traki jāmokās, kā bija toreiz. Saprotu, ka tie mani lasītāji, kas mani pazīst, jau smīn ūsās/bārdā/pie sevis, tāpēc laikam būtu lieki piebilst, ka savu lielo apņemšanos noslinkoju arī šajā gadā un pa kalniem, var teikt, netiku skraidījis vispār nemaz.. Līdz ar to loģiskas sekas – arī šoreiz skriet nebija viegli. Bet tas nekas, ka nebija viegli, toties cits labums – bija grūti. Bija trakoti grūti!

Pa ceļam uz Siguldu un pirms starta no gaisa krītošais ūdens man kaut kā ne visai patika, bet plkst. 11:00:02 līdz ar starta šāvienu, kurš gan laikam izpalika, par lietu aizmirsu, un pēcāk tas vairs netraucēja it nemaz. Pirmais aplis kopumā pagāja visai strauji, lai gan pāris reizes taciņu sastrēgumos nācās pat apstāties, reizēm vienkārši samazināt gaitu. Priecājos, ka tādā veidā vismaz netikšu pie sasteigta sākuma un paliks kaut cik spēki arī finišam. Skrienamajos posmos gan speciāli nebremzējos un, piemēram, 10. kilometrs, kas beigās izrādījās šodien pats ātrākais, tika noskriets pa 4 minūtēm un 44 sekundēm. Daži nākamie ātrākie kilometri arī daudz neatpalika.

Pirmo apli pabeidzu vēl pilnīgi normāls – gan pēc ģīmja, gan pašsajūtas. Starpfinišā izlaku vien glāzi ūdens un turpināju ceļu. Vēl līņāja, bija pretvējš, bet citādi nekas traks. Tiekot otrajā aplī līdz pirmajam kalnu lejupceļam uzreiz aiz bobsleja trases, skatam pavērās traģiska aina – nogāze dubļu klāta, slidena līdz neprātam. Pirmajā aplī jau arī nācās te pieturēties pie kociņiem, lai tiktu lejā, bet tomēr tad vēl te pāri bija skrējuši ne pārāk daudz dalībnieki (nu noteikti krietni mazāk par pusi), taču nu jau te pabijuši pilnīgi visi un daudzi pat divreiz. Kaut kā jau lejā tiku, bet ne tuvu ne tik ātri kā pirmoreiz.

Continue reading

1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons 2013

Jau labs laiciņš pagājis, kopš noslēdzies 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons – parīt būs jau divas nedēļas. Sākumā biju gribējis kaut ko par to uzrakstīt, jo, kā jau minēju, neba nu tik bieži vēl skrienu ultras, lai par kādu no tām varētu atļauties neko nerakstīt. Taču laiks gāja, un rakstīšanas entuziasms noplaka. Tāpēc šoreiz tikai tāda īsa atskaite par padarīto (varbūt tomēr jau gana bieži skrienu ultras, ja reiz pa vienai šogad tās iekritušas trīs mēnešus pēc kārtas).

Šī bija pirmā reize, un pirmā reize vienmēr ar kaut ko īpaša. Pirmoreiz man bija iespēja ne tikai piedalīties pasākumā kā skrējējam, bet arī zināmā mērā vērot visu procesu no aizskatuves – šo, to plānot, organizēt, piedalīties lēmumu pieņemšanā, gatavoties arī no šāda viedokļa. Pirmo reizi noskrēju tik garu distanci – ne tikai basām kājām, ne tikai sacensībās, bet VISPĀR! Tas tā sanāca, pat neskatoties uz to, ka reāli solīto 53 km vietā noskrējās tikai 52.65 km – iepriekšējais garuma rekords, ko sasniedzu pērnā gada Siguldas kalnu skrējienā, tika pārspēts par 890 metriem. Visbeidzot, protams, pirmo reizi šķērsoju finiša līniju pats pirmais no garākās distances veicējiem, izbaudot iespēju ar savu ķermeni pārraut novilkto finiša lentu.

Continue reading

Pārsteidzošais Valmieras maratons 2013

Pēc Daugavpils 50-nieka jau nojautu, ka Valmierā vajadzētu labot savu maratona rekordu, bet nekādos sapņos man nebija rādījies laiks 3:10:.. Biju izlēmis Valmierā skriet ar stratēģiju, ko labākajā gadījumā varētu nodēvēt par īpatnēju, bet normāli to varētu saukt vienkārši par stulbu – skriet pirmo pusīti ar laiku nedaudz zem pusotras stundas un tad otro pusīti, kā sanāk. Tā kā mans personīgais rekords pusmaratonā arī ir tāds, kas atbilst klasifikācijai `nedaudz zem pusotras stundas`, tad katram ezim skaidrs, ka pēdējie divi apļi jeb maratona otrā puse man būs jāveic pēc tam, kad pirmajos divos apļos būšu izšķiedis praktiski visu savu enerģiju.. Ļoti gudri, vai ne?

Taču gudri vai nē, bet sakarā ar to, ka biju pieteicies VSK Noskrien akcijā `Motivators` kā motivators un man bija piešķīruši motivējamo, tad izmantoju šo izdevību, lai paskrietu ar viņu kopā pirmo pusi no maratona tādā tempā, kā viņš to bija cerējis izskriet. Ar Rihardu bijām iepriekšējos mēnešos kopā paskraidījuši arī treniņos, un parasti bija tā, ka viņš uz beigām bija par mani ātrāks (ja skrējām tempa vai intervālu treniņus). Tāpēc nedaudz bažījos, vai maz tikšu viņam līdzi. Taču gadījās tā, ka pēdējā nedēļā pirms maratona viņam nācās skriešanu izlaist veselības problēmu dēļ, tādēļ uz starta līnijas Valmierā viņš stājās ne savā labākajā formā. Tomēr, neskatoties uz to visu, viņš tomēr izskrēja no pusotras stundas pat Valmieras kalnainajā trasē, no sava personīgā rekorda atpaliekot mazāk par minūti. Skrējām kopā pirmos 19 kilometrus, kad viņš izlēma pēdējos divus kilometrus veltīt finiša spurtam, bet es izlēmu līdzi netrakot, jo man tomēr vēl vairāk par 23 kilometriem priekšā.

Continue reading

Daugavpils 50K

Tik bieži taču es [vēl] ultras sacensībās neskrienu, lai varētu atļauties par kādu no noskrietajām neuzrakstīt kaut īsu, bet aprakstiņu. Tā nu jau kāds laiciņš kopš Daugavpils 50 km skrējiena ir pagājis, bet labāk jau vēlu, nekā, kad izpaliek.

Pērngad Daugavpilī skrēju savu pašu pirmo ultramaratonu, bet tagad neliekas, ka tas bijis tik nesen. Pērngad tur norisinājās viens no starptautiskās ultraskriešanas asociācijas pasaules čempionāta posmiem, un arī šis gads nebija citāds. Tas nozīmēja tikai to, ka starta vietā gaidās pēc kārtīgas paskriešanas pulcējās skrējēji ne tikai no Latvijas, bet arī no visām mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Kopā startējām 29 dalībnieki, bet viens no lietuviešiem izlēma sacīksti nepabeigt – finišējām 28. Savukārt, ar vienīgo Igaunijas pārstāvi mēs ar sievu divas naktis (vienu pirms pasākuma un vienu pēc) dzīvojām vienā kopmītņu istabiņā.

Man bija tīri labi gājis pēdējā laikā ar skriešanu sacensībās – biju uzlabojis savu ārkārtīgi sen nepārspēto rekordu pusmaratonā, kā arī Nike Riga Run stafetes skrējienā noskrējis ļoti ātri. Tiesa, neko pārāk garu nebiju skrējis, bet vienalga bija tāda sajūta, ka Daugavpilī vajadzētu veikties labi. Noteikti vajadzētu pārspēt savu pērnā gada rezultātu – 4:14:02 -, bet klusā cerība bija mēģināt palīst zem četrām stundām. Ar prātu gan apzinājos, ka tas nozīmētu vidējo tempu 4:48 min/km, kas ir par kādām desmit sekundēm kilometrā ātrāks par manu maratona rekorda tempu..

Continue reading

Nike Riga Run stafete

Svētdien norisinājās kārtējais Nike Riga Run skriešanas pasākums, kurā es jau kārtējo reizi piedalījos, pārstāvot komandu stafetes posmā. Katram no četriem stafetes dalībniekiem bija skriešus jāpieveic viens aplis 2.5 km garumā. Šoreiz mūsu komanda saucās `Pusnakts eži no PaBaso.lv` – tieši tāpat kā pērnreiz. Vispār pusnakts ežu komandas sastāvā šeit startēju jau ceturto gadu pēc kārtas, tātad esmu piedalījies pilnīgi visos Nike Riga Run pasākumos, sākot no paša pirmā 2010. gadā. Komandas sastāvs šo gadu gaitā ir bijis mainīgs, un vienīgi es esmu tajā sastāvējis visas četras reizes.

Kopš pusnakts ežu komandas nosaukums papildināts ar PaBaso.lv pērnajā gadā, mēs pārstāvam arī Latvijas Baskāju skriešanas biedrību un tādējādi loģiski skrienam basām kājām. Mans šī gada mērķis bija pārspēt pašam savu pērnā gada rezultātu – 9:40. Pērngad likās, ka noskrēju ļoti labi, ņemot vērā, ka skrēju basām kājām, jo vidējais temps bija iznācis 3:45 min/km. Tomēr visam ir jāprogresē, un šogad biju apņēmies noskriet vēl ātrāk.

Continue reading