Noskrietais gads

Šis raksts tapis kāda cita raksta iespaidā, kurā mans, tā saucamais, ik-pa-laikam-skriešanas-kompanjons apraksta savu šā gada maratonu vasaru. Nosaukums, protams, graujošs, lai arī nevienu maratonu autors vēl patiesībā pieveicis nav Bet ne par to stāsts. Tā kā komentāros tiku solījis līdzināties dižskrējējam Sandim un arī `uzcept` līdzīgu rakstu par saviem piedzīvojumiem, tad nu man variantu maz – jāraksta vien ir. Tiesa, mēģināšu paplest aprakstīto laika intervālu nedaudz plašāku un ietvert tajā ne tikai vasaru, bet gan visu 2009. gadu.

Valmieras pusmaratons – mans pirmais pusmaratons

Nu ko, arī šā gada Valmieras maratons ir aiz muguras un jāteic – aizvadīts godam! Tā kā līdz šim visi mani skriešanas treniņi bija vērsti uz vienu mērķi – noskriet Valmierā pusmaratonu -, tad tagad vairs īsti nav skaidrs, kā trenēties tālāk, kad šis mērķis ir sasniegts.

Ja runājam precīzāk, jāatzīst, ka īstenībā mērķis bija konkrētāks – noskriet savu pirmo maratonu, iekļaujoties divās stundās. Treniņu proces pēdējā posmā (pāris nedēļas pirms sacensībām) viss liecināja par to, ka mērķis patiešām ir reāls un tam vajadzētu būt īstenojamam pat kalnainajā Valmierā (labi, labi, Siguldā skrējušie man par Valmieras `kalniem` droši var nepiekrist). Pēdējas dažās dienās pirms pusmaratona gan atkal sanāca pāris ne tik veiksmīgi treniņi, kas sēja bažas par manu fizisko sagatavotību, tomēr uz Valmieru devos kopumā pozitīvu cerību pilns. Šīs ir arī manas pirmās nopietnās sacensības VSK Noskrien skrējēju kluba sastāvā, kuram pievienojos pavisam nesen (vēl šo klubu norādīju arī, reģistrējoties Viļnas minimaratonam un Zelta kedas skrējienam Mežaparkā). Bija gaidāms, ka Valmierā skries ievērojams pulciņš kluba biedru, lai gan es nevienu no viņiem personīgi nepazīstu

Zelta keda – Valmieras (pus)maratona ģenerālmēģinājums

Šodien Mežaparkā norisinājās pasākums ar kodēto nosaukumu “Zelta keda”, kura ietvaros ikviens varēja parādīt savus spēkus, mēģinot noskriet kādu no divām distancēm – 5 vai 15 km.

Šis pasākums vienlaicīgi bija arī kā ģenerālmēģinājums nākamsvētdien notiekošajam Valmieras maratonam, kura viens no patroniem bija “Zelta kedas” vadītājs biatlonists Jēkabs Nākums. Arī es šo skrējienu uztvēru kā pēdējo pārbaudi pirms Valmieras maratona, kur pirmo reizi mūžā plānoju pieveikt pusmaratona distanci, tāpēc šodien izvēlējos garāko no piedāvātajām distancēm – 15 km.

Pieveikts pustūkstotis kilometru

Aizvakar stadionā noskrēju nepilnus sešus kilometrus. Jautāsiet – nu, un? Tieši tā – nekas īpašs. Taču īpašs ir fakts, ka pēc šī skrējiena piefiksēšanas secināju, ka nu savā īsajā skrējēja karjerā kopā esmu pieveicis jau vairāk kā pustūkstoti kilometru jeb precīzāk – 502.22 km.

Pirmā dzimšanas diena!

Šodien kādam ir dzimšanas diena.. Pirmā! Kāds tātad paliek gadu vecs. Mēs viņu nopirkām zoo veikalā 2008. gada 4. oktobrī, kad viņam tieši bija apritējis viens mēnesis. Protams, runa ir par Šarlu – mūsu degu dzimtas dzīvnieku. Pa šo laiku Čīles vāverēns ir krietni paaudzies – ja sākumā tas varēja ietilpināties vienā saujā, kas to pat no visām pusēm varēja vienlaicīgi aptvert, tad nu jau tas ir kļuvis vismaz trīs reizes lielāks un šaurākās vietās mēdz iesprūst

Vai mani mēģina apzagt?

Pirmajā septembrī, kad lielai daļai cilvēku sākās jaunais mācību gads (citiem apmācāmās, citiem apmācītāja, citiem vēl kādas citas personas statusā), arī man tika sagādāts pārsteigums, tiesa – ne visai patīkams. Iepildot degvielas uzpildes stacijā degvielu un mēģinot maksāt ar savu American Express karti, ar kuru regulāri norēķinos nu jau gandrīz trīs gadus, saņēmu atbildi – kontā nepietiek naudas.. Tādas brīnumu lietas nekad mūžā vēl nebija nācies dzirdēt, pat norēķinoties ar parastajām debetkartēm, kur nu vēl ar kredītkarti, kuras kredīta limits man piešķirts Ls 3000.00 apmērā, bet kurā nekad mūžā vēl pat neesmu iebraucis (vienmēr norēķinos tikai ar to naudu, kas ir pa virsu šim limitam). Lai kontā trūktu nauda, man vajadzētu būt iztērējušam visu šo virs-naudu (kas man arī nebija nemaz tik maz) un vēl papildus 3000 kredīta latus, visai nereāli, maigi izsakoties

Ceļš uz pusmaratonu arvien grūtāks

Vakar, gatavojoties Valmieras pusmaratonam, saskaņā ar savu treniņu plānu (datumus ignorēt) noskrēju 15 kilometrus. Fakts, ka tas bija mans līdz šim smagākais skrējiens, vēl nebūtu nekas. Trakāk ir tas, ka es īsti nezinu iemeslu, kādēļ skriet bija tik grūti. It kā nav bijis nekāds pārtraukums, pēc kura būtu grūti atsākt skriešanu. Arī palielinājums no iepriekšējā garuma rekorda ir tikai 1 km. Liekas, ka lielākās grūtības bija ar līdzi paņemto uzkabi.. Jau pirms nedēļas skrienot trešdaļmaratonu, secināju, ka otrreiz tik ilgi bez dzeršanas gan skriet negribētu – skrējiena beigās biju, var teikt, izžuvis Arī īsākos skrējienos ir bijušas problēmas ar slāpēm uz distances beigu daļu, bet trešdaļmaratonā tas iezīmējās īpaši skaidri. Otra grūtība bija diezgan karstais laiks, ko gan uz brīdi (tiesa gan – tikai dažām minūtēm) remdēja pēkšņi uznākušais un tikpat pēkšņi mitējušais lietus.

Jūsu priekšā – kuģu kapteinis!

Jau gandrīz deviņus gadus manā rīcībā ir B kategorijas transporta līdzekļu vadītāja apliecība. Nākamgad tātad tai apritēs desmit gadi un nāksies to pagarināt. Tā nu nācās aizdomāties par savu vecumu un to, ka esmu jau tik tālu nodzīvojies, bet vēl joprojām man atļauts vadīt tikai vienas kategorijas transporta līdzekļus, kas sastāda niecīgu daļu no visiem iespējamajiem braucamajiem.

Nedēļas nogales atskaite

Pērnās nedēļas nogale bija kārtīgs pārbaudījums manām kājām. Tā sākās jau ceturtdien ar 14 kilometru skrējienu. It kā nekas īpašs, bet priekš manis gana daudz – šādu gabalu vēl nekad nebiju noskrējis. Piektdien, kā zināms, Rīgas svētku ietvaros norisinājās O! Kartes nakts skrējiens, kurā noskrēju 4.7 km. Tai pat dienā, tikai nedaudz agrāk, vēl pamanījos nobraukāt ar velosipēdu gandrīz 30 kilometrus, kas arī deva savu iespaidu uz manām pakaļkājām.

Tālāk sekoja abas pērnās nedēļas brīvdienas ar saviem pasākumiem. Sestdien praktiski visu dienu pavadīju Reval Hotel Latvija telpās, kur norisinājās Latvijas Salsas Festivāls. Visu dienu nācās dejot dažādus Salsas un citu deju paveidus. Tāpat tika apmeklēts arī Rīgas svētku ietvaros esošais šī festivāla stends 11. Novembra krastmalā, kur arī nedaudz padejojām. Papildus – vakarā un naktī dejas turpinājās pēcfestivāla salsas ballē, pēc kura manas kājas jau bija praktiski vairs nelietojamas.

Visbeidzot – svētdien tika atzīmēta 20. gadadiena kopš leģendārā Baltijas ceļa 1989. gada 23. augustā, kurā piedalījos arī es (lai gan praktiski neko no tā neatminos). Protams, nācās piedalīties arī šajā pasākumā, skrienot skrējienā ar nosaukumu `Sirdspuksti Baltijai`. Kamēr lielākā daļa paziņu skrēja ne vairāk par vienu kilometru, kā jau tas šai skrējienā bija paredzēts, es jau laicīgi biju piereģistrējies 378. skrējiena Tallina – Rīga kilometrā ar domu skriet līdz finišam pie Brīvības pieminekļa, tātad – 10 kilometrus. Tad, protams, nezināju, ka jau pirmajos 100 skrējiena metros sajutīšu, ka kājas man bijušas gandrīz beigtas un ceļgali sāp kā traki Tomēr pēc pāris kilometriem pieradu un visumā skrējiens, protams, bija ļoti viegls, jo temps palēns. Izrādījās, ka tādi kā es ir diezgan daudzi – skrienot līderu grupā, nemanīju praktiski nevienu, kas stātos malā ātrāk par finišu. Kopumā sanāca lielisks skrējiens!

Šodien devu kājām iespēju atpūsties, lai ar rītdienu atkal varētu atsākt savus Valmieras pusmaratona treniņus ar 10 kilometru skrējienu. Atgādinājums – līdz augusta beigām šim pusmaratonam var vēl pagūt reģistrēties pa lēto, tā kā – nenokavējiet!

Bonusi, skrienot stadionā

Vakar pēc ilgiem laikiem atkal skrēju stadionā. Kā jau parasti, bija pilns ar cilvēkiem, it īpaši – jaunākā gadagājuma. Taču atšķirībā no citām reizēm vienīgais skrējējs visā stadionā šoreiz biju es, laikam tādēļ man no sīko tipu puses tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Noskrēju 20 apļus un šajā laikā pamanīju trīs piezīmes, kas tika vērstas manā virzienā (sazin cik vēl palika nepamanītas):