Viļņas maratons 2014

Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!

Ar sievu ierodamies Viļņā iepriekšējā dienā pirms maratona un pa taisno dodamies uz Expo izņemt numuru. Jāteic, ka gluži par Expo ar lielo E to nosaukt nevar, jo sporta un atpūtas kompleksā `Panorama` patiešām var tikai izņemt numurus un viss. Biju gaidījis lielus plašumus ar desmitiem stendu, kā tas ir redzēts citos lielos maratonos, bet šeit viss bija kompakti un nedaudz. „Varbūt, ka tas labi”, nodomā manī mītošais minimālists.

Pēc expo apmeklējuma tālāk esam ieplānojuši apmeklēt netālu no Viļņas esošos Trāķus, jo tur, teic Alīna, esot atronama kāda smuka pils. Trāķi laikam tāda liela (bez izmēros maza) kūrortpilsēta, tāpēc viss pilns ar auto, un pieejamas vienīgi maksas stāvvietas. Nu nekas, 2 liti par stundu laikam nav tik traki. Pāris stundas noklaiņojam pa Trāķiem un tad jau dodamies atpakaļ uz Viļņu meklēt savu hosteli jeb viesu būdu, ja vēlamies izteikties lietuviski.

Continue reading

Trīs ultras pusotrā mēnesī

9_9Savam pirmajam pusmaratonam pirms apaļiem pieciem gadiem veltīju atsevišķu rakstu savā emuārā. Tālāk jau gāja visādi, bet lielākā daļa no līdz šim 28 sacensībās saskrietajiem pusmaratoniem, protams, palikuši neaprakstīti. Pusmaratons jau sen vairs nav tā distance, kas radītu kādu izaicinājumu to vienkārši noskriet, kur nu tādu aprakstīt.

Savam pirmajam maratonam pirms apaļiem trim gadiem arī, protams, veltīju atsevišķu rakstu. Ar turpmāku maratonu aprakstīšanu man veicās jau daudz labāk – no līdz šim veiktajiem septiņiem maratoniem apraksti tapuši par pieciem, aiz borta atstājot vien 2012. un 2014. gada Nordea Rīgas maratonus.

Savukārt, ultramaratonus, sākot no paša pirmā – Daugavpils 50 km skrējiena 2012. gadā – esmu centies aprakstīt pilnīgi visus, jo tie man vienmēr likušies (un vēl joprojām šķiet) kaut kas īpašs. Par saviem pirmajiem sešiem ultramaratoniem tapuši seši raksti:
1) Daugavpils 50K 2012. gada augustā
2) Siguldas kalnu 55K 2012. gada oktobrī
3) Daugavpils 50K 2013. gada augustā
4) 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 K 2013. gada septembrī
5) Siguldas kalnu 55K 2013. gada oktobrī
6) Rīga-Valmiera 107K 2014. gada martā

Kaut kad jau rakstīju, ka tik traki daudz tās ultras [pagaidām vēl] neskrienu, lai varētu atļauties par kādu no tām neuzrakstīt. Taču tad pienāca 2014. gada vasara ar trim ultrām pusotra mēneša laikā, un par tām kaut kā tika aizmirsts. Kilometri devalvējas, kā teicis garo skrējienu slavenība Matīss Vecvagaris, bet gribētos tomēr šai devalvācijai pretoties, vēl aizvien jebkuru ultramaratonu uztverot kā kaut ko īpašu, nevis tikai kā kārtējās sacensības. Tāpēc vismaz nedaudz jāuzraksta arī par šīm trim pagaidām pēdējām ultrām – lai arī ne vesels raksts par katru, bet kaut rindkopa!

Continue reading

Mans šīs vasaras ceļojums uz Austriju

20140808_072156_smallAugusts, kā zināms, visiem ir atvaļinājumu laiks. Tieši tāpēc absolūti lielākā daļa manu ceļojumu norisinājušies tieši augustā. Šis gads nebija nekāds izņēmums – aizlaidu ar auto uz Austriju. Paķēru līdzi sievas kundzīti, kā arī mūsu ierasto auto ceļojumu biedru Agri, un augusta sestās dienas agrā rītā devāmies ceļā.

Patiesībā to, ka varētu braukt tieši uz Šlādmingu Austrijā, izdomājām vien pāris dienas pirms braukšanas :) To, ka vajadzētu vispār aizbraukt kaut kur uz kaut kādiem kalniem – vēl pāris dienas iepriekš..

Šo to katras ceļojumu dienas vakarpusē pierakstīju par attiecīgajā dienā redzēto un darīto. Nu varu savus pierakstus atrādīt, tie papildinājuši manu ceļojumu sadaļu ar nosaukumu Šlādmingas kāpelēšana.

Veiksmīgu lasīšanu!

Kā es skrēju no Rīgas uz Valmieru

Tā kā iepriekšējā rakstā, kur izklāstīju savus iemeslus piedalīties šogad atjaunotajā skrējiensoļojumā `Rīga – Valmiera`, apsolīju uzrakstīt pāris vārdus arī par pašu skrējiena norisi, tad nekas cits neatliek, kā solījumu pildīt. Rakstot iepriekšējo stāstu, biju domājis, ka šo, nākamo, uzrakstīšu varbūt jau nākamajā dienā, bet rakstīšanas pasākums tomēr ievilkās.. Kā jau parasti.. Sanāca vēl tā, ka uzreiz pēc pirmā raksta publicēšanas noskatījos filmu Forever Running ar grieķu ultramaratonistu Yiannis Kouros, kurš varētu pretendēt uz visu laiku visā pasaulē monstrīgākā ultramaratonista titulu. Filmas ievadā viņš saka, ka tīri teorētiski par ultramaratonu sauc jebko, kas garāks par maratonu, taču viņš pats, piemēram, 50 kilometru skrējējus neuzskata par ultramaratonistiem, jo treniņu process 50 kilometriem tikpat kā neatšķiras no maratona treniņu procesa. Arī 100 km vēl neesot uzskatāmi par ultru, jo tā vēl nav tāda distance, kurai jāpieiet ar pilnīgi citādu domāšanas veidu. Tā nu es nodomāju, ko nu tur rakstīs par kaut kādu nīkulīgu skrējienu no Rīgas uz Valmieru :)

Bet tomēr rakstu, lai man netiktu piemērots teiciens par solīšanu, krišanu un maku. Ja slinkums lasīt līdz beigām, tad sākšu ar galvenajiem faktiem – 107 km, 10:15:41 un 2. vieta kopvērtējumā. Kā? Otrā vieta? Man, kurš parasti skrien pa beigām? Ja man jārod atbilde uz šo mistisko gadījumu divos vārdos, tad es teiktu tā – barefoot un keto! Tikai pateicoties baskāju skriešanai, esmu spējis izdzīvot līdz šai dienai, skrienot, trenējoties un neko būtiski sev nesavainojot, bet, pateicoties keto diētai, esmu spējis normālā tempā noskriet līdz galam distanci, kurai iepriekš neesmu speciāli gatavojies un kas pēc būtības tomēr ir pāri maniem spēkiem.

Continue reading

Kāpēc es skrēju no Rīgas uz Valmieru?

Šis stāsts sākās šā gada 13. janvārī, kad Matīss VSK Noskrien tīmekļa vietnē publicē rakstu “Sīmaņa vilinājums“, atgādinot skrējēju kopienai par šo vēsturisko skrējienu, kurš savulaik notika piecas reizes – no 1989. līdz 1993. gadam – un kura finišu Valmieras centrā pie Sīmaņa baznīcas kādu reizi atceros redzējis arī es pavisam agrā jaunībā. Raksta iespaidā daži nolēma noskriet šo skrējienu arī tagad – 2014. gada pavasarī. Citi pievienojās, skriet gribētāju pulciņš pieauga, kā rezultātā skrējiens tika noformēts kā oficiālas sacensības ar iespēju tam pieteikties kā jebkurām sacensībām, samaksāt dalības maksu, saņemt ēdienus un dzērienus kontrolpunktos pa ceļam un pat ierasties uz apbalvošanas ceremoniju.

Kad es pirms dažiem gadiem pievērsos garāku distanču skriešanai, šis vēsturiskais skrējiens man kā valmierietim likās kaut kas ļoti īpašs, kaut kas tāds, ko noteikti savulaik gribētos nomēģināt. Gribēju pieredzēt, ka šis skrējiens tiek atjaunots. Tagad ļoti nopriecājos, ka beidzot tas brīdis būs pienācis, beidzot ļaudis atkal skries uz Valmieru.

No otras puses pašam par piedalīšanos skrējienā jau uzreiz šajā atjaunošanas reizē nebija nekādas domas. Likās forši, ka skrējiens notiks, bet paša piedalīšanos tajā pat neapsvēru. Par skrējiena datumu tika nolikts 8. marts, un skaidrs, ka tik īsā laika posmā nevar sagatavoties kvalitatīvi noskriet 100 km (pat bez tiem papildus 7 km virs simtiņa). Un es jau izsenis biju pie sevis nolēmis, ka simtu mēģināšu skriet tikai tad, kad tam būšu rūpīgi ilgstoši gatavojies, veltījis nopietnu treniņu programmu, regulāri skrējis sapārotos garos skrējienus un aizvadījis vismaz vienas sacensības pa starpu starp 50 un 100 km, tā ap 80 km garumā.

Continue reading

2013. gada emuārošanas pārskats

WordPress emuāru veidošanas vietne atkal man par prieku sagatavojusi pārskatu pār manu 2013. gada emuārošanu statistikas formā. Jau aizpērngad un arī pērngad nolēmu šo pārskatu ievietot raksta formātā, un šoreiz rīkojos līdzīgi. Protams, zinot manu slinkumu, nav cerību, ka šogad es visu pārskatu būšu pārtulkojis latviski. Tāpēc iztiksim ar vienu vien rindkopu no minētā pārskata, bet pārējo esiet laipni lūgti izpētīt oriģinālvalodā.

Šeit pārtulkotā rindkopa:

Sidnejas operas koncertu zāles ietilpība ir 2700 cilvēku. Šis emuārs 2013. gadā tika aplūkots 19000 reižu. Ja tas būtu bijis koncerts Sidnejas operā, būtu vajadzīgs pilnībā izpārdot septiņus šī koncerta atkārtojumus, lai tik daudz cilvēku to varētu apmeklēt.

Skatīt pilno pārskatu angliski

Siguldas kalnu ultramaratons 2013

Pirms gada, kad Siguldas kalnu skrējiena garāko distanci noskrēju pirmo reizi, sava emuāra aprakstā par šo sasniegumu izdarīju secinājumu, ka, ja grib skriet kalnu skrējienu, tad arī jātrenējas pa kalniem. Visai loģiski! Tad arī apņēmos visu gadu līdz nākamajam Siguldas kalnu skrējienam kalniem pievērst pastiprinātu uzmanību, lai nākamreiz nebūtu tik traki jāmokās, kā bija toreiz. Saprotu, ka tie mani lasītāji, kas mani pazīst, jau smīn ūsās/bārdā/pie sevis, tāpēc laikam būtu lieki piebilst, ka savu lielo apņemšanos noslinkoju arī šajā gadā un pa kalniem, var teikt, netiku skraidījis vispār nemaz.. Līdz ar to loģiskas sekas – arī šoreiz skriet nebija viegli. Bet tas nekas, ka nebija viegli, toties cits labums – bija grūti. Bija trakoti grūti!

Pa ceļam uz Siguldu un pirms starta no gaisa krītošais ūdens man kaut kā ne visai patika, bet plkst. 11:00:02 līdz ar starta šāvienu, kurš gan laikam izpalika, par lietu aizmirsu, un pēcāk tas vairs netraucēja it nemaz. Pirmais aplis kopumā pagāja visai strauji, lai gan pāris reizes taciņu sastrēgumos nācās pat apstāties, reizēm vienkārši samazināt gaitu. Priecājos, ka tādā veidā vismaz netikšu pie sasteigta sākuma un paliks kaut cik spēki arī finišam. Skrienamajos posmos gan speciāli nebremzējos un, piemēram, 10. kilometrs, kas beigās izrādījās šodien pats ātrākais, tika noskriets pa 4 minūtēm un 44 sekundēm. Daži nākamie ātrākie kilometri arī daudz neatpalika.

Pirmo apli pabeidzu vēl pilnīgi normāls – gan pēc ģīmja, gan pašsajūtas. Starpfinišā izlaku vien glāzi ūdens un turpināju ceļu. Vēl līņāja, bija pretvējš, bet citādi nekas traks. Tiekot otrajā aplī līdz pirmajam kalnu lejupceļam uzreiz aiz bobsleja trases, skatam pavērās traģiska aina – nogāze dubļu klāta, slidena līdz neprātam. Pirmajā aplī jau arī nācās te pieturēties pie kociņiem, lai tiktu lejā, bet tomēr tad vēl te pāri bija skrējuši ne pārāk daudz dalībnieki (nu noteikti krietni mazāk par pusi), taču nu jau te pabijuši pilnīgi visi un daudzi pat divreiz. Kaut kā jau lejā tiku, bet ne tuvu ne tik ātri kā pirmoreiz.

Continue reading