Kā būtu ar vienu simtjūdžnieku?

Vēlies noskriet ultramaratonu? Teiksim, kādu 100-jūdžnieku? Ja esi to jau kādu reizi izdarījis, tālāk vari nelasīt, tas nebūs priekš Tevis. Lai gan.. Nu labi, izdomā pats! Septiņus vārdus sakot, tiek piedāvāta iespēja noskriet 100 jūdžu ultramaratonu! Kam tiek? Kas piedāvā? Visa informācija par to atrodama tīmekļa vietnē http://www.runningwitheric.com.

Tiesa, tai lapā vajag piereģistrēties, lai tur ko jēdzīgu ieraudzītu. Tāpēc, zinot cilvēka slinkumu uz šādām darbībām, īsumā pastāstīšu, par ko ir runa (lai gan, ja gribēsiet šai pasākumā piedalīties, jums vienalga nāksies reģistrēties).

Tātad – kas tas par Ēriku, ar kuru kopā tiek piedāvāts skriet? Tas ir Ēriks Ortons, amerikāņu skriešanas treneris, kurš satrenēja Kristoferu Makdugalu leģendārajam 50 jūdžu ultramaratonam caur Vara kanjoniem Meksikā, ko pēc tam Kristofers aprakstīja savā dižpārdoklī `Born To Run` jeb `Dzimis, lai skrietu` (es gan nekad īsti neesmu sapratis, kā labāk šo nosaukumu tulkot latviski – `Dzimis, lai skrietu`, vai `Dzimuši, lai skrietu`. Parasti jau tiek runāts par mums visiem kopumā, sakot, ka cilvēki ir dzimuši, lai skrietu, bet grāmatas nosaukumam vairāk derētu pirmais variants, jo tas ir īsāks, kā arī piemērojams katram indivīdam atsevišķi, sakot, piemēram, ka katrs no mums ir dzimis, lai skrietu.. Laikam vienkārši jāgaida, kad beidzot šī grāmata tiks iztulkota arī latviski, tad jau redzēs, kāds būs tās nosaukums).

Tātad nu Ēriks Ortons uzcepis tīmekļa lapu, kurā aicina ikvienu interesentu pievienoties viņa komandai, kuras dalībnieki galu galā kādās sacensībās noskries (vai vismaz mēģinās) 100 jūdzes jeb 160 kilometrus, kas, šķiet, ir vispopulārākā ultramaratona distance pasaulē. Bet nu ko nu es te mēģināšu pastāstīt ideju saviem vārdiem.. Labāk lai runā tiešs uzsaukuma tulkojums no Ērika lapas..

Ziema. Tumsa. Mežs.

Skriešana naktī pa mežu ir viens varen jauks piedzīvojums! Arī šovakar no viena tāda esmu atgriezies.

Man nepatīk skriet ar galvas lukturi, laikam jau pamatā tādēļ, ka neesmu atradis tādu, kuru varētu noregulēt pareizā leņķī un kurš arī būtu kaut cik jēdzīgs gaismas izstarojuma ziņā. Tie, kas man gadījušies, bijuši ļoti vārgi spīdoši, kā arī galva tad vai nu nedaudz jāpieliec, vai jāpiepaceļ, lai apgaismota tiktu tieši tā takas vieta, kuru vēlos. Pirkt normāla spožuma lukturi par vairākiem desmitiem latu pat neesmu apsvēris..

Bet tagad beidzot uzsnidzis sniegs, un tas ļauj man skriet pa mežu tāpat – brīvi, bez luktura. Ja ir kaut niecīgākā gaismiņas atblāzma, baltais sniegs to ļoti labi atstaro un taka gandrīz vai ir redzama. Un gaismiņa ir – vai nu no mēness, vai lielpilsētā esošā gaismas piesārņojuma. Tāpēc šodien skrēju bez luktura. Pa tumsu. Caur mežiem. Viens.

Jāteic, ka tās ir īpatnēji satraucošas izjūtas, kādas nevar gūt nekur citur. Visapkārt mežs, viss kluss, viss balts, taka pilnībā redzama nav, bet aprises ir nojaušamas. Ik pa brīdim klusumu pārtrauc kāda dabas skaņa – vai nu vējā iebrakšķas koks, tālumā ierejas suns, vai no siltumtrases caurules nokrīt kāda lāsteka vai sniega blāķis. Ikreiz sanāk nedaudz satrūkties, jo visas šīs skaņas ļoti labi dzirdamas meža klusumā. Pabaisi.. Vienu brīdi riktīgi sabijos, kad pēkšņi pamanīju sev priekšā acu augstumā kādu lielu kameni vai līdzīgu dzīvnieku, kas man `skrēja` virsū.. Apmēram dūres lielumā.. Uzreiz instinktīvi sabremzējos un metos sāņus. Izrādās – tas bijis kāds nokarens zars, skuju kumšķis vai kas tamlīdzīgs, kam biju skrējis virsū..

2011. gada emuārošana

Emuāru veidošanas vietne wordpress.com ik gadu katram tās lietotājam sagatavo tādu kā statistikas pārskatu par to, kā šajā gadā viņa emuāram gājis. Tā kā statistika ir lieta, kas man vienmēr interesē un regulāri pētu arī sava emuāra apmeklējumu statistiku, atslēgas vārdus, pēc kuriem tas atrasts tīmekļa meklētājos, lapas, no kurām vedušas saites uz to un tamlīdzīgi, tad nevarēju nepadalīties ar WordPress rūķu (viņi gan paši sevi sauc par mērkaķiem, bet latviskajā tulkojumā tas neskan īsti labi) veikumu arī mana emuāra sakarā; jo sevišķi jau tādēļ, ka viņi paši zem statistikas pārskata jau bija sagatavojuši pogu, kuru nospiežot, tiek uzģenerēts šāds raksts, man pat nekas nav jādara (tikvien kā bija jāpārtulko latviski un/vai jāpārveido/jāpapildina šis ievads)..

Te būs izvilkums no kopsavilkuma (arī šis tika uzģenerēts, es to tikai pārtulkoju):

Sidnejas operas koncertu zāles ietilpība ir 2700 cilvēku. Šis emuārs 2011. gadā tika aplūkots 25000 reižu. Ja tas būtu bijis koncerts Sidnejas operā, būtu vajadzīgs pilnībā izpārdot deviņus šī koncerta atkārtojumus, lai tik daudz cilvēku to varētu apmeklēt.

Pārējo gan lasiet angliski..

Jaunā gada apņemšanās

Saka, ka jauns gads esot jāuzsāk ar jaunām apņemšanām, lai visa gada garumā būtu, uz ko tiekties. Apņemšanās mēdz būt ļoti dažādas, laikam jau tāpēc, ka arī cilvēki, saka, esot dažādi. Nesen dzirdēju šādu apņemšanos: `Apņemos šajā gadā neko neapņemties, bet vienkārši iet un darīt!` (liekas, manīju šādu kaut kur Twitter ārēs). Es šādu laikam neapņemšos, lai nevienam nebūtu pamata mani iesūdzēt par plaģiātismu, bet šādas tādas citas lietas ir padomā arī man. Jauks raksts par jaunā gada skrējēju apņemšanām tapis arī VSK Noskrien lapā.

Tā kā šis ir skriešanas emuārs (jau labu laiciņu, kā par tādu pārvērties), tad padomāju, ko es varētu apņemties saistībā ar skriešanu (citu sfēru apņemšanos labāk paturēšu noslēpumā). Tā nu nolēmu apņemties (vai tādu vārdu salikumu maz drīkst lietot?) izvirzīt pats sev rezultātus, kādus vajadzētu mēģināt sasniegt šajā gadā dažādās skriešanas distancēs. Zemāk esmu tos pierakstījis – atkal pamatā pats sev, lai neaizmirstos, lai ik pa laikam būtu, kur paskatīties.

Katrai no minētajām distancēm esmu izvirzījis sev divus mērķus – augstāku (A) un zemāku (B). B tipa mērķi centos izvirzīt tādu, kuru sasniegt vajadzētu varēt ne bez pietiekoši lielām pūlēm, bet kurš tomēr likās, ka ir diezgan reāli izpildāms šī gada laikā. A tipa mērķis ir krietni augstāks, tā sasniegšanai būtu jāpieliek nesalīdzināmi lielāks darbs un tā, manuprāt, varētu būt galējā robeža, cik tālu es varētu aizsniegties 2012. gada laikā, pieļaujot iespēju, ka varbūt nemaz tik tālu netikšu, bet tomēr neliekot arī šo mērķi tik augstu, lai to izpildīt nebūtu nekādu cerību.

Divdesmit pirmais saraksta izpildes mēnesis

Vēl viens gads galā. Vēl viens noslēgums kādam dzīves posmam un sākums nākamajam. Vēl nedaudz gaidīšanas prieka, līdz sāksies nākamais gads. Vēl daudz nezināmā, ko tas mums nesīs, daudz jauna, ko sagaidīt. Nu ko – jāliek vien jauna bilde iekšā! Bet pirms tam vēl atskats uz pēdējo šī gada mēnesi jeb jau divdesmit pirmo mana saraksta izpildes gaitā.

Trīs Ziemassvētku skrējieni

Priecīgus otros Ziemassvētkus jeb precīzāk – to pašu izskaņu! Ziemassvētki aizvadīti, dāvanu apmaiņa paveikta, dziesmiņas padziedātas, pantiņi noskaitīti, arī kilometri noskraidīti. Ziemassvētku kilometri jeb trīs Ziemassvētku skrējieni šogad izrādījušies īpaši – katrs savā unikālā veidā -, tāpēc esmu katru no tiem atsevišķi (katru skrējienu, ne kilometru) zemāk nedaudz aprakstījis.

Un nākamais raksts būs par…

Nav tā, ka nebūtu, par ko rakstīt. Varbūt ir gluži pretēji. Bet ir arī jāskrien, kā arī no tā brīvajā laikā uz darbu šad tad jāaiziet, vēl kaut kas jāpadara, tāpēc rakstu rakstīšanai neatliek tik daudz laika, kā varbūt kāds to vēlētos. Taču ik pa laikam rodas kādas domas, ienāk prātā kāda ideja – lūk, par šo gan vajadzētu uzrakstīt, noteikti uzrakstīšu, vēl tikai to un to izdarīšu, tad gan uzrakstīšu. Pēc tam izdaru vēl šo un to, ienāk prātā vēl cita doma, par ko rakstīt, vecā jau aizmirstas..

Tā nu nolēmu rīkoties pēc žurnāla `Runner’s World` labākajām tradīcijām un uzvelt visu atbildību lasītājam! Tad nu sastādīju sarakstiņu ar potenciālo rakstu virsrakstiem, kādus pa šo laiku esmu iedomājies, par ko varētu uzrakstīt:

1) Sacensību nominācijas 2011
2) Treniņu process Romas maratonam
3) Kā bez apaviem iztikt ziemā?
4) Lasītājs interesējas, es atbildu
5) Gada būtiskākais
6) Pasaka par vanagu ar sāpošu spārnu
7) [Lasītāja ieteikts temats]

Tā nu, manu dārgo lasītāj, Tavā ziņā nu ir mana nākamā raksta izvēle – vari izvēlēties kādu no pirmajiem sešiem potenciālā raksta virsrakstiem vai arī ieteikt savu tematu. Varat komentāros norādīt arī vairākus virsrakstus prioritārā secībā. Raksts, kurš iegūs visvairāk balsis, tiks sagatavots ar vislielāko prioritāti (nespecificējot nekādus tā iznākšanas termiņus, kā arī neliedzot pirms tam rasties citiem rakstiem, kas nav iekļauti šajā sarakstā, kā arī paturot tiesības mainīt raksta nosaukumu, nemainot būtību). Ja neviens temats neiegūs nevienu balsi (pārāk par to es arī nebrīnītos ), tad nāksies vien atkal man pašam sarindot tematus kaut kādā secībā. Es tomēr ceru uz jūsu atsaucību..!

Arī Tev grūti izlemt? Varbūt palīdzēs metamais kauliņš..?

Tikmēr – priecīgus Ziemassvētkus tiem, ar kuriem līdz tiem vairs netiksimies!

2011:2010 = 13:0

Tikai nemēģiniet dalīt! Es neuzņemos nekādu atbildību par to, kas ar jums var notikt, ja mēģināsiet dalīt ar nulli.. Ja mēģiniet to darīt, lai pierādītu, ka virsrakstā attēlota aplamība, dariet to paši uz savu galvu, apzinoties visus ar to saistītos riskus! Kamēr esat aizņemti, nodarbojoties ar neiespējamo, pārējiem lasītājiem, kas vēl turpina lasīt, varu ieteikt uz virsraksta kolu drīzāk skatīties kā uz vārda `pret` saīsinātu pierakstu, līdzīgi kā to mēdz darīt sporta spēlēs. Ja salīdzinām sacensības, kuras esmu skrējis gan šogad, gan pērngad, tad šis gads uzvar pārliecinoši, nodrošinot mani ar labāku finiša rezultātu 13 sacensībās no.. 13.

Pieņemu, ka vairums no jums jau iepazinušies ar šo sacensību salīdzinājumu manā draugu galerijā, taču tai pat laikā man bija interesanti par to uzrakstīt rakstu, jo te varu par katrām sacīkstēm kaut ko uzrakstīt nedaudz garāk. Zemāk uzskaitītas visas tās manas šī gada sacensības, kurās esmu piedalījies arī pērnajā gadā un kurās bijis jāskrien tieši tāda pat distance. Divās no tām vēl esmu piedalījies arī 2009. gadā. Tad nu aiziet hronoloģiskā secībā!

Divdesmitais saraksta izpildes mēnesis

Lūk – manam sarakstam apaļa jubileja. Jau divdesmit mēneši aizvadīti! Vēl atlikuši tikai 13 mēneši un 2 dienas, līdz tā noslēgumam. Un vēl tik daudz, kas jāizdara.. Bet nu šoreiz tikai par novembra mēnesī sadarīto.

Uz `brīvām kājām` jau pusgadu

Straujajā laika ritumā sanāca palaist garām kādu visai apaļu atzīmējamu notikumu – pērnajā svētdienā apritēja jau (pus)apaļš pusgads, kopš kādā skriešanas treniņā pēdējo reizi kājās uzāvu kādu tradicionālo skriešanas apavu pāri jeb, citiem vārdiem sakot, pēdu zārkus. Tas notika šī gada 20. maijā, un tie bija mani savulaik ļoti iemīļotie Asics Kayano 16, kurus tiku iegādājis 2010. gada 9. aprīlī, domādams, ka pie manām paceles cīpslas sāpēm vainojamie jau diezgan palietotie iepriekšējie apavi – Asics Kayano 15. Tomēr arī 16. modelis uz manu cīpslu nekādu pozitīvo iespaidu neatstāja, tāpēc ap šo laiku arī sāku iekļaut savos treniņos baso skriešanu, bet tas jau ir cits stāsts..