NaNoWriMo 2016

Apziņa. Atmiņa. Acis. Trīs A. Tieši šādā secībā cilvēki no rīta pamostas. Vispirms viņi apzinās, ka ir pamodušies un vairs nesapņo, bet uzreiz vēl neatceras gandrīz neko citu no savas dzīves. Pēc brīža atjaunojas atmiņa. Vai šodien ir brīvdiena vai darba diena? Vai guļu savā mājā vai kur citur? Kādi darbi šodien darāmi? Kas interesants mani šai dienā sagaida? Vēl pēc brīža tiek atvērtas acis un gūts apstiprinājums tam, ka patiešām atrodamies savā istabā un varam sākt ikdienišķo rīta cēlienu ar savu ik rīta rutīnu, kāda nu kuram tā gadu gaitā izstrādājusies.

Taču šorīt es esmu iesprūdis starp pirmajiem diviem A. Es apzinos, ka vairs neguļu miegā, bet esmu pamodies. Vēl negribu atvērt acis, bet ļaut vispirms atgriezties atmiņai. Taču tā nenāk! Kas šodien ir par dienu? Kur es atrodos? Kas es vispār tāds esmu? Neko vēl neatceros. Gaidu, lai atmiņas viļņi ieplūst manās smadzenēs un pārņem visu organismu. Taču nekas nenotiek. Man nav ne jausmas, kas šodien par dienu un kur es atrodos. Pat nespēju saprast, kādā gadā pašlaik dzīvoju. Vai nesen nesvinējām jauna gadsimta iestāšanos? Droši nezinu, bet tā šķiet. Bet cik sen tas bija? Pilnīgi neatceros. Vēl ļaunāk – neatceros arī, kas es tāds vispār esmu! Kā mani sauc? Nē, tas vairs nav smieklīgi..

Turpināt lasīt