Divas uzvaras nedēļas laikā

18595365_1922878454593392_6783091033169871732_oTurpinot aprakstīt savas skriešanas sacensības, šoreiz par diviem LSC mačiem, kuri ar vienas (precizitātei jāteic – nepilnas) nedēļas intervālu norisinājās LSPA stadionā un Mežaparkā. Abi bija otrie posmi katrs savā seriālā – stadiona skrējienos un šosejas skrējienos. Abi norisinājās palielināta karstuma apstākļos. Hmm, kas vēl tiem kopīgs? Ak jā – abos es uzvarēju! Un es šeit šoreiz nerunāju par baskāju kategoriju, kurā man šad tad gadās uzvarēt, lai arī par to ne vienmēr gūstu oficiālu atzinību no organizatoru puses.. Nerunāju arī par uzvarām oficiālajās vecuma grupu kategorijās. Šoreiz sanāca uzvarēt nu tā vienkārši – kopvērtējumā starp visiem. Kā gan tas iespējams, taujāsiet? Šoreiz man par labu nospēlēja sacensībām bagātais kalendārs, kas nu, maija mēneša noslēgumā, jau ir tik pārbāzts, ka no šiem ne pārāk lielajiem, lai arī vēsturiski bagātajiem, Latvijas Skriešanas centra mačiem ātrākos skrējējus sāk pārvilināt citi skrējieni.

21. maijs. Stadions. 3000 metri.

Iepriekšējā dienā – eksāmens treniņu teorijā. Aiziepriekšējā vakarā (kas nedaudz ievilkās vēl nākamajā diennakts daļā) – vīna vakars ar manu skriešanas kolēģi Sandi un neliela mana ķīmijas kolēģa Aivara vārda dienas svinēšana. Vai tas ietekmēja rezultātu? Grūti spriest. Taču kaut kāds vaininieks taču ir jāatrod tam, ka nespēju pat uzlabot savu personīgo rekordu šajā distancē, nemaz nerunājot par iespēju izskriet no 10 minūtēm. Vēl varētu vainot karstumu, bet arī tas, salīdzinot ar dienu iepriekš, kad, piemēram, Sandis mocījās Salaspils pusmaratona svelmē, bija jau mēreni atkāpies.

LSPA stadionā sacensībās skrēju pirmo reizi. Visus iepriekšējos gadus šie LSC stadiona skrējieni bija norisinājušies Daugavas stadionā, bet tagad tas remontā. Vispār 300 metru aplī sacensībās skrēju pirmo reizi. Mazais aplis, manā skatījumā saistās ar vairākām psiholoģiski un citādi demotivējošām lietām:

Turpināt lasīt

Advertisements

Sacensību epopeja – LSC stadiona skrējiens

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – LU pavasara krosu – meklēt šeit!

12. maijs – LSC stadiona skrējiens

Pēc šī, sacensību epopejas pēdējā skrējiena, gribot negribot uz brīdī nācās aizdomāties – ko vēl man vajadzētu darīt, lai netiktu pie jauna personīgā rekorda? Uz šo LSC organizēto šī gada stadiona skrējienu otro kārtu ierados, veicis tik sliktus priekšdarbus kā nekad agrāk.. Piektdienas vakarā pie mums ieradās dīvānu sērfotāji pavadīt mūsu pieticīgajos apartamentos divas naktis. Ahh, divi kursīva lietojumi vienā teikumā. To laikam sauc par teksta pārdekorēšanu. Jau noliecu galvu soda izpildei..

Bet, atgriežoties pie ceļotājiem, tas nozīmēja tikai vienu – mums nāksies viņus izmitināt. Un nāksies runāties līdz vēlai naktij. Hmm, tomēr tas nozīmēja vismaz divas lietas (skatīt augstāk). Nu labi, tas vēl nekas, bet man nācās dzīvot pamatīgās bailēs par savu veselību un dzīvību, kad Latvijas Valsts izlase iepriekšējā dienā uzvarēja Slovākijas Valsts vienību pasaules čempionātā hokejā, jo, pirmkārt, viesi bija no Slovākijas, bet otrkārt, viņi bija kaislīgi hokeja fani un caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju šobrīd tieši devās ceļā uz Helsinkiem, lai tur klātienē skatītos čempionāta pusfinālus un finālu.. Beigās tomēr visu nokārtojām sarunu ceļā, un, lai arī it kā dūrei tik spēks, tās tomēr atstājām novārtā.

Piektdienas vakarā gulēt sanāca aiziet ap plkst. 1:30, kas patiesībā ir jau sestdienas rīts, bet sestdienas vakarā jeb dienu pirms stadiona skrējiena – vēl stundu vēlāk. Gulēt pēdējā naktī sanāca stundas piecas. Nu vēl protams, ievērojamos daudzumos tika lietots alkohols (ievērojami mazos, bet vienalga), kas parasti mēdz palīdzēt ultragaro distanču skrējējiem, bet papildus ātrumu 3000 metros stadionā diez vai dod. Lai būtu pavisam drošs, ka nekādu personīgo rekordu šoreiz neizskriešu, visu sestdienu vēl pavadīju uz lauka, enerģiju veltot darbiem ar lāpstu, dakšām un citiem priekšmetiem – rokot zemi, mētājot un nēsājot apkārt velēnas un akmeņus un nodarbojoties ar citām izpriecām. Vēl jau šīs pašas dienas rītā bija arī jāapmeklē Otrais Latvijas Baskāju draudzības skrējiens, bet tas tā, tur jau nepiekusu 🙂

Turpināt lasīt

Divi gadi noskrieti

Šodien aprit tieši divi gadi, kopš esmu sācis skriet. Protams, ir gadījies paskriet arī agrāk, piemēram, bērnībā pa pagalmu vai skolas laikā obligātajās reizēs, lai dabūtu atzīmi, kā arī pāris reizes trenažieru zālē pirms vai pēc treniņa. To visu mierīgu prātu varam ignorēt, jo to tomēr par īstu skriešanu uzskatīt nevar – pat skolas krosiem es nekad netrennējos.. Tāpēc arī īsti nepatika šāda veida izdarības. Bet 2008. gada 15. aprīlī (laikam jau drauga iespaidā) nolēmu uzsākt mērķtiecīgu skriešanu. Tas nekas, ka ilgi pie šī plāna turēties neizdevās – kaut cik regulāri (2 – 3 reizes nedēļā) sanāca paskriet līdz Rīgas maratonam, kas bija manas pirmās skriešanas sacensības (mini-maratons, protams), bet tālāk arvien retāk un retāk – starp 2008. gada Rīgas un Valmieras maratoniem tika izskriets vairs vien 14 reizes, bet pēc Valmieras maratona par skriešanu pilnībā aizmirsu atkal uz vairākiem mēnešiem – līdz 2009. gada pavasarim.

Mani darba instrumenti

Mani darba instrumenti

Neskatoties uz to visu, tomēr uzskatu 2008. gada 15. aprīli par savas skrējēja karjeras sākuma datumu, tāpēc būtu interesanti atcerēties manas domas šajā dienā pēc pirmā aizvadītā treniņa mūžā. Laime, ka esmu šajā datumā tās fiksējis emuārā – ne šajā, bet manā iepriekšējā – tāpēc varu padalīties tajās arī ar citiem. Tad nu – minētās dienas ieraksta atskaņojums:

Turpināt lasīt