Par vēlu

train-1807911_1920Inkvelas stacija nav tik pārpildīta, kā Juhans bija pieradis to redzēt agros darbdienu rītos vai noslēgumos. Pulkstenis ir nedaudz pāri vienpadsmitiem pirmdienas priekšpusdienā. Tomēr arī tie cilvēki, ko Juhans šobrīd vēro caur vilciena logu, skrien, klūp, aizmāršībā uzskrien viens otram virsū… Viņi steidzas. “Vai nav dabīgi?” nodomā Juhans. “Ir taču nedēļas sākums – tik daudz kas jāpaspēj. Tomēr šie, kas tagad satraukti skrien kā skudras pa staciju, jau kaut ko šorīt ir nokavējuši vai kavē. Ir taču jau pāri vienpadsmitiem. Un ne velti viņi tā skrien.” Jaunais vīrietis prāto, domās uzslavējot sevi par to, cik laicīgi šorīt izgājis no mājām, cik savlaicīgi iegādājies vilciena biļeti un ieņēmis labāko vietu vilciena kupejā, ierodoties pirmais. Viņam priekšā ir nopietna diena, kurā viņš negrib piedzīvot nevienu neparedzamību. Kaut gan pareizāk būtu teikt – nopietnā un svarīgā diena gaidāma tikai rīt, jo tieši rīt viņš dosies uz Holcreimas izslavētāko arhitektu biroju, kur iesniegs savas rūpīgi gatavotās ēkas skices konkursam uz vakanto vietu. Taču visam ir jāiet kā pa diedziņu. Šīs dienas vakaru viņš pavadīs viesnīcas istabā, kārtējo reizi pārskatot iesniedzamos papīrus un pētot skices. Visam jābūt perfekti. Citas šādas iespējas dzīvē taču var vienkārši nebūt!

Juhans drudžaini apmetas apkārt un strauji satver savu somu. Ja nu viņš ir kaut ko aizmirsis paņemt līdzi?! Nervozi atrāvis vaļā somas rāvējslēdzi, viņš pie sevis pikti nolamājas, ka šādi nu gan nevajadzētu darīt, pat ņemot vērā situācijas nopietnību, jo tā gluži vienkārši var uz visiem laikiem sabojāt somas rāvējslēdzēju. Cik gan reižu viņš jau ir sev to atgādinājis: “Neraut rāvējslēdzēju! Neraut rāvējslēdzēju!” Taču šādos svarīgos brīžos tas joprojām reizēm aizmirstas. Labi, šoreiz rāvējslēdzējs, kā allaž, izdzīvoja (gan jau par mata tiesu), bet kā ar pašu svarīgāko – skicēm? Juhans, aizturējis elpu, ieslidina roku gar somas iekšmalu un satausta cietu, biezu mapi. “Vismaz mape ir līdzi!” Juhans atviegloti nopūšas. Tomēr visdrošāk viņš jutīsies, kad būs pārskatījis mapes saturu – vai viss tiešām ir paņemts. Sācis mapi vilkt ārā no somas, Juhans apraujas: “Ja nu, vilcienam braucot vai strauji bremzējot, papīri no mapes nokrīt uz kupejas grīdas un sasmērējas vai saņurcās!? Tā būtu katastrofa!” Jaunā vīrieša acu skatiens domīgi, bet ātri lēkā no viena kupejas gala uz otru. Viņš domā par to, cik gan ironiski tas būtu, ja viņš sabeigtu savu konkursa darbu tikai tādēļ, ka nav uzticējies pats sev – ja atklātos, ka viss vajadzīgais ir paņemts līdzi, bet kādas nejēdzīgas sagadīšanās rezultātā skices būtu nonākušas uz kupejas grīdas, kāds tām uzkāptu virsū, pirms tās tiktu paceltas, vai arī caurvējš, kupejā ienākot citam pasažierim, tās strauji izlidinātu pa logu… Cik gan dzīvē viss var būt sarežģīti!

Turpināt lasīt

Cepure

sparrow-2909335_1920– Daudz laimes 35. dzimšanas dienā, mīļais!

Juris pieslienas gultā pussēdus. Santa jau ir saģērbusies  (viņai šodien laikam agri jābūt darbā) un sniedz Jurim kādu paciņu. Juris to paņem un izpako – zaļa vilnas cepure. Juris aizdomīgi paskatās uz draudzeni – kāpēc viņam martā vajadzīga ziemas cepure? Draudzene, it kā uzminējusi Jura domas, tūlīt piemetina:

– Tu taču saproti, ka tas ir tas, ko tu visu laiku biji tā vēlējies, vai ne? Nu es to tiešām beidzot izveidoju – pati! Nu, tas gan vēl ir tikai prototips…

– Izveidoji? Tu domā – uzadīji?

Santa iesmejas:

– Ak, ja tas būtu tik vienkārši.. Nu, notestē!

Juris saņem cepuri abās rokās un jau grasās maukt galvā, kad Santa aptur viņa rokas pusceļā, saņemot tās savējās:

– Pieci gadi!

Juris nesaprot, par ko viņa runā, laikam vēl ir stipri samiegojies, bet, kad Santa rokas atkal atlaiž, viņš uzvelk cepuri galvā. Pasaule visapkārt kļūst balta.

***

Turpināt lasīt

Dž. D. Selindžers un īsie stāsti

once-upon-a-time-719174_1920Ieskatoties šajā emuārā, jāsecina, ka to pārņēmuši zirnekļi – viss pilns ar to tīkliem. Tā notiek, ja tik ilgu laiku to neaiztiek. Ar to jau man bija jārēķinās, bet.. Jā, pa šiem četriem mēnešiem (un vienu dienu) kopš mana pēdējā ieraksta šeit es vairāk lasīju nekā rakstīju, noslēdzot gadu ar visai apaļu skaitli gadā izlasīto grāmatu ziņā – trīsdesmit sešas! Vidēji tieši trīs grāmatas mēnesī, bet taisnības labad gan jāatzīst, ka zem vārda `izlasīts` (Vai šī ir stila kļūda? Zem vārda?) es šeit ieskaitu arī noklausītās audiogrāmatas. Savukārt šogad, janvārim vēl tikai tuvojoties izskaņai, `izlasītas` jau ir piecas grāmatas, bet sestā – teju pabeigta.

Pa šo laiku man radies arī kāds novērojums – jo vairāk lasa, jo biežāk sagribas arī pašam atkal kaut ko uzrakstīt. Līdz ar to arī savu novembrī (NaNoWriMo ietvaros) iesākto noveli janvārī beidzot pabeidzu rakstīt (tas ir, tās pirmo melnrakstu), un tagad jādomā, ko ar to darīt tālāk. Rediģēšana, pārlasīšana, domāšana par to, ko tajā vajag pamainīt. Jā, bet es atkal esmu novērsies no galvenās domas – ne par to taču gribēju šorīt rakstīt, kad pulkstenis, starp citu, vēl nav pat pieci rītā..

Turpināt lasīt

NaNoWriMo 2016

Apziņa. Atmiņa. Acis. Trīs A. Tieši šādā secībā cilvēki no rīta pamostas. Vispirms viņi apzinās, ka ir pamodušies un vairs nesapņo, bet uzreiz vēl neatceras gandrīz neko citu no savas dzīves. Pēc brīža atjaunojas atmiņa. Vai šodien ir brīvdiena vai darba diena? Vai guļu savā mājā vai kur citur? Kādi darbi šodien darāmi? Kas interesants mani šai dienā sagaida? Vēl pēc brīža tiek atvērtas acis un gūts apstiprinājums tam, ka patiešām atrodamies savā istabā un varam sākt ikdienišķo rīta cēlienu ar savu ik rīta rutīnu, kāda nu kuram tā gadu gaitā izstrādājusies.

Taču šorīt es esmu iesprūdis starp pirmajiem diviem A. Es apzinos, ka vairs neguļu miegā, bet esmu pamodies. Vēl negribu atvērt acis, bet ļaut vispirms atgriezties atmiņai. Taču tā nenāk! Kas šodien ir par dienu? Kur es atrodos? Kas es vispār tāds esmu? Neko vēl neatceros. Gaidu, lai atmiņas viļņi ieplūst manās smadzenēs un pārņem visu organismu. Taču nekas nenotiek. Man nav ne jausmas, kas šodien par dienu un kur es atrodos. Pat nespēju saprast, kādā gadā pašlaik dzīvoju. Vai nesen nesvinējām jauna gadsimta iestāšanos? Droši nezinu, bet tā šķiet. Bet cik sen tas bija? Pilnīgi neatceros. Vēl ļaunāk – neatceros arī, kas es tāds vispār esmu! Kā mani sauc? Nē, tas vairs nav smieklīgi..

Turpināt lasīt