Daugavpils 50 km ultramaratons

Arī pēdējo no sava darāmo lietu saraksta pirmās grupas (ar skriešanu saistītajiem) punktiem nu varu atzīmēt kā paveiktu. Tas bija viens no nozīmīgākajiem šī gada plāniem. Varētu veidot vēl atsevišķu mazo sarakstiņu ar tiem īpaši nozīmīgajiem punktiem:
– Kļūt par doktoru.. Darīts!
– Noskriet ultramaratonu.. Darīts!
– Kļūt par zinātņu prorektoru augstskolā.. Nu, no kaut kā jau jāatsakās arī bija, citādi jau nozīmīgo punktu blīvums par lielu sāktu kļūt. Ja nebūtu noskrējis to ultru, tad kas zin..

Pat nezinu, ko daudz par Daugavpili stāstīt. Ierados, noskrēju un prom.. Nu jā, pa vidam vēl pārlaidu nakti kādas skolas kopmītnēs, kur mums par mazām naudiņām laipni nakšņošanas vietas bija sagādājis pasākuma galvenais organizators Andris Dudels, viņš arī vietējais policists, kas skrējiena laikā cītīgi rūpējās par kārtības nodrošināšanu trasē, viņš arī pats pieredzējis ultramaratonists.

Andris Dudels iepriekšējā vakarā sapulcē informē par skrējiena norisi

Andris Dudels iepriekšējā vakarā sapulcē informē par skrējiena norisi

Daudzi man pēc skrējiena prasījuši, vai nebija grūti. Ja nu ir kāda patiešām grūta lieta, tad tā ir atbildes rašana uz šādu jautājumu. Grūti pateikt, kas ir grūti. Tas taču ir tikai viens skrējiens – četras stundas ar astīti, un skrējiens galā. Bet cik stundas pavadītas iepriekš treniņos? Domājams, ka treniņu process būtu tas, par kuru varētu vēl domāt, varbūt saukt to par grūtu, lai arī neviens atsevišķs skrējiens tajā tā īsti nosaucams nebūtu (jā, atzīstu, ja diezgan tiku slinkojis tomēr pēdējos mēnešos). Bet pašu skrējienu Daugvapilī – mērķi, uz kuru biju visu šo laiku gājis – es par grūtu negribētu saukt. Turpināt lasīt

Advertisements