Vēl šis tas no Nešvilas – viesmīlība, auto vadītāji, latvieši Itālijā

Vienu dienu biju aizgājis uz Hard Rock kafejnīcu, atkal dabūju sajust amerikāņu (reizēm pārspīlēto) viesmīlību. Līdzko iegāju ēkā, uzreiz saņēmu jautājumu, vai esmu viens un kur vēlos ēst – iekšā vai ārā. Kad darīju zināmu savu vēlmi ēst ārā, tika pasaukts kāds vīrs, kas mani aizveda līdz savai vietai pie galda ārā. Pēc tam, kad biju pasūtījis ēdienu un tas tika atnests, viesmīlis jautāja, vai tas ir mans ēdiens, bet es jau vairs neatcerējos to konkrēto nosaukumu, ko biju pasūtījis, tā kā sāku nedaudz vilcināties. Ja citās vietās viesmīlis būtu uz mani dusmīgi skatījies – kas es pats nezinu, ko esmu pasūtījis? – tad šeit viņš uzreiz teica, ka aizies pats labāk pārbaudīt, un pēc mirkļa jau bija atpakaļ. Tad vēl ēšanas laikā viņš pienāca apjautāties, vai viss ir labi. Vēl arī viesmīle, kas man pieņēma pasūtījumu, atnāca apjautāties, vai man garšo ēdiens, bet pēc viņas aiziešanas nepagāja ne pusminūte, kad klāt jau bija cita un atkal jautāja, vai viss kārtībā (te arī tas nelielais pārspīlējums).

Šodien ar tipiem bijām pusdienās. Tāda starptautiska kompānija bija 7 cilvēku sastāvā – pārstāvēto valstu vidū bija Latvija, Vācija, Francija/Japāna, Izraēla, Somija (2 pārstāvji) un nezināma valsts. Pusdienojām laikam ļoti smalkā restorānā, tā vismaz izskatījās, viss atkal bija noslīpēts līdz pašiem sīkumiem. Viesmīļi visu laiku staigāja apkārt, nesa prom tukšās glāzes un citas lietas. Ja, atnesot jaunu ēdienu, tika pamanīts, ka nazis vai dakša izgrūstījusies no vietas, tas tika nolikts savā vietā 🙂 Un tamlīdzīgi.

—

Nešvilā nav vērojami agresīvi autovadītāji, visi brauc lēnām un mierīgi, visur tiek laisti gājēji, pat, ja vēl mierīgi varētu paspēt aizbraukt pie gājēju pārejas vai griežoties krustojumā. Īpatnība, ko pamanīju – neviens autovadītājs nemaz nesāk griezties pa labi krustojumā, ja brauktuvi šķērso gājējs, kas jāpalaiž. Pierasts ir sākt jau griezties un palaist gājēju, atrodoties jau daļēji vai pilnībā mērķa brauktuvē. Pie tam, ja ielas ir lielas un platas, kā tas ir šeit, tad gājēju ceļš iznāk visai patālu no paša krustojuma, līdz ar ko varētu vismaz viena mašīna praktiski pilnībā jau iegriezties krustojumā un vēl iespēt palaist gājēju. Taču šeit praktiski visi gaida, kamēr gājējs ir pilnībā šķērsojis brauktuvi (gadījumā, ja tas nāk šurp), un tikai tad sāk griezties brauktuvē. Manuprāt, tam vajadzētu nokaitināt tos braucējus, kas atrodas aizmugurē un vēlas braukt taisni, taču šeit lielākoties labajam pagriezienam ir sava josla, līdz ar ko šis arguments vairs nav spēkā.

Turpretī viņiem labais pagrieziens ir atļauts arī pie sarkanā signāla. Latvijā arī nesen kaut kādas runas par to bija, ka to vajagot atļaut, bet ātri vien noplaka, pamatojot ar to, ka visur, kur šāda situācija ir vajadzīga, var ierīkot labajam pagriezienam papildsekciju ar nepārtraukti degošu zaļu bultiņu 😉

—

Šodien kafijas pauzē konferencē pienāca kāds vīrs, kas apgalvoja esam mācījies ar mani vienā kursā tālajos bakalauru laikos. Nācās jau ticēt, lai arī viņu neatcerējos 😉 Tagad studē Itālijā.

Īsi par otrajiem iespaidiem par Nešvilu

Jau pārsimt metru noiešanas pēc šā rīta iziešanas no viesnīcas atkal dabūju jau runāt ar kādu tipu, kas meklēja bibliotēku. Un atkal nevarēju tipam nekā palīdzēt 😉

Bet vispār šeit, Nešvilā, forši. Visās malās viss ar mūziku saistīts, viņiem arī kaut kāds logo vai kas tāds ir – `Welcome to Nashville, the city of music`. Un, ja runā konkrētākm, tad eksistē divu veida mūzika – rokmūzika un kantrī mūzika. Rokmūziku gan pagaidām ir izdevies pamanīt tikai ne-skanošā veidā, tas ir, veikalos suvenīru veidā, muzejos, skatlogos, kafejnīcās (Hard Rock Cafe), uz ielām dažādu izstādījumu veidā un tamlīdzīgi. Savukārt, kantrī stils dominē it visā – gan tajos aspektos, kādus pieminēju par rokmūziku, gan arī dzīvā veidā. Uz galvenās ielas viens pie otra ir dažādi bāri, kuros var klausīties dažādu kantrī mūzikas dziedoņu dzīvo uzstāšanos, kas papildināta ar visu, kas tādām lietām pieklājas – nelielu sarunāšanos ar bāra apmeklētājiem dziesmu starp-pauzēs, dzeršanu uz skatuves, dzērienu pieņemšanu no apmeklētājiem, sarunām ar bārmeni, joku plēšanu, naudas vākšanu, staigājos apkārt ar muciņu utt. Vienā no tādiem bāriem pabiju, padzēru alu, paklausījos dziedoņos (dziedāja kāds vīrs, kuram dažus mūzikas intrumentus spēlēt palīdzēja sieva un māsa). Tā kā vīrs jau nedaudz iereibis un, protams, akcents dara savu, tad lielāko daļu no vārdiem, protams, tāds knaps angļu valodas pratējs kā es saprast nevar, taču apkārtējie gan laikam saprot visu, jo laiku pa laikam iesmejās, kaut ko izsaucās, piebalso vai veic citāda veida izdarības. Noskaņa katrā ziņā jauka, nemaz nevar pateikt, ka ārā patiesībā ir dienas vidus, jo šajos bāros dzīvā mūzika skan visu diennakti.

Tie, kas netiek aicināti bāros, laikam savas dziesmas izdzied uz ielām – arī tādu bija daudz un neteikšu, ka daudz sliktāk skanēja kā tiem, kas bāros. Bija arī tādi, kas vieni paši muzicē pie `Tip` trauciņa, gan arī tādi, kas uzstājas kolektīvos pa divi vai trīs.

Par to dzeršanu – tā viņiem laikam tāda pilsētas īpatnība, vai arī tā viņi to vismaz grib parādīt uz āru. Pieminēju jau, ka tips bārā dzēra viskiju vienu glāzi pēc otras, arī dziesmas bija par dzeršanu vairākas. Tāpat arī suvenīru veikalos daudz kas ir saistībā ar intensīvu dzeršanu, bet, protams, ar tādu kā joku pieskaņu. Varēja nopirkt karikatūru, kur bija teikts, ka `Mums Nešvilā nav tādas personas kā vietējais ciema dzērājs.. Mēs stafeti nododam cits citam.` Vai kaut kas tamlīdzīgs 🙂 Nenopirku.

Ā, un vēl – man tanta bārā prasīja uzrādīt ID 😉 Latvijā nekad nekas tāds nebija atgadījies. Parādīju savu auto vadītāja apliecību, bet viņa laikam nesaprata, kur jāskatās.. Nācās parādīt konkrētāk.

Nja, šī raksta nosaukumā rakstīju, ka būs `īsi`, bet kaut kā tomēr sanāca daudz garāk, nekā bija iecerēts. Nu nekas.