Par vēlu

train-1807911_1920Inkvelas stacija nav tik pārpildīta, kā Juhans bija pieradis to redzēt agros darbdienu rītos vai noslēgumos. Pulkstenis ir nedaudz pāri vienpadsmitiem pirmdienas priekšpusdienā. Tomēr arī tie cilvēki, ko Juhans šobrīd vēro caur vilciena logu, skrien, klūp, aizmāršībā uzskrien viens otram virsū… Viņi steidzas. “Vai nav dabīgi?” nodomā Juhans. “Ir taču nedēļas sākums – tik daudz kas jāpaspēj. Tomēr šie, kas tagad satraukti skrien kā skudras pa staciju, jau kaut ko šorīt ir nokavējuši vai kavē. Ir taču jau pāri vienpadsmitiem. Un ne velti viņi tā skrien.” Jaunais vīrietis prāto, domās uzslavējot sevi par to, cik laicīgi šorīt izgājis no mājām, cik savlaicīgi iegādājies vilciena biļeti un ieņēmis labāko vietu vilciena kupejā, ierodoties pirmais. Viņam priekšā ir nopietna diena, kurā viņš negrib piedzīvot nevienu neparedzamību. Kaut gan pareizāk būtu teikt – nopietnā un svarīgā diena gaidāma tikai rīt, jo tieši rīt viņš dosies uz Holcreimas izslavētāko arhitektu biroju, kur iesniegs savas rūpīgi gatavotās ēkas skices konkursam uz vakanto vietu. Taču visam ir jāiet kā pa diedziņu. Šīs dienas vakaru viņš pavadīs viesnīcas istabā, kārtējo reizi pārskatot iesniedzamos papīrus un pētot skices. Visam jābūt perfekti. Citas šādas iespējas dzīvē taču var vienkārši nebūt!

Juhans drudžaini apmetas apkārt un strauji satver savu somu. Ja nu viņš ir kaut ko aizmirsis paņemt līdzi?! Nervozi atrāvis vaļā somas rāvējslēdzi, viņš pie sevis pikti nolamājas, ka šādi nu gan nevajadzētu darīt, pat ņemot vērā situācijas nopietnību, jo tā gluži vienkārši var uz visiem laikiem sabojāt somas rāvējslēdzēju. Cik gan reižu viņš jau ir sev to atgādinājis: “Neraut rāvējslēdzēju! Neraut rāvējslēdzēju!” Taču šādos svarīgos brīžos tas joprojām reizēm aizmirstas. Labi, šoreiz rāvējslēdzējs, kā allaž, izdzīvoja (gan jau par mata tiesu), bet kā ar pašu svarīgāko – skicēm? Juhans, aizturējis elpu, ieslidina roku gar somas iekšmalu un satausta cietu, biezu mapi. “Vismaz mape ir līdzi!” Juhans atviegloti nopūšas. Tomēr visdrošāk viņš jutīsies, kad būs pārskatījis mapes saturu – vai viss tiešām ir paņemts. Sācis mapi vilkt ārā no somas, Juhans apraujas: “Ja nu, vilcienam braucot vai strauji bremzējot, papīri no mapes nokrīt uz kupejas grīdas un sasmērējas vai saņurcās!? Tā būtu katastrofa!” Jaunā vīrieša acu skatiens domīgi, bet ātri lēkā no viena kupejas gala uz otru. Viņš domā par to, cik gan ironiski tas būtu, ja viņš sabeigtu savu konkursa darbu tikai tādēļ, ka nav uzticējies pats sev – ja atklātos, ka viss vajadzīgais ir paņemts līdzi, bet kādas nejēdzīgas sagadīšanās rezultātā skices būtu nonākušas uz kupejas grīdas, kāds tām uzkāptu virsū, pirms tās tiktu paceltas, vai arī caurvējš, kupejā ienākot citam pasažierim, tās strauji izlidinātu pa logu… Cik gan dzīvē viss var būt sarežģīti!

Tomēr, nejauši apstādinājis skatienu uz lielā stacijas pulksteņa aiz loga, Juhans nedaudz nomierinās – līdz vilciena atiešanai vēl 13 minūtes. Viņš paspēs ātri izskatīt papīrus, pirms vilciens būs uzsācis kustību, un kārtīgi tos noglabāt drošībā mapē, un mapi – somā. Viņš apņēmīgi atver mapi un ar lielu atbildību sāk caurskatīt tās saturu. Iegrimis svarīgajā nodarbē, viņš nedzird, ka kaut kur aiz kupejas durvīm lēnām tuvojas steidzīgu soļu skaņa, tādēļ brīdī, kad kupejas durvis strauji atveras, viņš neviltotā pārsteigumā strauji pagriežas pret kupejas durvīm un sastindzis, savas tumši zilās acis iepletis, mēmi raugās atnācējā.

Kā gan viņa varēja aizmirst par to, kādas rindas ir dzelzceļa stacijas kasēs, īpaši pirmdienās, kad daudzi pērk nedēļas dzelzceļa pases? Veronika nespēj saprast, kāpēc jau atkal likusi sev nervozēt rindā pēc biļetes tik stulba un paredzama iemesla dēļ, baidoties nokavēt vilcienu uz Holcreimu. Citā reizē tas varbūt nebūtu tik nepiedodami kā šoreiz – dienā, kad viņa dodas uz galvaspilsētu, lai piedalītos darba intervijā. Tā paredzēta rīt no paša rīta, tomēr ko labu varētu no tās gaidīt, ja Veronika šo procesu būtu sākusi ar nokavētu vilcienu. Un kā dēļ? Absolūta stulbuma dēļ! Arī tad, kad vilciena biļete ir veiksmīgi iegādāta un Veronika apņēmīgiem soļiem steidzas pa vilciena eju uz savu kupeju, viņa nespēj apklusināt šo domu virpuli savā galvā. Viņa tikko bijusi tik tuvu neveiksmei, ka nespēj to tik vienkārši aizmirst. Sirds joprojām sitas strauji, sirdspukstiem atbalsojoties jaunās sievietes bungādiņās. Tā tas notiek vienmēr, kad Veroniku pēkšņi kas ļoti satraucis. Viņa to nespēj kontrolēt. Liekas, ka satraukums pārņem visu ķermeni un nekavējoties sagūsta viņas sirdi, liekot tai dunēt tik skaļi un nevaldāmi, ka reizēm Veronikai vienkārši gribas kliegt vai raudāt, vai tieši otrādi – sastingt un pazust, izkūpēt gaisā, kļūt neredzamai. “Viss ir aiz muguras, nomierinies reiz!” viņa sev domās pavēl. Priekšā taču ir vairāku stundu ilgs brauciens, kura laikā pa logu varēs vērot burvīgas dabas ainavas. Taču klusībā viņa labi apzinās, ka visu ceļu viņai prātā riņķos domas par to, cik neveiksmīgi viss varēja izvērsties…

Savās domās iegrimusi, Veronika strauji atrauj kupejas durvis. Apdomājot to, kas tikko bija noticis, viņa ir gandrīz pilnībā aizmirsusi par reālo pasauli sev apkārt – pasauli, kurā dzīvo arī citi cilvēki ar saviem mērķiem, sapņiem un kaut vai šīs dienas plāniem un darbiem. Viss, kas šajā brīdī ir viņai apkārt – stacija, vilciens, kupejas durvis –, šķiet kā ierasta skatuves dekorācija. Tas vienkārši ir. Šīs dekorācijas balsta Veronikas domu pasauli, it kā iedod tai ietvaru, ierāmē to. Nevarētu gan teikt, ka Veronika par to daudz domātu. Tas viss vienkārši ir. Tādēļ, atverot kupejas durvis un ieraugot tur pretī uz viņu raugāmies tumši zilu acu pāri pārsteiguma pārpilnā, glītā vīrieša sejā, Veronika gandrīz vai iekliedzas no tik pēkšņas saskaršanās ar realitāti. Tik daudz neviltota pārsteiguma vienā skatienā, ka Veronika tiek “pusvārdā” izrauta no savu domu tempļa. Sastingusi nekustīgā pozā, vienu roku joprojām turot uz kupejas durvīm, bet otru – uz mugursomas lences, kas karājas uz viņas labā pleca, viņa skatās uz šo pārsteigto vīrieti, nesakot ne vārda. Arī viņš nekustas ne par milimetru un neko nesaka, tādēļ klusuma un sastinguma pauze ievelkas diezgan ilga, vismaz tā liekas Veronikai. Tam gan ir vismaz viens ieguvums, ko vēlāk Veronika ļoti novērtēs – šajā ilgajā sastinguma brīdī viņas acis paspēj fiksēt ļoti daudz detaļu: vīrieša tumšzilo acu toni, brūnās matu cirtas, viena no kurām krīt pāri viņa pierei, glīto seju un neviltotās emocijas tajā, vīrišķīgās rokas un plecus, ietērptus vienkāršā, bet glītā vilnas mētelī, ko viņš acīmredzot vēl nav paspējis novilkt, mapi viņa rokās, kas pilna ar papīriem, nosētiem ar skicēm un rasējumiem, viņa neveiklo pozu… Vēlāk Veronika gribēs vēlreiz rūpīgi izpētīt viņa seju, ilgi un netraucēti uz to skatoties, bet neuzdrošināsies.

Atvērtajās kupejas durvīs stāv jauna sieviete gaišā, atpogātā mētelī. Viņas garie, nedaudz cirtainie gaiši brūnie mati kā ūdenskritums slīd pār viņas pleciem, kaut kur zem tiem, it kā nevērīgi uzmesta vaļīgā cilpā, manāma rupja adījuma šalle. Viņa raugās uz Juhanu pārsteiguma un neizpratnes pilnām acīm, kas harmoniski iederas viņas smalkajā sejā. Tumšās uzacis nedaudz saraukusi, viņa nesaka neko, tikai klusē un raugās viņā, šķiet, pat nemirkšķinot acis. Cik ilgi šis mirklis var tupināties? Šķiet, ka tam vajadzētu būt vien sekundi īsam, taču Juhans jūtas tā, it kā uz šo brīdi laiks būtu apstājies – nekas nekustas, neatskan skaņas, viss ir sastindzis. Varbūt pasaules mehānisma zobratos ir ieķīlējies kāds akmens, un viss pēkšņi ir sagājis uz īso? Šobrīd šī versija liekas ticamāka kā jebkad. Kādēļ nekas nenotiek? Juhans nespēj to saprast. Tomēr apzinās, ka arī pats ir sastinguma daļa, kas nekādā veidā nepalīdz zobratiem atsākt griezties. Bet kāpēc gan lai tam būtu jābūt viņam? Kādēļ vienmēr viņam? Vai neviens cits nevar tos salabot un izkustināt? Arī Juhans var iespītēties. Viņš arī var neko nedarīt. Lai viss notiek, kā notiktu bez viņa ziņas un iejaukšanās. Gatavais ārprāts!

Pēkšņi vilciena ejā atskan soļi. Kāds vēlas pa šauro eju tikt garām, lai dotos uz savu kupeju. Jaunajai sievietei stāvot durvīs, tas gluži vienkārši nav iespējams. Viņa pagriež seju pret nācēju, un tā ir pirmā kustība, kas beidzot izkustina sastinguma brīdi. Nopētījusi situāciju ejā, viņa domīgi ieiet kupejā, aiz sevis aizverot durvis un apsēžoties pretī Juhanam. Skatienu nodūrusi, it kā kaut ko meklēdama uz kupejas grīdas vai zem nelielā galdiņa, kas atrodas starp viņu un Juhanu, viņa lēnām attin šalli un novieto to kopā ar mugursomu sev blakus uz sēdekļa. Novilkusi mēteli, tādējādi Juhana skatienam atklājoties jaunietes smalkajam augumam, viņa kaut ko apņēmīgi meklē savā mugursomā. Viņas seja šķiet nedaudz apjukusi, līdz beidzot viņa no somas izvelk grāmatu un sāk to šķirstīt.

“Varbūt vajadzētu sasveicināties,” nodomā Juhans. “Bet vai tagad? Vai nav par vēlu? Varbūt to vajadzēja darīt sākumā, viņai ienākot? Jā, tad tas būtu bijis iederīgi un dabiski – sasveicināties. Bet tagad… Tagad jau ir par vēlu. Vai ir par vēlu? Nevar saprast. Saka taču, ka labāk vēlu, nekā nekad. Tomēr “vēlu” jau nav tas pats, kas “par vēlu”. “Par vēlu” ir tad, kad pat “vēlu” ir jau nokavēts. Vai tad tā nav? Bet viņa taču ir ienākusi kupejā pavisam nesen un tik tikko iekārtojusies savā sēdvietā. Kā tas var būt jau “par vēlu”? Viņi taču vēl pavadīs vienā telpā vairākas stundas! Kā tādā gadījumā pāris mirkļi var būt jau par vēlu? Kā? Ir beidzot jāsasveicinās!” Juhans apņēmīgi paceļ acis un paskatās uz jauno sievieti, un jau paver muti sveiciena izteikšanai, tomēr sveiciens iesprūst kaklā neizteikts… “Viņa tik koncentrēti skatās grāmatā, ir iegrimusi tās lasīšanā… Sveiciens noteikti viņu iztraucēs, un es izskatīšos kā muļķis. Un tad neērtā atmosfērā būs jāpavada viss brauciens, nezinot, kur likties,” viņš prāto, vienlaikus pētot, kā jaunietes slaidie pirksti pāršķir grāmatas lappuses. Grāmata ir atstutēta pret galdiņu. Vilcienam negaidīti sakustoties un dodoties ceļā, grāmata izkustas, un Juhans paspēj izlasīt tās nosaukumu “Nakts vilciens uz Lisabonu”. “Būtu bijis interesanti gan, ja šis būtu nakts vilciens,” tikko jaušami pasmaidot, nodomā Juhans. Vienlaikus vilciena izkustēšanās viņam atgādina par to, ka viņš bija plānojis izskatīt mapes saturu līdz kustības sākumam. Jaunais arhitekts, savilcis nopietnu sejas izteiksmi un krunku pierē, turpina pētīt mapes saturu. Tiesa gan, tas vairs neizdodas tik apņēmīgi kā pirms tam, tomēr tas viņam ir jāizdara.

Veronika skatās atvērtajā grāmatā un neuzdrošinās pacelt skatienu, lai kā gribētos. Viņas acis redz lappusēs iedrukātos burtus un vārdus, bet lasīšana īsti nevedas. Iepriekš, rūpīgi izvēloties sev lasāmvielu garajam ceļam, viņa  bija domājusi, ka grāmata par braukšanu ar nakts vilcienu uz Lisabonu (vismaz tā vēstīja tās nosaukums) būs kā radīta šim gadījumam. Tomēr tas, kas šobrīd nodarbināja viņas prātu, bija nevis grāmatas stāsts, bet gan tas, ko viņa redzēja ar sānu redzi. Likās, ka pretī sēdošais jaunais vīrietis nenovēršoties pēta viņas rokas, tad matus, tad seju… Veronika juta, kā neveiklums iezogas ziņas kustībās, žestos un mīmikā, tādēļ neuzdrošinājās pacelt acis. “Un vispār… kādēļ mēs nesasveicinājāmies?” Veronika prāto. “Vispār jau viņam vajadzēja sasveicināties pirmajam! Kāpēc viņš klusēja? Vai tiešām tik grūti bija pateikt “Sveika! Labdien! Čau!”, nu vienalga, ko. Vienkārši, lai nebūtu šis klusums! Lai saruna jau ir iesākta! Hmm. Tomēr es taču skaidri redzēju, ka esmu viņu pārsteigusi nesagatavotu! Es taču vienkārši varēju atrisināt ieilgušo sastingumu durvīs ar bezrūpīgu “Čau!” vai “Sveiks!”, vai “Kādu brīdi būšu Jūsu ceļabiedre!”, vai vienkārši un pieklājīgi: “Labdien! Ceru, ka neiztraucēju!?” Ak, nu kas man atkal vainas! Kādēļ viss nevar būt kā normāliem cilvēkiem, kas neaizmirst, ka dzelzceļa stacijas kasēs ir milzum garas rindas, kas spēj pieklājīgi sasveicināties, kas zina, kā uzvesties nepazīstamu cilvēku klātbūtnē, ar ko būs jāpavada vairākas stundas vienā mazā, kustīgā telpā, īpaši ar pievilcīgiem cilvēkiem… jā.” Jaunais vīrietis tiešām izskatās kaut kādā veidā pievilcīgs, to Veronika pēkšņi apjauš. Ne jau vienkārši glīts, kaut gan, jā, izskatam nav it nekādas vainas, tomēr ir kaut kas vēl, kaut kas tāds piesaistošs, kas nav saistīts ar vizuālo tēlu, bet ticamāk ar kaut kādu savdabīgu sajūtu, ko rada viņa klātbūtne. Vai tādos brīžos nebūtu jauki, ja viņiem izveidotos saruna? Priekšā vēl pāris stundas ceļā ar ainavām aiz loga – vai nav lielisks fons vienai burvīgai iepazīšanās sarunai? Protams, ir! Tomēr kā lai to tagad uzsāk? Pat sasveicināšanās ir nokavēta… Pat šis vienkāršais un dabiskais rituāls, kam nevajadzētu prasīt nekādu piepūli. Vai tiešām jau ir par vēlu?

“Vai viņa tikko pieķēra mani viņu vērojam?” šausmās nodomāja Juhans, pievēršot skatienu atpakaļ saviem papīriem. “Vai tas būtu iespējams, ka arī viņa mani vēro? Ja tā, varbūt tomēr jācenšas pieķert viņu skatāmies? Hmm. Bet ko tad tālāk? Tad būs kaut kas jāsaka! Ātri jāizdomā kāds asprātīgs teksts un šis plāns jārealizē!” Tomēr, lai arī kā Juhans cenšas savirknēt domās vārdus kādā asprātīgā, interesantā sarunas sākuma frāzē, viss, kas nāk prātā, šķiet nekam nederīgs. “Tad jau labāk klusēt nekā labprātīgi teikt ko tādu, par ko pēc tam jutīšos neērti,” viņš nodomā, atkal vērojot jaunās sievietes smalkos pirkstus. Vai tie vispār šķirstīja grāmatas lappuses uz priekšu vai nē? Juhans vairs nespēj atcerēties, vai pēdējā laikā manījis kādu šādu kustību. Viņa skatiens pievēršas viņas sejai. Gaišbrūnie mati sānos krīt pāri sejai un viegli šūpojas līdzi vilciena kustībai. Dzidrās, pelēkās acis domīgi raugās grāmatā, bet šķiet, ka to īpašniece atrodas kur tālu prom savā pasaulē, bet varbūt viss ir ļoti vienkārši – viņa atrodas lasāmās grāmatas pasaulē. “Varbūt pajautāt viņai kaut ko par grāmatu? Piemēram, par ko tā ir? Un viņa atbildētu, ka par braukšanu vilcienā! Un viņi abi sasmaidītos, jo it kā paši atrastos grāmatā – viņi taču brauc vilcienā! Kāda sakritība! Cik lielisks sarunas sākums, vai tā nav?” Juhana domas joņo. “Tomēr, ja viņa vien vienaldzīgi un strupi atsaka, lai netraucē viņai lasīt? Tas ir iespējams… Paskat, viņa pilnīgi noteikti domās ir kaut kur citur, tātad iegrimusi grāmatā… Viņa noteikti dusmosies, ja tiks iztraucēta, un vispār nesapratīs, kādēļ viņš viņu uzrunā. Tas nudien nebūs labs sarunas sākums. Tas visu sabojās! It visu! Tad tiešām būs par vēlu! Neko vairs nevarēs darīt! Un vēl jābrauc tālāk kopā vienā mazā telpā… Nē, nē, nē. Šis ir kaut kā labāk jāpārdomā, citādi viens slikti izplānots vārds var visu sabojāt. Pirms kaut ko uzsākt, ir jābūt pilnīgi drošam! Pilnīgi!” nodomā Juhans, no jauna pievēršoties savas mapes papīriem.

Pie kādas dzelzceļa pārmijas, vilciens sašūpojas, un Veronikas kāja, straujajās kustības ietekmē, viegli pieskaras pretī sēdošā vīrieša kājai. Veronikas ķermenis saraujas. “Ak, vai! Vai es nejauši viņam tikko pieskāros!? Vai patiesi? Vai man tagad kaut kas jāsaka? Vai jāatvainojas? Vai ko? Kas man jāsaka? Hmm. Kas jāsaka?! Vai jāsaka? Kādēļ viņš nevarētu ko pateikt? Kāpēc viņš izskatās tik sastindzis? Kāpēc izskatās, ka viņš nav pamanījis šo nejaušo un negaidīto pieskārienu? Viņš to nav jutis! Viņš vienkārši to nav sajutis! Jo viņš pēta savus svarīgos papīrus un viņam ir vienalga, vai kaut kādas pretī sēdošas svešinieces kāja pieskaras viņa kājai! Viņam tas ir pilnīgi vienalga! Absolūti nesvarīga, nemanāma un varbūt pat nepatīkama sabiedriskā transporta blakusparādība! Nē, es neko neteikšu! Kāpēc man jāatvainojas vai kaut kas jāsaka par to, kas ir tik mazsvarīgs? Ja viņš būtu to kaut vai nedaudz pamanījis, vismaz paceltu acis, bet viņš pēta papīrus… Savus svarīgos papīrus. Viņš taču skaidri un gaiši man rāda, ka negrib, lai viņu traucē!”

Vilciens strauji sašūpojas, un Juhans pēkšņi sajūt viņas kāju viegli pieskaramies viņējai. Ķermenim pārskrienot tirpām, viņš sastingst. “Cik tas ir jocīgi,” aizturējis elpu, Juhans nodomā. “Reizēm viena maza kustība, viens mazs pieskāriens var radīt tik daudz sajūtu. Bet citreiz, piemēram, braucot pārpildītā metro, var būt tikpat kā pilnīgi vienalga, ka esi iespiests starp neskaitāmiem svešiniekiem. Protams, nav tā, ka ir pilnīgi vienalga, jo patiesībā tas ir ārkārtīgi nepatīkami, tomēr prāts tajā brīdī liek ķermenim tikpat kā nejust neko un mēģināt ignorēt, ka tavam ķermenim tik cieši ir piekļāvies pilnīgi sveša un, iespējams galīgi nepatīkama cilvēka ķermenis. Bet ir brīži kā šis. Viens mazs pieskāriens, kas varētu būt salīdzināms ar tauriņa spārna vēzienu vai lapas liegu šūpošanos mierīgā vasaras vējā, liek sajust tik daudz. Prāts liek sajust tik daudz no šī mazā, šķietami nenozīmīgā kairinājuma… Vai nav jocīgi iekārtota pasaule?” Juhana domas apcerīgi slīd viņa galvā, vienlaikus viņš pats nespēj pakustēties ne no vietas, un, aizturējis elpu, klusē. “Varbūt pateikt viņai, ka viss ir kārtībā, piemēram, ka nevajag atvainoties? Tā varētu uzsākt sarunu. Nav pārāk veikli, bet tomēr… Esam jau diezgan tuvu Holcreimai. Šī varētu būt pēdējā iespēja! Tomēr viņa taču neatvainojas… Nē, šādi teikt tad nevar. Taču kaut kas ir jāsaka! Ir jāsaka! Nav vairs daudz laika meklēt ideālos vārdus! Viņa droši vien izkāps Holcreimas centrālajā dzelzceļa stacijā, un es palikšu te viens, gaidīdams, kad vilciens aizvedīs mani līdz manai pieturai! Kādēļ gan es rezervēju viesnīcu tieši tur, netālu no vilcienu depo pieturas? Varēju taču apmesties kaut kur centrā! Tad es varētu kāpt ārā kopā ar viņu kā vairums – centrālajā stacijā –, un tad mums noteikti, neizbēgami, neapšaubāmi un pilnīgi dabiski pati no sevis uzsāktos saruna! Jā, tieši tā tas notiktu…” Tad viņi turpinātu kādu laiku kopīgi iet cauri Holcreimas dzelzceļa stacijai sarunājoties. Viņam noteikti ienāktu prātā kāda lieliska asprātība, un viņa smietos dzirkstošus smieklos par viņa joku, ar liegu rokas kustību atmetot spīdīgās matu cirtas, kas kristu viņai sejā. Viņas dzidrās, pelēkās acis mirdzētu, un viņš nepārprotami tajā brīdī būtu pietiekami drosmīgs, lai uzaicinātu viņu rītvakar satikties. Jā! Viņš pastāstītu, kādēļ ieradies galvaspilsētā, par svarīgo arhitektūras konkursu labākajā galvaspilsētas arhitektu birojā, un jau rītvakar viņi kopīgi ietu nosvinēt konkursa papīru iesniegšanu. Bet varbūt viņa ir vietējā un pieteiktos viņam izrādīt pilsētu. Kā jau jaunam, daudzsološam arhitektam – izrādīt pilsētas skaistākos namus. Un tā viņi varētu runāt par arhitektūru, un viņš varētu apburt viņu ar savām zināšanām par to… Un viņa smaidītu un klausītos, un skatītos uz viņu ar savām dzidrajām acīm! Jā, tas viss būtu iespējams, ja vien viņš būtu rezervējis viesnīcu pilsētas centrā un pircis biļeti līdz Holcreimas centrālajai stacijai. Taču toreiz viņš to nezināja. Nezināja, kādi būs apstākļi. Un tagad? Tagad ir jau par vēlu. Vai tiešām ir jau par vēlu?

Vilcienam apstājoties Holcreimas centrālajā dzelzceļa stacijā, Veronika lēnām iepako grāmatu somā un tin ap kaklu biezo šalli. “Kādēļ viņš nekustas? Kādēļ viņš joprojām sēž un nekustas? Vai šī nav gala stacija? Vai viņš paliks te sēžam?” Veronika jau bija izplānojusi, ka, abiem dodoties prom no kupejas, viņa vismaz atsveicināsies un novēlēs viņam veiksmīgu dienu. Nekas cits viņai prātā nebija ienācis. Turklāt negribējās būt arī pārlieku uzbāzīgai, kā nekā jaunais, glītais vīrietis visu ceļu nebija bildis ne vārda un pat nebija pamanījis viņu kāju nejaušu saskaršanos. Tomēr viņa bija nolēmusi – ejot ārā, viņai noteikti izdosies izdabūt no sevis vismaz pāris atvadu vārdu, kas varētu būt labs sākums sarunai. Tas būs daudz vieglāk nekā bija, sēžot šeit kupejā, jo, ejot ārā, viņi abi kustēsies, nebūs neveiklā sastinguma un klusuma. Brīdis būs lielisks, lai uzsāktu sarunu. Nu, vai vismaz ne tik nepiemērots kā visi iepriekšējie. Tomēr vīrietis sēž viņai pretī un nekustas. Un neko nesaka. Šķiet, ka viņš kaut ko saspringti pārdomā. “Droši vien domā par to, kas ir rakstīts tajos viņa svarīgajos papīros, ko visu ceļu viņš nav izlaidis no rokām!” ar vilšanos nodomā Veronika. Šī apziņa viņu tik ļoti samulsina, ka viņa nodur skatienu, paķer somu, neveikli pieceļas un dodas uz kupejas durvju pusi. Tālu nav jāiet, telpa ir maza un šaura, līdz durvīm viens solis. Tomēr viņa nedaudz savilcinās un apstājas, vēl nenospiedusi durvju rokturi. Viņa varētu vismaz atvadīties, tā viņa domā. Viņa saņem drosmi un iekšienē augošās dusmas un pagriež galvu pret jauno vīrieti. Taču ieraudzījusi, cik strauji viņš novēršas, neko nepasaka un iziet pa kupejas durvīm.

Viņa pieceļas un iet prom, nemaz neskatoties uz Juhanu. Viņš jūt, kā smiltis birst cauri pirkstiem – tik netverams un neapturams ir šis mirklis. Viņa tik pat kā ir prom. Viņa tūlīt būs prom! Juhana prātā pēkšņi pazib doma – varētu taču kāpt ārā tepat kopā ar viņu un īstenot iepriekš prātā izspēlēto iespējamo plānu! Tas nekas, ka biļete līdz depo, pēc tam viņš aizies līdz viesnīcai ar kājām. Vienalga, cik ilgi būs jāiet, tas taču ir izdarāms! Šīs pēkšņās domas iedvesmots, viņš skatās uz aizejošas sievietes muguru un ir apņēmības pilns celties kājās un viņai sekot. Taču pavisam negaidīti viņa strauji pagriežas un pārsteidz viņu ar ašu skatienu. Viņš instinktīvi novēršas un sastingst. “Kāpēc Tu novērsies un neko neteici?! Idiots!” viņš domās sevi lamā brīdī, kad jaunā sieviete, ieraudzījusi viņa novēršanos, neko nepateikusi, iziet ārā pa durvīm. “Ko Tu vēl te sēdi! Stūķē tos papīrus mapē, celies augšā un seko viņai! Tu vēl vari paspēt!” viņš domās dzird sevi pavēlam. Strauji piecēlies kājās, viņš pako papīrus mapē, mapi – somā, somas rāvējslēdzējs, to strauji raujot ciet, ieķeras audumā un netaisās ciet. Viņš rausta to uz visām pusēm, bet tas nelīdz. “Labi, tam nav tagad laika!” Viņš paķer neaiztaisīto somu, pasit to padusē un mēģina ātri tikt ārā no kupejas, mazajā telpā ķeroties aiz visa, aiz kā vien var aizķerties. Ticis pie durvīm, viņš izmisis sastingst. “Ir jau par vēlu!” viņš pēkšņi nodomā. “Ir jau par vēlu… Viņa ir prom!” Kādu brīdi viņš vēl stāv pie durvīm un prāto par kāpšanu ārā, tomēr pēc kāda brīža sašļucis apsēžas atpakaļ savā iepriekšējā vietā un noliek somu sev priekšā uz galda. “Ir jau par vēlu, tas ir skaidrs.”

Izgājusi ārā pa durvīm, Veronika apstājas. Viņa nespēj vienkārši aiziet. Viņa taču bija apņēmusies vismaz atvadīties. Viņa pagriežas atpakaļ pret durvīm un kādu brīdi nekustīgi stāv, tās vērojot. “Vai nebūtu skaisti, ja viņš tagad izsteigtos pa tām laukā un skrietu viņai pakaļ, jo būtu izdomājis, ka grib viņai ko teikt? Ak, mosties reiz, šī ir realitāte, nekas tāds šeit nenotiek!” viņa sevi nolamā. Bet tomēr… Viņa taču varētu vienkārši pavērt durvis un kaut ko pateikt. Kas slikts varētu notikt? Viņa taču tāpat jau iet prom. Ja nekas neizdosies, viņa vienkārši var steigšus doties prom un neatskatīties. Ko viņa var zaudēt? Viņa paceļ roku, lai satvertu durvju rokturi, tomēr apstājas. Viņš taču tiešām varēja viņai sekot vai vismaz nenovērsties, kad viņa gribēja atvadīties. Nē, viņam par viņu nav nekādas intereses. Vairākas stundas viņš bija sēdējis ar viņu vienā šaurā vilciena kupejā un nebija bildis nevienu pašu vārdu. Viss taču ir tik skaidrs! Turklāt… viņa jau ir izgājusi ārā pa durvīm. Jau ir par vēlu. Pilnīgi noteikti – par vēlu…

Veronika vēl brīdi skatās uz durvju rokturi, tad pagriežas un neatskatoties dodas prom. Izkāpjot ārā no vilciena, viņai nav drosmes paskatīties uz vilciena logiem – vai viņš viņu vēro. Ejot cauri dzelzceļa stacijai, viņai prātā iešaujas doma: “Ak, es taču varēju it kā nejauši aizmirst savu grāmatu. Viņam nekas cits neatliktu, kā mani uzrunātu. Cik tas būtu veiksmīgs gājiens! Tomēr arī tas ir nokavēts… Kādēļ visas labās domas prātā nāk tikai tad, kad ir jau par vēlu un neko nav iespējams darīt?”

Sēžot tukšajā vilciena kupejā, Juhans prāto par iespējām. Lai arī pašam šķiet, ka viņu ir pārņēmis tāds kā neprāts, domas turpina raisīties pašas no sevis. Ir taču dzirdēts, kā radio pārraidēs vai internetā cilvēki meklē kādu, ko kaut kur nejauši sastapuši un tajā brīdī nav uzdrošinājušies uzrunāt. Bet pēc tam… Pēc tam viņi sapratuši, ka tomēr ir gribējuši būt pietiekami drosmīgi. Un tas viņiem liek šo otru cilvēku meklēt, kaut vai zvanot uz radio un izmisīgi stāstot, kā šis cilvēks izskatījies un kur satikts. Vai rakstot internetā. Un šādi stāsti taču mēdz būt veiksmīgi! Kāpēc gan lai viņš nepamēģinātu? Jā, tas ir tieši tas, ko viņš darīs! Tas ir nolemts!

Izejot no dzelzceļa stacijas ēkas, Veroniku uzrunā jauns vīrietis un jauna sieviete. Pa virsu siltajām jakām tiem ir uzvilti T-krekli ar lozungiem “Glābsim mūsu planētu!” Veronika negribīgi klausās viņu stāstā par to, cik zeme ir piesārņota un ka viņi vāc parakstus par plastikāta maisiņu izmantošanas aizliegumu. Veronika domās vēl kavējas pie nesen piedzīvotā, kas viņu ir spējis patiesi saskumdināt. Viņa paskatās uz abiem jauniešiem un klusi tiem jautā: “Kādēļ jūs to darāt? Ir taču jau par vēlu! Zeme ir piesārņota! To vairs nevar labot! Vienkārši ir par vēlu!” Neparakstījusi jauniešu piedāvāto papīru, viņa pagriežas un dodas prom.

Vakarā viesnīcā Juhans ieslēdz radio. Skan vakara pārraide, vadītājām mierīgā, samtainā balsī runājot un pieņemot pa kādam klausītāju zvanam un dziesmu pasūtījumam. Juhans jau sen atmetis domu par zvanīšanu uz radio un svešinieces meklēšanu. Viņam taču noteikti nekas neizdosies, viņš tikai padarīs sevi par apsmieklu visu klausītāju priekšā. Pa radio skan neciešami liriskas un dzīvespriecīgas melodijas. Juhans tajās neklausās. Kad nākamā dziesma beidzas, vadītājs pieņem kāda klausītāja zvanu. Zvana jauna sieviete ar klusu, maigu balsi vārdā Veronika. “Ko Tu vari mums pateikt par mūsu šī vakara tēmu – “zaudēto laiku”?” vadītājs viņai jautā. “Patiesībā es gribēju Jums uzdot par to jautājumu…” viņa atbild. “Labi, es un mūsu klausītāji esam pati uzmanība!” “Kā Jums liekas, kā var zināt, kad ir par vēlu? Ka īstais laiks ir aizgājis?” “Par vēlu? Vai tā mēdz būt? Cik man ir zināms, ir tikai tāds jēdziens kā “tagad”, un tajā es neredzu vietu tādam jēdzienam kā “par vēlu”!” vadītājs nedomājot dzīvespriecīgi un bezrūpīgi atbild. “Bet varbūt mūsu klausītājiem ir citas domas? Gaidīsim jūsu viedokli! Nekautrējieties, atbildiet uz Veronikas jautājumu!”

Juhanam prātā rodas doma.

©minikin

 

One thought on “Par vēlu

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s