Par vēlu

train-1807911_1920Inkvelas stacija nav tik pārpildīta, kā Juhans bija pieradis to redzēt agros darbdienu rītos vai noslēgumos. Pulkstenis ir nedaudz pāri vienpadsmitiem pirmdienas priekšpusdienā. Tomēr arī tie cilvēki, ko Juhans šobrīd vēro caur vilciena logu, skrien, klūp, aizmāršībā uzskrien viens otram virsū… Viņi steidzas. “Vai nav dabīgi?” nodomā Juhans. “Ir taču nedēļas sākums – tik daudz kas jāpaspēj. Tomēr šie, kas tagad satraukti skrien kā skudras pa staciju, jau kaut ko šorīt ir nokavējuši vai kavē. Ir taču jau pāri vienpadsmitiem. Un ne velti viņi tā skrien.” Jaunais vīrietis prāto, domās uzslavējot sevi par to, cik laicīgi šorīt izgājis no mājām, cik savlaicīgi iegādājies vilciena biļeti un ieņēmis labāko vietu vilciena kupejā, ierodoties pirmais. Viņam priekšā ir nopietna diena, kurā viņš negrib piedzīvot nevienu neparedzamību. Kaut gan pareizāk būtu teikt – nopietnā un svarīgā diena gaidāma tikai rīt, jo tieši rīt viņš dosies uz Holcreimas izslavētāko arhitektu biroju, kur iesniegs savas rūpīgi gatavotās ēkas skices konkursam uz vakanto vietu. Taču visam ir jāiet kā pa diedziņu. Šīs dienas vakaru viņš pavadīs viesnīcas istabā, kārtējo reizi pārskatot iesniedzamos papīrus un pētot skices. Visam jābūt perfekti. Citas šādas iespējas dzīvē taču var vienkārši nebūt!

Juhans drudžaini apmetas apkārt un strauji satver savu somu. Ja nu viņš ir kaut ko aizmirsis paņemt līdzi?! Nervozi atrāvis vaļā somas rāvējslēdzi, viņš pie sevis pikti nolamājas, ka šādi nu gan nevajadzētu darīt, pat ņemot vērā situācijas nopietnību, jo tā gluži vienkārši var uz visiem laikiem sabojāt somas rāvējslēdzēju. Cik gan reižu viņš jau ir sev to atgādinājis: “Neraut rāvējslēdzēju! Neraut rāvējslēdzēju!” Taču šādos svarīgos brīžos tas joprojām reizēm aizmirstas. Labi, šoreiz rāvējslēdzējs, kā allaž, izdzīvoja (gan jau par mata tiesu), bet kā ar pašu svarīgāko – skicēm? Juhans, aizturējis elpu, ieslidina roku gar somas iekšmalu un satausta cietu, biezu mapi. “Vismaz mape ir līdzi!” Juhans atviegloti nopūšas. Tomēr visdrošāk viņš jutīsies, kad būs pārskatījis mapes saturu – vai viss tiešām ir paņemts. Sācis mapi vilkt ārā no somas, Juhans apraujas: “Ja nu, vilcienam braucot vai strauji bremzējot, papīri no mapes nokrīt uz kupejas grīdas un sasmērējas vai saņurcās!? Tā būtu katastrofa!” Jaunā vīrieša acu skatiens domīgi, bet ātri lēkā no viena kupejas gala uz otru. Viņš domā par to, cik gan ironiski tas būtu, ja viņš sabeigtu savu konkursa darbu tikai tādēļ, ka nav uzticējies pats sev – ja atklātos, ka viss vajadzīgais ir paņemts līdzi, bet kādas nejēdzīgas sagadīšanās rezultātā skices būtu nonākušas uz kupejas grīdas, kāds tām uzkāptu virsū, pirms tās tiktu paceltas, vai arī caurvējš, kupejā ienākot citam pasažierim, tās strauji izlidinātu pa logu… Cik gan dzīvē viss var būt sarežģīti!

Turpināt lasīt

Advertisements