Cepure

sparrow-2909335_1920– Daudz laimes 35. dzimšanas dienā, mīļais!

Juris pieslienas gultā pussēdus. Santa jau ir saģērbusies  (viņai šodien laikam agri jābūt darbā) un sniedz Jurim kādu paciņu. Juris to paņem un izpako – zaļa vilnas cepure. Juris aizdomīgi paskatās uz draudzeni – kāpēc viņam martā vajadzīga ziemas cepure? Draudzene, it kā uzminējusi Jura domas, tūlīt piemetina:

– Tu taču saproti, ka tas ir tas, ko tu visu laiku biji tā vēlējies, vai ne? Nu es to tiešām beidzot izveidoju – pati! Nu, tas gan vēl ir tikai prototips…

– Izveidoji? Tu domā – uzadīji?

Santa iesmejas:

– Ak, ja tas būtu tik vienkārši.. Nu, notestē!

Juris saņem cepuri abās rokās un jau grasās maukt galvā, kad Santa aptur viņa rokas pusceļā, saņemot tās savējās:

– Pieci gadi!

Juris nesaprot, par ko viņa runā, laikam vēl ir stipri samiegojies, bet, kad Santa rokas atkal atlaiž, viņš uzvelk cepuri galvā. Pasaule visapkārt kļūst balta.

***

Juris pamostas un atver acis. Viņš vēl joprojām guļ savā gultā. Santas nav blakus, viņa dzirdama darbojamies virtuvē. Juris pieliek roku pie galvas – cepures nav. Vai viņš šo dāvanu būtu nosapņojis? Bet tas likās tik reāli! Viņš pieslejas gultā pussēdus. Kaut kas šķiet citādi, kaut kas nav pareizi. Kaut kas viņa paša ķermenī, viņa kustībās liekas neierasts. Juris paceļ segu un, paskatoties zem tās, iekliedzas. Durvīs parādās viņa draudzene:

– Kas noticis, mīļais?

– Man ir abas kājas!!

Santa sarauc pieri:

– Man arī. Kā tu to domā?

Juris truli blenž uz Santu, nesaprotot, kas notiek. Kad viņš neko neatbild, Santa viņam uzsmaida:

– Pagaidi vēl tepat, necelies, es tev gatavoju dzimšanas dienas svētku brokastis!

Viņa ieiet atpakaļ virtuvē, un Juris paskatās visapkārt. Tā ir viņa guļamistaba, bet kaut kas šķiet citādi, dažas mantas ir pārvietotas. Pēkšņi viņš pamana, ka pie gultas nav viņa ratiņkrēsla. Viņš vēlreiz ieskatās zem segas. Viņš mēģina lēnām pakustināt savu kreiso kāju. Tā padodas stimulam, un Juris izbailēs gandrīz zaudē samaņu. Kā gan viņam pa nakti izdevies atgūt savu avārijā zaudēto kāju? Tas noteikti ir sapnis! Juris sev iekniebj, pāris reižu sevi iepļaukā, bet nekas nemainās. Viņš lēnām izkāpj no gultas un pieceļas kājās. Tā ir tik fantastiska sajūta – pēc gandrīz piecu gadu pārtraukuma atkal spēt uz savu istabu paskatīties no šādiem augstumiem. Tas ir kas neticams!

Durvīs parādās Santa:

– Paklau, ko es tev teicu – lien nu ka atpakaļ gultā! Brokastis jau gatavas!

Juris paskatās uz viņu. Viņš ir par viņu nedaudz garāks, tagad viņš to atkal atceras un ar patiku izjūt:

– Tu esi mainījusi frizūru?

Santa pasmaida:

– Pēdējā laikā neesmu gan, bet paldies par mēģinājumu!

Viņa atgriežas virtuvē un pēc brīža ienāk istabā ar dzimšanas dienas kūku rokās. Tā ir šokolādes glazūrā ietērpta pašdarināta kūka, tāda, kāda Jurim garšo vislabāk – pa perimetru tā izrotāta ar zemenēm, bet vidū melleņu ogas veido skaitli 30. Juris neizpratnē veras Santā:

– Trīsdesmit? Es izskatos tik jauns?

– Daudz laimes dzimšanas dienā! Dāvana būs vēlāk.

– Tu taču man jau uzdāvināji cepuri!

– Kādu vēl cepuri, ko tu runā? Sapnī?

Juris, nesaprazdams, ko atbildēt, iekožas kūkas gabalā. Tā ir brīnumgarda. Pēc brīža, kurā abi klusēdami baudījuši Santas veikumu, Juris mierīgi pajautā:

– Starp citu, kas šodien par datumu?

– 13. marts, Tava dzimšanas diena taču!

– Un kurš gads?

– 2016. Vai tu testē manu atmiņu? Nav jau vairs janvāra sākums, kad vēl bija grūti pierast pie jaunā gada skaitļa.

Santa piemiedz Jurim ar aci, viņš tai atsmaida, bet viņa apziņa sāk noskaidroties. Tas nav bijis sapnis – viņam draudzene tiešām bija uzdāvinājusi cepuri, tikai tas bija noticis viņa dzimšanas dienā 2021. gadā. Šī cepure bija viņu pārcēlusi savā paša dzīvē piecus gadus atpakaļ! Tam ir grūti noticēt, bet tas ir vienīgais kaut cik sakarīgais izskaidrojums visam šim. Kāju viņš bija zaudējis, dodoties ar draugiem snovot uz Riekstukalnu, un Juris ļoti labi atceras šī savas iepriekšējās dzīves noslēguma datumu – 2016. gada 28. marts. Ak šausmas – tas taču ir jau pēc pāris nedēļām! Vai tas varētu tā būt? Juris paskatās aiz loga – sniega ārā nav, laiciņš izskatās pavasarīgs. Kāda gan tur snovošana iespējama!

Pēc brokastīm Juris staigā pa istabu, pa laikam veic pietupienus un priecājas par savu atgūto spēju veikt dažādus vingrinājumus. Santa viņam uzjautā:

– Iesi skriet?

Jā, patiesi – skriet! Viņš taču bija bijis skrējējs, tagad tas bija pavisam aizmirsies. Juris atrod plauktā skriešanas drēbes un apavus un iziet laukā. Ārā spīd saule, ir silts un Juris sajūtas neparasti laimīgs savā skrējienā. Tas ir kaut kas vienreizējs!

***

Piektdien atkal pār zemi nokrīt dažas sniega pārslas, bet tas nav nekas tāds, kas varētu saglabāties ilgāk par dažām minūtēm. Viss uzreiz nokūst. Taču sestdien laiks ir kļuvis nedaudz aukstāks, un pa dienu pēkšņi sāk snigt intensīvi. Juris ar bažām vēro sniegu un domā par to, vai viņam nebūtu vajadzējis šo laika pārmaiņu atcerēties, ja reiz viņš to pirms pieciem gadiem jau piedzīvojis? Droši vien tas toreiz nelikās tik ievērības cienīgs notikums. Bet tagad Juris ar bažām gaida 28. martu – datumu, kuru viņš nekad neaizmirsīs. Toreiz tā bija pirmdiena pēc Lieldienām, tāpēc brīvdiena, un viņš ar pāris saviem draugiem bija devies pabraukāt ar sniega dēli Riekstukalna slēpošanas trasē. Draugiem pēc snovošanas bija paredzēti citi plāni, nevis braukšana atpakaļ uz Rīgu, tāpēc Juris bija tur devies pats ar savu auto. Ceļš bija bijis ļoti apledojis un kādā līkumā, mēģinot izvairīties no suņa, kurš skrēja pa ceļa nomali, Juris nebija spējis savu auto savaldīt…

Lieldienu rītu Juris un Santa pavada pie Jura vecākiem, kā tas viņiem allaž ierasts, visiem kopā atzīmējot šos svētkus. Pēc tam viņi abi nolēmuši kopā ar draugiem aiziet uz kino. Pēc filmas, iznākot atkal laukā, visi secina, ka atkal stipri snieg. Apkārtne piesnigusi jo balta, un viss visapkārt izskatās tik skaisti! Andris pēkšņi ierunājas:

– Paklau, ilgi neesmu bijis uz kalnu. Varbūt rīt aizlaižam, ko?

Juris nobāl un sajūt vājumu kājās. Nē, viņš nu gan rīt no mājas ārā nelīdīs. Taču, kamēr viņš grasās ko iebilst, Santa ir pirmā:

– Jā, aizbrauciet gan! Man tieši rīt būtu labi parakstīt savu promocijas darbu, tas nedaudz iekavēts. Būtu labi dabūt Juri prom no mājas, lai netraucē, un arī jums būs sava puišu izklaide.

Santa iedunkā Juri, bet viņš mēģina iebilst:

– Patiesībā nedomāju, ka es gribētu to darīt. Man arī tur visādi darbi…

– Kādi tev darbi, tu citādi mājās visu dienu atkal nobumbulēsi, es taču zinu tevi kā raibu suni!

Juris padomā – vai arī toreiz Santa bija palikusi mājās tāpēc, ka gribējusi strādāt pie savas doktora disertācijas? Juris nespēj atcerēties. Kāda gan varbūtība, ka notikumi varētu atkārtoties? Laikam taču praktiski nekāda. Ja reiz viņam ir dota otra iespēja izdzīvot savu dzīvi, tad viņš noteikti jau ir izdarījis tik daudz lietu citādi, ka vecajās sliedēs to vairs nekādi neievirzīt. Tomēr Juris nolemj drošības pēc vēl šo un to pamainīt:

– Labi, tikai tad brauksim visi kopā vienā mašīnā, negribu braukt ar savu. Un tikai ne uz Riekstukalnu!

Andris ar Vilni savādi paskatās uz Juri, bet viņiem nav nekādu iebildumu. Tad Vilnis piebilst:

– Varam tad braukt visi ar manu mašīnu, piemēram, uz Mežkalniem, tikai pēc tam man būs jānobrauc apraudzīt vecomāti Baldonē. Ja jums nav iebildumu pāris stundu vēlāk Rīgā atgriezties…

– Nē, nekādu iebildumu! Galvenais, lai tas nav Riekstukalns, kavēšanos piecietīšu.

Nākamās dienas rītā draugi dodas uz kalnu, bet Juris, aizmugures beņķī sēdēdams, visu laiku nervozē un uzmanīgi vēro apkārtni. Ceļš ir apledojis, un ir putenis. Juris atgādina Vilnim:

– Tikai atceries, ka jāuzmanās no suņiem, kas varētu klīst pa ceļa malu! Un vispār mums nav, kur steigties, brauc lēnāk!

– Kas pie velna tev lēcies? Es braucu lēnāk nekā tu pats būtu braucis! Un beidz man visu laiku par tiem suņiem stāstīt!

Juris neko neatbild. Pēc brīža, ieejot līkumā meža ielokā, Juris, uz ceļa sev priekšā pēkšņi ieraudzījis suni, strauji pieslienas tuvāk vadītājam un iebļaujas:

– Suns! Suns! Bremzē!

Vilnis, sabijies no kliedziena, uz brīdi zaudē kontroli pār auto, un tas, sasveroties uz vieniem sāniem, skaisti kūleņodams, ielido grāvī.

***

Juris atver acis. Visapkārt viss ir balts, un uz viņu no augšas lūkojas kāda seja:

– Sveiks, Juri, kā tu jūties?

– Kas notiek? Kur es esmu?

– Viss kārtībā, nu jau tu esi drošībā, slimnīcā. Tu cieti avārijā. Tā bija smaga. Tev laimējies izdzīvot. Diemžēl mums nācās amputēt tavu kreiso kāju virs ceļgala, to vairs nebija iespējams saglābt.

Juris atkal aizver acis. Nē, nē, tas nedrīkstēja notikt. Kā gan tas varēja notikt – viss taču bija citādi! Tad viņš atceras par saviem draugiem un, atvēris acis, uzjautā ārstam:

– Kas ar Vilni un Andri?

– Diemžēl man nav labu ziņu. Andris vēl atrodas komā, bet Vilni mums neizdevās izglābt, viņš nomira pa ceļam uz slimnīcu.

Jurim acis pieriet pilnas asarām – ko gan viņš ir izdarījis!

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Juris uzsāk rehabilitācijas kursu – ārsti saka, ka jārēķinās, ka tas varētu būt visai ilgs, taču Jurim tas jau ir pazīstams, tāpēc viņš strauji progresē un pie jaunā dzīvesveida ātri pierod. Viņam mājās pie gultas tagad stāv ratiņkrēsls un kruķi. Kādu dienu Santa viņam pajautā:

– Paklau, es te atcerējos, un pēdējā laikā tas man vairs neiziet no galvas. Savā dzimšanas dienā pirms pāris mēnešiem – kāpēc tu toreiz teici, ka tev ir abas kājas?

Juris brīdi apdomājas un tad nolemj draudzenei beidzot visu izstāstīt:

– Tas izklausīsies neparasti, maigi izsakoties… Bet noklausies līdz galam. Manā 35. dzimšanas dienā tu man uzdāvināji cepuri. Nē, nepārtrauc mani! To uzliekot galvā, es pamodos pirms pieciem gadiem savas 30. dzimšanas dienas rītā. Cepures vairs nebija. Toties man atkal bija kreisā kāja, bez kuras biju dzīvojis pēdējos piecus gadus. Acīmredzot tu šo cepuri biji izgatavojusi savā darbā.

– Bet visiem taču ir zināms, ka ceļošana laikā nav iespējama!

– Nu, ne jau es esmu tikko ieguvis fizikas doktora grādu. Acīmredzot tu drīz vien atklāsi, ka tas tomēr ir iespējams. Un vispār – tagad, kad tu to zini, varbūt tev tiešām ir jāpievēršas šai pētniecības jomai, kā tu domā?

Santa kļūst domīga:

– Vispār mana disertācija noslēdza vienu posmu manā karjerā, un es tieši plānoju, ko darīt tālāk. Laika mašīnas ekvivalenta atklāšana būtu kas nedzirdēts! Cepurē droši vien varētu iestrādāt kādus metāliskus pavedienus, kas radītu magnētisko lauku – tādu kā Zemes magnētisko lauku miniatūrā. Tas varbūt varētu kaut kā mijiedarboties ar smadzeņu neironos ietverto enerģiju, kas gan vēl ir visai maz izpētīts lauciņš. Hmm… Tas gan man vēl joprojām izklausās pēc zinātniskās fantastikas… Taču reizēm ir jāspēj palūkoties tālāk – aiz zināmā robežām!

Santa, savam draugam noticējusi, darbā pievēršas laika īpatnību pētīšanai, bet Juris turpina dzīvot. Ko gan viņš darītu citādi, ja viņam būtu bijis iepriekš zināms, ka notikumi tomēr atkārtosies, lai arī daudz kas ticis pamainīts? Vai konkrēto notikumu iestāšanās vispār bija atkarīga no viņa rīcības? Varbūt šoreiz tie notika tieši viņa rīcības dēļ? Jurim ir smagi par to domāt. Vai, paliekot mājās un vispār nesperot savu kāju laukā, viņš todien būtu saglabājis savu kāju un draugu dzīvības? Vai arī tad būtu noticis kas cits nelāgs?

No rīta Juris atver acis un ierauga Santu, kura jau piecēlusies agrāk:

– Daudz laimes 35. dzimšanas dienā, mīļais!

Juris pieslienas gultā pussēdus. Santa sniedz viņam kādu paciņu. Juris to paņem un izpako – zaļa vilnas cepure. Juris nobāl un paskatās uz draudzeni. Tā, it kā uzminējusi Jura domas, piemetina:

– Tas ir tas, ko tu visu laiku biji tā vēlējies. Nu es to tiešām beidzot izveidoju – pati! Nu, tas gan vēl ir tikai prototips..

©OreMan

 

Advertisements

3 thoughts on “Cepure

    • Jautājums paliek atklāts – vai viņam vispār ir jēga atgriezties un, piemēram, neiet ārā no mājas? Varbūt ar katru atgriešanos kļūst tikai sliktāk? Otrajā reizē taču papildus paša nelaimei gāja bojā arī draugi. No otras puses – ja nepamēģinās, neuzzinās. Ko darītu Tu? 😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s