Elektrības ievilkšana, pirmspēdējā sērija

Iepriekšējā sērija, kā visi labi atceramies, pabeidzās ar secinājumu, ka bumba atkal ir manā laukuma pusē un man tagad jārok milzum garš grāvis elektrības kabeļa guldīšanai tajā. Šo sēriju tāpēc sāksim ar izsmeļošiem grāvja rakšanas darba atstāstiem. Vai arī nē.. Darbs patiesībā pirms tā uzsākšanas šķita daudz briesmīgāks, nekā tas bija patiesībā. Kā jau parasti ir tām acīm un rokām, kas darbu attiecīgi bīstas un nē. Kā pirmo reizi pieķēros rakšanas darbam, domājot, ka šoreiz tikai tā nedaudz pamēģināšu, kā tas vispār ir, tā aizrāvos un noraku zemes velēnas kārtu vairāku metru garumā. Tad nu sāku regulāri piebraukāt uz savu zemes pleķi, kad vien gadījās kāds neliels brīvs laiciņš, un vēl pēc pāris šādām piebraukāšanas reizēm velēna visā grāvja garumā bija norakta. Izrādījās, ka māksla ir grāvi ne tikai izrakt, bet arī izrakt to taisni.. Tas man gluži nebija izdevies, bet daudz par to nebēdāju, jo gluži zaķa skriešanas trajektorija arī nebija iznākusi.

Domādams, ka nu jau grūtākais – velēnas ciršanas darbs – aiz muguras, ķēros pie grāvja padziļināšanas vismaz pusmetra dziļumā. Izrādās, ka nekā – grūtākais darbs vēl tikai priekšā! Rakšana dziļumā aizņēma man krietni vairāk laika kā pirmās zemes kārtas norakšana. Tomēr galu galā pēc kopumā mazāk kā desmit rakšanas dienām (kurās tika rakts pārsvarā pa kādai stundiņai vai pusotrai) grāvis tika pabeigts un ar savu uz muguras uzmesto kūkumu sāka gaidīt no manis turpmākos darbus.

Grāvja kūkuma vērošana no šķūņa jumta

Turpmākais darbs – kabeļa gādāšana un zemē rakšana. Nebiju īsti drošs, vai ir prātīgi vispirms ierakt kabeli un tikai tad saukt Sadales Tīklu, lai viņi tā galu pieslēdz kastei, jo vienmēr taču var izrādīties, ka esmu atstājis par maz gala. Tomēr telefona sarunā ST teica, ka viņi tikai tad pieslēgšot kabeli, kad tas būšot jau ierakts, un lai atstāju tik lielu kabeļa gabalu, cik var iebāzt caur gofru sadales kastē līdz atdurei. Tad nu iegādāju kabeli, cerot, ka būs pareizais – 4 dzīslu un 2.5 mm² šķērsgriezuma laukuma – un stūķēju to caur gofru kastē. Nekāda atdure gan nebija jūtama, kabelis droši vien kaut kur salocījās un tinās kastei pa iekšpusi, tāpēc iebāzu to aptuveni tik tālu, lai tas pēc garuma sniegtos līdz kastes augšdaļai. Grāvja aizrakšana veicās daudz ātrāk kā vaļā rakšana – jau divās dienās grāvis bija atkal ciet, it kā nekas nebūtu bijis un nekāds lielais darbs te nebūtu ticis darīts. Tiesa gan, ciet rakt palīdzēja sieva, tāpēc darbs gāja uz priekšu krietni ātrāk.

Vingrojumi ar lāpstu

Jutu, ka elektrība tuvojas arvien straujākiem soļiem. Pēdējais solis no manas puses bija pieslēgt šķūņa galā automātisko drošinātāju un ierīkot kādu rozeti, un tad jau varētu beidzot arī dot ziņu Sadales Tīklam, lai atbrauc veikt pašu pēdējo soli – pieslēdz manis ieraktā kabeļa galu savam tīklam. Protams, man nebija ne jausmas, kā veikt šo savu pēdējo soli ar elektroinstalācijas izbūvēšanu šķūnī, tāpēc saucu palīgā tēti, kurš gan iegādājās vajadzīgo drošinātāju, tā kārbu un citus nepieciešamos piederumus, gan arī atbrauca to visu pieslēgt. Tagad mans šķūnis jau izskatās pēc gluži pieklājīgas dzīvojamās istabas – ar rozetēm, elektrības vadiem un tamlīdzīgām civilizācijas pazīmēm. Rīt – pirmajā darba dienā pēc garajām maija brīvdienām – sūtīšu Sadales Tīklam aktu par lietotāja elektroietaišu izbūvi, un tad jau man atliks tikai gaidīt. Bumba būs viņu pusē!

Elektroinstalācija šķūnī

Jā, starp citu, man tāds jautājums – vai tās trijstūra atslēgas, ar ko atvērt sadales kastes, mēdz būt dažādu izmēru? Depo veikalā tādu nopirku, bet manai kastei neder – šķiet, ka nedaudz par mazu..

P.S. Hmm, tikko, rakstot šo rakstu, iedomājos, ka droši vien taču pēc tā ST pieslēgšanas darba man būs vēl jāizvēlas elektrības piegādātājs, tā uzreiz nemaz nevarēšu sākt to patērēt.. Tad tomēr vēl viens solis, ahh..