Divas uzvaras nedēļas laikā

18595365_1922878454593392_6783091033169871732_oTurpinot aprakstīt savas skriešanas sacensības, šoreiz par diviem LSC mačiem, kuri ar vienas (precizitātei jāteic – nepilnas) nedēļas intervālu norisinājās LSPA stadionā un Mežaparkā. Abi bija otrie posmi katrs savā seriālā – stadiona skrējienos un šosejas skrējienos. Abi norisinājās palielināta karstuma apstākļos. Hmm, kas vēl tiem kopīgs? Ak jā – abos es uzvarēju! Un es šeit šoreiz nerunāju par baskāju kategoriju, kurā man šad tad gadās uzvarēt, lai arī par to ne vienmēr gūstu oficiālu atzinību no organizatoru puses.. Nerunāju arī par uzvarām oficiālajās vecuma grupu kategorijās. Šoreiz sanāca uzvarēt nu tā vienkārši – kopvērtējumā starp visiem. Kā gan tas iespējams, taujāsiet? Šoreiz man par labu nospēlēja sacensībām bagātais kalendārs, kas nu, maija mēneša noslēgumā, jau ir tik pārbāzts, ka no šiem ne pārāk lielajiem, lai arī vēsturiski bagātajiem, Latvijas Skriešanas centra mačiem ātrākos skrējējus sāk pārvilināt citi skrējieni.

21. maijs. Stadions. 3000 metri.

Iepriekšējā dienā – eksāmens treniņu teorijā. Aiziepriekšējā vakarā (kas nedaudz ievilkās vēl nākamajā diennakts daļā) – vīna vakars ar manu skriešanas kolēģi Sandi un neliela mana ķīmijas kolēģa Aivara vārda dienas svinēšana. Vai tas ietekmēja rezultātu? Grūti spriest. Taču kaut kāds vaininieks taču ir jāatrod tam, ka nespēju pat uzlabot savu personīgo rekordu šajā distancē, nemaz nerunājot par iespēju izskriet no 10 minūtēm. Vēl varētu vainot karstumu, bet arī tas, salīdzinot ar dienu iepriekš, kad, piemēram, Sandis mocījās Salaspils pusmaratona svelmē, bija jau mēreni atkāpies.

LSPA stadionā sacensībās skrēju pirmo reizi. Visus iepriekšējos gadus šie LSC stadiona skrējieni bija norisinājušies Daugavas stadionā, bet tagad tas remontā. Vispār 300 metru aplī sacensībās skrēju pirmo reizi. Mazais aplis, manā skatījumā saistās ar vairākām psiholoģiski un citādi demotivējošām lietām:

Turpināt lasīt

Elektrības seriāls noslēdzies

IMG_20170511_110632Pēc tam, kad biju uzrakstījis un nopublicējis savu iepriekšējo rakstu šajā sērijā, man sāka pienākt komentāri, kuri liecināja par to, ka varbūt būšu vēl nedaudz pārsteidzies, domādams, ka līdz elektrības iegūšanai atlikusi vairs tikai viena sērija.. Vispirms mani uzrunāja viens no lielākajiem man zināmajiem elektrospeciālistiem vārdā Sandis, kurš apšaubīja mana zemē ieraktā elektrības kabeļa piemērotību manām vajadzībām. Pareizāk man būtu vajadzējis izvēlēties nevis četru, bet gan piecu dzīslu kabeli, lai bez trim fāzēm un nulles vēl paliktu pāri arī dzīsla zemēšanai. Viņam pievienojās otrs no lielākajiem man zināmajiem elektrospeciālistiem vārdā Dzintars, kurš apstiprināja Sanda sacīto. Tā kā man pašam izpratne šajos jautājumos ir stipri minimāla, tad ielūkojos vēl tīmeklī, kur redzēju vēl līdzīgus viedokļus. Rezultātā saskumu, ka varbūt man nāksies rakt kabeli ārā un gādāt jaunu..

Otru triecienu manai pārliecībai par drīz gaidāmo elektrību deva komentētāji pie mana iepriekšējā raksta, kuri visi kā viens apgalvoja, ka ne tikai dzīslu skaits, bet arī dzīslu diametrs esot manām vajadzībām krietni par mazu. Tāds 2.5 mm2 kabelis derot tikai iekštelpām un ne jau nu tai 25 ampēru stiprajai strāvai, kāda pieslēgta man. Secināju, ka kabeļa izvēles brīdī laikam biju sajaucis pieslēguma līgumā ierakstīto maksimālo strāvu (25A) ar atļauto maksimālo slodzi (16kW), kā rezultātā kabelis tika izvēlēts 16 ampēriem.. Manā gadījumā būtu vajadzējis likt kabeli ar vismaz 4 mm2 šķērsgriezuma laukumu, bet labāk – pat 6 mm2. Viens no komentētājiem pat izteicās, ka vēl pirms dažiem gadiem vara vadu minimālās kaut kādu normatīvo aktu prasības esot bijušas 10 mm2. Kā ir tagad, viņš gan nemācēja teikt. Noskaņojos, ka laikam taču patiešām nebūt citu variantu, kā vien šis milzu darbs – kabeļa pārrakšana.

Turpināt lasīt

Elektrības ievilkšana, pirmspēdējā sērija

IMG_20170404_135640Iepriekšējā sērija, kā visi labi atceramies, pabeidzās ar secinājumu, ka bumba atkal ir manā laukuma pusē un man tagad jārok milzum garš grāvis elektrības kabeļa guldīšanai tajā. Šo sēriju tāpēc sāksim ar izsmeļošiem grāvja rakšanas darba atstāstiem. Vai arī nē.. Darbs patiesībā pirms tā uzsākšanas šķita daudz briesmīgāks, nekā tas bija patiesībā. Kā jau parasti ir tām acīm un rokām, kas darbu attiecīgi bīstas un nē. Kā pirmo reizi pieķēros rakšanas darbam, domājot, ka šoreiz tikai tā nedaudz pamēģināšu, kā tas vispār ir, tā aizrāvos un noraku zemes velēnas kārtu vairāku metru garumā. Tad nu sāku regulāri piebraukāt uz savu zemes pleķi, kad vien gadījās kāds neliels brīvs laiciņš, un vēl pēc pāris šādām piebraukāšanas reizēm velēna visā grāvja garumā bija norakta. Izrādījās, ka māksla ir grāvi ne tikai izrakt, bet arī izrakt to taisni.. Tas man gluži nebija izdevies, bet daudz par to nebēdāju, jo gluži zaķa skriešanas trajektorija arī nebija iznākusi.

Turpināt lasīt

Skrējiens apkārt Vīlandes ezeram 2017

18260877_1998569640356588_1165974015_oJūs jau zināt, kas jādara maija pirmajā dienā, vai ne? Jau astoto gadu pēc kārtas šajā dienā plkst. 12:00 startēju skrējienā apkārt Vīlandes ezeram. Tas ir, šķiet, vecākais skrējiens Igaunijā, kas nu noticis jau 88 reizes! Tā kā pirmie astoņdesmit no šiem skrējieniem man gājuši secen, tad nu vairs nedrīkst izlaist nevienu. Dažas no iepriekšējām astoņām reizēm esmu atzīmējis ar rakstiem savā emuārā, tagad interesanti palasīt. Te iespējams sameklēt nelielu atskaiti no mana paša pirmā mēģinājuma apskriet ezeru 2010. gadā. Arī par nākamo skrējienu kādu rindkopu esmu uzrakstījis, bet tā nedaudz pavēlu – decembra vidū.. 2012. gads bija pirmais, kad ap ezeru apskrēju pa baso, kā rezultātā tiku pie intervijas igauņu televīzijā (mazs apraksts 2012. gada maijā un šis pats vēl citā aspektā pieminēts teju pēc gada). Par 2013. gada skrējienu toreiz tapa vesels raksts, kas veiksmīgi iekļāvās rakstu sērijā ar nosaukumu “Sacensību epopeja”, kas apkopoja aprīļa beigu un maija sākuma dažu dienu intensīvu dalību sacensībās. Kopš 2014. gada rakstu par Vīlandes skrējienu vairs nav bijis..

Šosezon it kā nedaudz biju apņēmies kaut ko uzrakstīt par katrām savām sacensībām, jo to skaitu esmu mēģinājis samazināt līdz absolūtam minimumam. Tomēr atkal jau pāris sacensības pagājušas neaprakstītas.. Hmm, klau, varbūt darām tā – uzrakstām un izlasām (ko nu kurš no mums) pa kādam teikumam no abām šīm izlaistajām sacīkstēm un tad atgriežamies atpakaļ pie Vīlandes!

Turpināt lasīt