Sezonas sākums un beigas vienā dienā

img_20161220_121355Šogad tā sakrita, ka jaunās skriešanas sezonas sākums un iepriekšējās sezonas noslēgums iekrita vienā dienā. Turklāt vispirms, rīta pusē, tika uzsākta jaunā sezona, bet tikai pievakarē noslēgta aizgājusī. Kas tad bija šie notikumi?

Noskrien Ziemu 1. posms

Šogad janvārī mūsu jau tā piesātinātajā skriešanas sacensību kalendārā savu vietu atrada jauns skriešanas seriāls – `Noskrien Ziemu`. Tā mērķis bija izvilkt skrējējus ārā uz ātrāku paskriešanu arī ziemas mēnešos, tāpēc tā trīs posmi notika šī gada pirmajos trijos mēnešos. Nevienā no tiem nepiedalījos. Bet nu, kad atkal ir klāt ziema (vismaz kalendāra nozīmē), šis seriāls uzsāk jau savu otro sezonu, kurā nācis klāt vēl viens posms vēl vienā ziemas mēnesī – decembrī. Tāpēc šoreiz tā savādi iznāk, ka NZ2017 sākas jau 2016. gadā. Arī šosezon īsti nebiju plānojis šajā seriālā piedalīties, bet tad mani gada noslēguma reitingu ballē uzrunāja Pēteris, sakot, ka būtu forši savākt komandu šim seriālam. Rezultātā es ļāvos pierunāties, un tagad visos četros posmos skriešu īsāko – 8.6 km – distanci..

Pirmais posms notika 18. decembrī Siguldā, un šo es uzskatu par jaunās skriešanas sezonas oficiālo atklāšanas brīdi. No pērnā gada šī seriāla skrējienu bildēm biju sapratis, ka šie ir pasmagi skrējieni, kur jācīnās ar sniegu, dubļiem, slīdēšanu, aukstumu utt. Tomēr tā kā ziema pie mums vēl nav atnākusi, biju cerējis, ka Siguldā dabūšu forši izskrieties pa atkusušām meža taciņām. Nekā nebija – ziema nav ne Rīgā, ne Valmierā, bet tā aizkavējusies tieši pa vidu Siguldā. Ierodoties Siguldā, secināju, ka pat trotuāri ielu malās ir balti, tad jau arī mežā nebūs nekas nokusis. Izrādījās, ka tā arī ir – mežs vēl gana sniegots, taciņas daudzviet arī ledus klātas, tāpēc par kaut cik ātru skrējienu savos nodeldētajos Vibramos varēju aizmirst.

Turpināt lasīt

Edgaru Kauss 2017

img_20161215_202857Šosezon man izvērtās arī tāda kā neklātienes cīņa ar edGaru jeb Edgaru Porciku. Mēs abi sezonas laikā vairākkārt uzlabojām savus rezultātus piecītī, bet viņš ikreiz bija man kādas sekundes priekšā. Tagad nezinu, ko domāt – vai skaitīt viņa sasniegumu Piltenē, kurā viņš pats uzņēmis savu rezultātu kā 17:47, vai arī tas ir pārāk īpatnējs rezultāta fiksēšanas veids, lai to skaitītu? Lai vai kā, šāda savstarpēja konkurence man ļoti patīk, it īpaši tādēļ, ka abi esam Edgari, abi esam gandrīz vienāda vecuma un abiem mums ir praktiski vienāds ātrums īsajās distancēs. Mēs droši vien arī turpmāk sacentīsimies, varētu no tā izvērst arī kaut ko interesantu, piemēram, tādu kā šie divi kolēģi, kas gribējuši izskriet piecus kilometrus no 14 minūtēm un par to sataisījuši nelielu video sēriju. Jā, un, ja vēl mums pievienotos trešais Edgars – bannijs jeb Edgars Zagorskis –, tad būtu pavisam jautri! Nešaubos, ka viņš kals tēraudu, kamēr tas silts, un tuvākajā laikā pievilks klāt mūsu rezultātiem.. Ā, jā, un komentāros par sevi atgādināja arī Vančuks jeb Edgars Vanters – arī taču atbilst visiem kritērijiem par vārdu, vecumu un ātrumu! Daudz to Edgaru, un visi tik līdzīgi, ja tā padomā..

Turpināt lasīt

NaNoWriMo 2016

Apziņa. Atmiņa. Acis. Trīs A. Tieši šādā secībā cilvēki no rīta pamostas. Vispirms viņi apzinās, ka ir pamodušies un vairs nesapņo, bet uzreiz vēl neatceras gandrīz neko citu no savas dzīves. Pēc brīža atjaunojas atmiņa. Vai šodien ir brīvdiena vai darba diena? Vai guļu savā mājā vai kur citur? Kādi darbi šodien darāmi? Kas interesants mani šai dienā sagaida? Vēl pēc brīža tiek atvērtas acis un gūts apstiprinājums tam, ka patiešām atrodamies savā istabā un varam sākt ikdienišķo rīta cēlienu ar savu ik rīta rutīnu, kāda nu kuram tā gadu gaitā izstrādājusies.

Taču šorīt es esmu iesprūdis starp pirmajiem diviem A. Es apzinos, ka vairs neguļu miegā, bet esmu pamodies. Vēl negribu atvērt acis, bet ļaut vispirms atgriezties atmiņai. Taču tā nenāk! Kas šodien ir par dienu? Kur es atrodos? Kas es vispār tāds esmu? Neko vēl neatceros. Gaidu, lai atmiņas viļņi ieplūst manās smadzenēs un pārņem visu organismu. Taču nekas nenotiek. Man nav ne jausmas, kas šodien par dienu un kur es atrodos. Pat nespēju saprast, kādā gadā pašlaik dzīvoju. Vai nesen nesvinējām jauna gadsimta iestāšanos? Droši nezinu, bet tā šķiet. Bet cik sen tas bija? Pilnīgi neatceros. Vēl ļaunāk – neatceros arī, kas es tāds vispār esmu! Kā mani sauc? Nē, tas vairs nav smieklīgi..

Turpināt lasīt