Gads jau tuvojas beigām, bet šosezon vēl neesmu noskrējis nevienu ultramaratonu – ne sacensībās, ne treniņos. Arī maratonu esmu noskrējis tikai vienu, toties zem trim stundām. Nē, tas nenozīmē, ka esmu metis skriešanai mieru, gluži pretēji – daru to kvalitatīvāk kā jebkad agrāk, treniņos uzsvaru liekot uz īsākām distancēm. Sezonas sākumā biju sev uzstādījis divus mērķus šim gadam – viens bija noskriet maratonu ātrāk par trim stundām (tikai tāpēc tas vienīgais maratons arī bija jāskrien), bet otrs – noskriet piecus kilometrus ātrāk par 18 minūtēm. Ja pirmais jau izpildīts, tad līdz otrajam vēl oficiāli pietrūkst vairāk par pusminūti.
Šosezon īsās distances. Kāpēc?
Bet šis stāsts nav par manu gaidāmo piecu kilometru skrējienu 16. oktobrī, bet gan par to, ka šogad tātad specializējos īsākās distancēs un, piemēram, Skrien Latvija seriālā visos posmos skrienu Nike distanci, kas variē robežās no 10.55 līdz 12.4 km. Kāpēc šāda izvēle? Tāpēc, ka pienācis pēdējais laiks mēģināt vairāk attīstīt savas ātruma īpašības un izspiest no sevis maksimālo iespējamo ātrumu, ko īsākā gabalā var izdarīt. Zināms, ka, kļūstot vecākam, ātrums zūd visai strauji, bet izturība ne tik ļoti (pat varbūt vēl var palielināties). Tāpēc jāuzrāda daudzmaz jēdzīgi personīgie rekordi īsajās distancēs, kamēr to vēl var izdarīt, lai pēc tam vecumdienās atkal nopietnāk ar jaunu sparu pievērstos maratoniem un ultrām. Nu jā, un kaut kad pa vidu vēl pusītes arī būtu jāpaskrien.
Pavisam īsi šoreiz par to, kas jauns noticis manas mājas būvniecības sakarā un kā uz priekšu pabīdījusies elektrības ievilkšanas lieta, par kuru rakstīju pagājušoreiz.