Ceļojums uz Valmieru kājām

Ja pirms gada par savu došanos uz Valmieru izlēmu vien pēdējā brīdī, tad šoreiz to zināju jau laicīgi. Jā, tieši tā – zināju, nevis izlēmu, jo pasākuma organizatori mani atbrīvoja no grūtā lēmuma pieņemšanas procesa, ļaujot loterijā laimēt bezmaksas dalību. Bet tā kā kājas gan man nav loterijā laimētas, tad šogad pasākumam pat biju nolēmis apzināti trenēties – regulāri veikt garos ultra skrējienus, ik pa laikam sapārotos divdienniekus utt. Kā zināms, viena lieta ir nolemt, cita – izdarīt. Nav jau tā, ka netrenējos nemaz, bet, pasākuma nedēļas sākumā atskatoties uz paveikto, nācās secināt, ka būtu gribējies padarīt vairāk. Vienreiz biju noskrējis kaut ko tādu, ko varētu saukt par trīsdiennieku – 26+36+23 km secīgās dienās –, kā arī biju veicis vienu ultragaro treniņu 65 km garumā, bet tas pa lielam arī viss. Protams, vēl pāris treniņi, ko es agrāk būtu saucis par garajiem – 33 km, 38 km, bet tad nu gan tas viss. Nu jā, motivācija skriet treniņos ne vienmēr nāk tik viegli..

Biju izlēmis ņemt pasākumu uz svaigumu un pēdējās pāris nedēļas tā kārtīgi atpūsties, metot skriešanai mieru. Par labu šim plānam nāca arī fakts, ka tieši pirms skrējiensoļojuma bija izdevība aizbraukt ekspedīcijā uz Longjērbīeni tālu aiz polārā loka noskatīties pilno Saules aptumsumu. Šajā ceļojumā vairāk iznāca baudīt dabu, mazāk skriet, kā jau tas bija ieplānots.

Turpināt lasīt