Mans ceļš līdz rekordam un pēc tā

2012. gada izskaņa. Izlasu Wim Hof un Justin Rosales sarakstīto grāmatu `Becoming The Iceman` jeb `Kļūstot par ledus vīru`, kuras noslēgumā abi vīri mēģina labot Ginesa pasaules rekordu skriešanā basām kājām pa sniegu. Wim Hof ir vīrs no Nīderlandes, kura gaitām sekoju līdzi jau labu laiku, viņš nodarbojas ar visdažādākajām ar aukstumu saistītām lietām, sākot no pusmaratona skriešanas basām kājām un plikam (tikai šortos) pa sniegu Somijā aiz polārā loka -18 grādu temperatūrā un beidzot ar tādām interesantām nodarbēm kā peldēšana zem ledus no viena āliņģa līdz otram un stundām ilga sēdēšana baļļā, esot pilnībā apklātam ar ledus gabaliņiem. Brīdī, kad rakstu šo rakstu, viņam pieder jau, liekas, 26 Ginesa pasaules rekordi.

2013. gada 1. janvāris. Iedvesmojies no grāmatas, uzsāku gadu ar skrējienu šortos un T-kreklā +2 grādos. Foršas sajūtas! Tāpat turpinu arī tālākās dienās. Ikdienā jau otro ziemu pārvietojos sandalēs bez zeķēm.

2013. gada 12. janvāris. Pēdējās dienās ir progresīvi kļuvis arvien aukstāks, un tas ļāvis man pamazām pielāgoties pie temperatūras krišanās, saglabājot spēju skriet šortos un T-kreklā (papildus gan esmu uzvilcis cimdus un cepuri). Šodienas skrējiens jau -11 grādos.

2013. gada 20. janvāris. Jau -13 grādi. Šoreiz mēģinu izskriet bez cepures un bez cimdiem, bet toties ar garo apakškreklu zem T-krekla un garajām biksēm. Nosala ausis un plaukstu virspuses.

Pēc kāda no aukstajiem skrējieniem

Pēc kāda no aukstajiem skrējieniem

2013. gada 22. janvāris. Aukstākais variants – šorti, T-krekls, bez cimdiem, bez cepures, -13 grādi. Ausis un plaukstu virspuses vēl joprojām salst. Turpmāk nolemju visu laiku skriet šādi (vēlāk gan pāreju uz vēl īsāku tērpu – bezroku T-kreklu un īsajiem šortiem).

2013. gada 13. februāris. Piereģistrējos Ginesa pasaules rekordu tīmekļa vietnē ar domu kaut kad mēģināt pārspēt kādu noteiktu rekordu. Sāku lēnām aprast ar domu, ka būs jāpierod pie aukstuma. Pēdējās dienās esmu sācis vilkt arvien mazāk drēbes savos ikdienas skrējienos, līdz esmu nonācis līdz skriešanai vienā T-kreklā un šortos.

2013. gada 23. februāris. Ar Andri un Uldi paskrienam mežā pa sniegu basām kājām. Saulains laiciņš, temperatūra pāris grādi zem nulles. Visiem mums brīnums, ka tik daudz esam varējuši noskriet – kopumā laikam ap 4 km. Vēlāk par šo pasākumu top īsfilma.

Trīs basi vīri mežā

Trīs basi vīri mežā

2013. gada 20. septembris. Nolemju, ka ir laiks, un iesniedzu Ginesa pasaules rekordu tīmekļa vietnē pieteikumu mēģināt labot rekordu `Ātrākie 5 km basām kājām pa ledu vai sniegu`. Mans rekorda labošanas pieteikums tikšot izskatīts tuvākajā laikā.

2013. gada 23. septembris. Saņemu e-pastu no Ginesa pasaules rekordu komandas ar virsrakstu `Thank you for your record application` un atzinumu – `Guinness World Records is pleased to confirm that your record application has been accepted`. Rekorda pieteikums ir pieņemts, un līdz ar to varu veikt rekorda labošanas mēģinājumu. Pielikumā pievienotas datnes ar visu nepieciešamo informāciju gan par to, kā šim mēģinājumam jānorit, gan par to, kāda veida pierādījumi jāsavāc tā laikā, lai pēc tam tos pa pastu nosūtītu rekorda izskatīšanas komandai.

2013. gada rudens. Aukstums iestājas palēnām, varu turpināt skriet basām pēdām, kamēr vēl nav pārāk auksts. Lēnām notiek pierašana pie aukstākiem segumiem.

2013. gada 6. decembris. Pirmais mēģinājums skriet basām pa sniegu tieši ar domu par gatavošanos rekorda labošanai. Iepriekšējās ziemās biju šad tam mēģinājis izskriet pa sniegu, bet ne vairāk par kilometru. Šodien noskrēju 4,6 km pa vietējiem trotuāriem – ne visur bija sniegs, bet pārsvarā bija. Liels brīnums, ka varu pa daļēju sniegu tik ilgi skriet!

Ar Alīnu 13. gada Lieldienās

Ar Alīnu 13. gada Lieldienās

2013. gada 7. decembris. Pēc iesildīšanās atkal velku nost apavus, un šoreiz basām tālāk skrienu jau pa mežu. Viss smuki piesnidzis, vēl joprojām snieg. Basām noskrienu 6,2 km un esmu, piedodiet par izteicienu, uz pakaļas.. Sāku pārdomāt robežas, kuras man iepriekš uzlicis prāts.

2013. gada 8. decembris. Šodien nebija plānots skriet basām pēdām, bet gan braukt uz Ozolnieku ziemas skrējienu. Taču necik tālu netiku, jo jau Krasta ielā auto pārsprāga riepa. Nācās šī gada pēdējās plānotās sacensības atlikt un tā vietā atkal doties paskriet pa mežu. Un laikam jau labi, ka tā. Pirmos 2 km iesildījos, tālāk basām. Mežā krietni sasnidzis, vietām jābrien līdz pus apakšstilbam un pat dziļāk. Tajos posmos sāka nedaudz salt kāju pirksti, bet, tiekot atpakaļ uz iemītākas takas, atkal sasila. Šķiet neaptverami, ka varēju tik daudz (14,9 km) basām noskriet. Vēlāk tā kā sāpēja nieru rajonā, bet diennakts laikā jau pārgāja.

2014. gada sākums. Sāku mazāk drēbes vilkt arī ikdienā, lai labāk pierastu pie aukstuma. Staigāju apkārt garajās biksēs un džemperī, reizēm arī tikai T-kreklā. Kājās, protams, sandales, tāpat kā iepriekšējās ziemas. Kaut ko virs džempera šoziem nākas uzvilkt vien dažas reizes.

2014. gada 1. februāris. Tomēr ne vienmēr viss iet tik gludi.. Šodien 7 grādi zem nulles, brīžiem sasalstošs lietus. Iesāku skrējienu ar 3 km iesildīšanos, tālāk basām pa mikrorajona trotuāriem. Nezinu, vai pie vainas gaisa mitrums, temperatūra vai kāda uz ietvēm sakaisīta draza, bet rezultātā drausmīgi nosaldēju kāju pirkstus – vairākas tulznas uz pirkstiem no apsaldējumiem un melni plankumi zem abiem īkšķiem. Turpmākajās dienās no pirkstiem sāk iet nost āda un apakšā augt jauna. Par laimi nekas nopietns nav sabojāts, bet ir bažas par rekorda labošanas mēģinājumu, kas ieplānots tieši pēc nedēļas.. Taču kas ļoti interesanti – šodienas 5 km baso posmu, izrādās, pilnīgi nejauši esmu noskrējis tieši 23 minūtēs un 42 sekundēs jeb precīzi tādā laikā, kāds ir līdzšinējais Ginesa pasaules rekords, kas man jāpārspēj!

Pēc kāda no skrējieniem, sveicot sniegu

Pēc kāda no skrējieniem, sveicot sniegu

2014.gada 7. februāris. Ir saorganizēts viss rekorda labošanas mēģinājumam, sarunāts Daugavas stadions Rīgā un liecinieki, tiesneši, video operators un bildētāji. Esam aizbraukuši aplūkot stāvokli ar sniegu stadionā, atzinuši to par labu esam. Varu iet gulēt ar domu par nākamajā rītā paredzēto skrējienu.

2014. gada 8. februāris. Ierodoties Daugavas stadionā, secinām, ka liela daļa sniega pa nakti nokususi un skriet pa tādu pļuru, kur cauri spīd sarkanais segums, nav jēgas.. Pasākums beidzies, pat neiesācies. Tā vietā turpat Grīziņkalnā nostartēju šī gada pirmajās sacensībās – LSC skrējienu seriāla `Veselība` 3. posmā. Liekas, ka ziema vairs neatgriezīsies, tātad rekorda labošanas mēģinājums jāatliek uz nākamo ziemu. Atkal būs jāsāk visa pēdu radināšana pie aukstuma no jauna..

2014. gada rudens. Līdzīga situācija kā pirms gada – atkal aukstums iestājas palēnām, līdz ar ko varu pēdas pakāpeniski atkal pieradināt pie arvien aukstāka seguma. Papildus skriešanai nolemju, ka arī ikdienā nav jēgas pēkšņi pāriet uz ziemas apģērbu – jāturpina staigāt T-kreklā un šortos (un sandalēs) cik ilgi vien iespējams. Izrādās, ka tas iespējams krietni ilgi, jo nekāds lielais aukstums tā arī neiestājas. Pāris reižu uzvelku arī džemperi, bet šortus nomainīt uz ko garāku šajā ziemā tā arī nerodas vajadzība.

2014. gada 22. decembris. Atsāku treniņus basām pa sniegu. Noskrienu 5 km, ir forši! Neko daudz pa šo gadu neesmu zaudējis. Turpmākās nedēļās vēl tikai dažas reizes izskrienu basām, jo sniega sega nav noturīga, bet, ja nav sniega, tad nav jēgas mocīties pa smiltīm un akmeņiem piebārstītu asfaltu. Pēc skrējienu beigām mēdzu pastaigāties pa sniegu, kas atrodams mājas pagalmā, pastāvēt – vismaz kaut kāds pēdu treniņš. Kopumā ir sajūta, ka 5 km noskriešana pa sniegu man vairs nesagādā problēmas.

2015. gada 17. janvāris. Mans pirmais āliņģa apmeklējums, ja neskaita gadījumus, kas bijuši pēc pirtīm. Ļoti ilgi esmu gribējis šo lietu izmēģināt, bet neesmu varējis saņemties. Beidzot to izdarīju, un kā jau varēja gaidīt – bija forši! Noteikti būs jāatkārto!

Āliņģis pēc skrējiena

Āliņģis pēc skrējiena

2015. gada 24. janvāris. Pagājušas tieši 350 dienas kopš pērnā gada neveiksmīgā 8. februāra. Šorīt sniegs Daugavas stadionā nekur nav pazudis un beidzot varu veikt rekorda labošanas mēģinājumu. Skrienot domāju par visiem saviem iepriekšējiem treniņiem, par ilgstošo rūdīšanās procesu, kam tieši šajā brīdī tiek pielikts punkts. Nebiju ne tuvu savā labākajā skriešanas formā, turklāt skriet traucēja arī ledus kukuržņi un apledojums zem sniega, taču bija pārliecība, ka nepieciešamo rekorda laiku labošu. Ar aukstumu problēmu nebija nekādu – kāju pirksti nedaudz salt sāka vien pēdējā aplī, bet arī tad nebija tā, ka nevarētu skriet vēl tālāk.

Galvenā skrējiena laikā

Galvenā skrējiena laikā

2015. gada janvāra beigas un februāris. Pēkšņi par mani visi interesējas. Teju katru dienu nākas sniegt kādu interviju – kādai avīzei, žurnālam, radio vai televīzijas programmai. Arī tas ir interesanti, nav jau katru dienu (citā laikā) tāda iespēja. Mēģinu visu apkopot, lai vēlāk būtu interesanti atskatīties uz visām šīm publikācijām (apkopojums atrodams Latvijas Baskāju skriešanas biedrības tīmekļa vietnes popularizēšanas sadaļā).

2015. gada 13. februāris. Beidzot esam savākuši un apkopojuši visus pierādījumus, uzrakstījuši pavadvēstuli un visu pārējo, sakopējuši video, bildes un sporta pulksteņa rādījumus diskā un to visu šodien nosūtām Ginesa pasaules rekordu izskatīšanas komisijai uz Lielbritāniju. Tīmekļa vietnē teikts, ka izskatīšanas process var ilgt līdz sešām nedēļām ilgi un, kas zina, pie kāda aspekta kāds var sagribēt piekasīties. Tāpēc tagad atliek tikai gaidīt ziņu no Lielbritānijas un beidzot atpūsties no šī visa!

Nobeigumā. Vairākās intervijās man prasījuši, kas būs tālāk – varbūt vēl kāda cita Ginesa pasaules rekorda labošanas mēģinājums? Šobrīd man šādu plānu nav. Vispirms jāsagaida apstiprinājums par šo rekordu un, ja tas patiešām notiks, tad būs interesanti pavērot, cik ilgi šis rekords noturēsies, pirms to pārspēs kāds cits. Rekords, kuru pārspēju es, tika uzstādīts Vācijā 2012. gada 12. februārī (to paveicis kāds Kai Martin), tā kā noturējās pieklājīgi ilgi. Kas notiks pēc tam, kad kāds to pārspēs – dzīvosim, redzēsim!

4 thoughts on “Mans ceļš līdz rekordam un pēc tā

  1. Esmu uzsācis skriet ar basām arī mīnus grādos. Saprotu, ka tas atkarīgs arī no rūdijuma un individuālām īpatnībām, bet gribētu uzzināt, kas jāievēro, lai negūtu nepatīkamus pēdu apsaldējumus. Esmu lasījis, ka pa irdenu sniegu droši skriet var tikai līdz -5. Arī jāizvairās no ar sāli kaisītiem ceļiem (sevišķi ja lietots CaCl), jo tur slapjums var būt ar ļoti zemu temperatūru (līdz -20).

    • Droši vien nav nekādu vispārīgu kritēriju, katram jāatrod savi limiti. Protams, pēc iespējas jāizvairās no kaisītiem trotuāriem, jo tur nekad nevar zināt, kādas ķimikālijas sakaisītas, kā arī tās pazemina sasalšanas temperatūru. Otra lieta, ko es sev atklāju, ka ļoti daudz kas atkarīgs arī no gaisa mitruma. Tas vien, ka termometrs ārā rāda, piemēram, -7 grādus, vēl ne par ko neliecina – šādā temperatūrā esmu gan bez problēmām noskrējis 15 km basām pa mežu, gan arī jau 5-os kilometros pamatīgi apsaldējis kāju pirkstus. Mitrākā laikā laikam vienāds aukstums nodara lielāku kaitējumu.

      Citādi jau tikai jāeksperimentē, jāņem vienmēr līdzi apavi, lai, ja nu kas, var jebkurā brīdī uzvilkt. Veiksmi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s