Šķiet, ka šogad Siguldā skriet bija vispatīkamāk no visām reizēm, kad esmu šajā kalnu skrējienā startējis. No manas apziņas gan palēnām izplēnējušas pirmās divas reizes 2010. un 2011. gadā, kad skrēju attiecīgi ~11 km un ~33 km garās distances, bet vēl diezgan skaidri atminos pēdējos divos gados veiktās pilnās 55 km distances – 2012. gada sniegoto skrējienu un 2013. gada dubļinieku. Šoreiz nebija nekas no tā – ne sniega, ne (praktiski) arī dubļu. Sauss un saulains, ļoti patīkams laiciņš, ideāli piemērots skrējienam pa meža takām.
Startā temperatūra bija noslīdējusi pāris grādus zem nulles, un es jau gandrīz vai sāku apsvērt domu, vai šortu vietā neuzvilkt kādas garākas bikses. Tagad, protams, par to jāsmejas – nudien nesaprotu, kas man bija uznācis. Par laimi saprāts ņēma virsroku, un startēju šortos. Kājās Vivo, un aidā no Ziediņkalna pakājes kalnup! Steigas nekādas, kalnā skriet neplānoju, tāpēc uzkāpju mierīgā tempā. Tā kā startējis biju no beigu gala, tad arī augšā tiku līdzīgā pozīcijā un īsi pēc tam dabūju izjust beigu gala spožumu un postu, kad lejup vedošajā taku serpentīnā cilvēku rinda uz šaurā celiņa uz priekšu virzījās ļoti lēnām, brīžiem pat apstājoties pavisam. Daudz gan par to nebēdāju un pa taisno lejā skriet visiem garām nemēģināju, jo neba man mērķis uzvarēt.
Tiesa, mērķis finišēt labāk kā pērngad bija gan. Pērngad biju skrējis nedaudz ilgāk par septiņām stundām, šoreiz gribējās noskriet zem tām. Turklāt nevarēju nedomāt arī par kefīra kausu, kura rezultātam bija nolikts izšķirties tieši šajā pēdējā posmā. Tiem, kas nezin – kefīra kauss ir reitings, kurā iekļauti visi Latvijā šogad notiekošie ultramaratoni (skaitā apmēram pieci) un kura ietvaros dalībnieki vāc punktus katrā posmā, lai cīnītos par vietām kopvērtējumā. Tā nu bija sagadījies, ka pirms šī pēdējā posma Siguldā es atrados šī reitinga kopvērtējumā pirmajā vietā, bet man uz pēdām punktu ziņā mina pāris ļoti spēcīgi kalnu skrējēji, tāpēc par savu pozīciju nekādā ziņā nevarēju justies drošs.
Lai nu vai kā, Siguldas ultra netiek uzvarēta pirmajā noskrējienā, tāpēc mierīgi stāvēju rindā lejā uz Gaujas tiltu. Pēc tam gan beidzot varēja sākt skriet, apdzenot ļaužu gūzmas. Vietām vēl šur tur nācās piebremzēt, kur šaurākas taciņas un grūtāk tikt garām, bet tādu vietu nebija ļoti daudz. Pirmajā aplī skrējām kopā ar 15 un 36 km skrējējiem, tāpēc bari vēl bija salīdzinoši lieli, bet tas tomēr īpaši netraucēja.
Tiltiņš, kuram bija jāskrien gan pa apakšu, gan pāri pa augšu
Mums, garās distances jeb 55 km veicējiem, bija paredzēts veikt trīs pilnos apļus ~18.2 km garumā. Vidējai distancei jāveic divi šādi apļi, bet īsajai distancei – viens nepilns aplis ~15.1 km garumā. Pēc dzirdinātavas apļa vidū notika sazarošanās – īsā distance pa kreisi, pārējie pa labi. Alīna tātad aizskrēja pa kreisi, bet es biju jau nogriezies pa labi, pār baļķi šķērsojis upīti, pēc tam gravu un drīz vien pēc vietas, kur abi apļi atkal sanāk kopā, dzirdēju, ka kāda kalna pakājē Alīna sauc mani no kalna virsotnes. Ko nu, jākāpj viņai pakaļ! Saucu, lai viņa bēg, lai skrien, ko kājas nes, lai neļauj man sevi noķert, bet viss velti – Kaķīškalna virsotnē tomēr viņu noķēru un lejā no šī kalna jau aizgāju viņai garām. Vispār ļoti forši skrējās, ātrums bija labs, kalnos tiku veikli, lejā arī daudzmaz normāli. Vietām lejupceļi bija apledojuši, vietām nedaudz slapjums, bet kopumā viss labi.
Pirmā apļa beigās atkal jāuzskrien (tas ir, jāuzrāpjas) Ziediņa kalnā, un pirmais aplis noslēgts 2 stundās un 6 minūtēs (īstenībā tas ir starta kāpiens Ziediņkalnā un tad vēl vesels aplis). Padzeros ūdeni, uzlīmēju plāksteri kreisās pēdas aizmugurei, kur grants karjerā sabirušas smiltis un izveidojies noberzums, un dodos tālāk. Nu vairs trasē tikai abas garākās distances, nu vairs nekādas burzmas.
Kaut kur trasē..
Vēl joprojām skrienas forši, pieveicu kalnus kā niekus, lai arī, protams, ejot, ne skrienot. Garajā skrienamajā gabalā no Krimuldas pilsdrupām līdz Gaujas kājinieku tiltam vēl joprojām lidoju ar vidējo ātrumu zem 5:00 min/km. Pāri Gaujai, dzirdinātava, atkal tikai ūdens, tad atkal upītes šķērsošana, grants karjers, vecā šoseja, slēpošanas kalns un trases beigu daļa, kurā sakoncentrēti vairāki lielie kalni. Pārvaru arī tos, noskrienu lejā līdz Gaujai un tad tik pa taciņu gar Gauju atpakaļ līdz Ziediņkalna pakājei. Augšā kalnā, finišēju otro apli apaļās divās stundās (šoreiz tiešām tīrs viens pilns aplis).
Ierastā starpfiniša procedūra – ūdens un plāksteris šoreiz uz otras pēdas aizmugures (atkal dēļ grants iebirumiem). Aiziet trešajā aplī!
Lejā pa serpentīnu uz Gaujas tiltu vēl tieku raiti, bet tālāk jau sāku sajust nogurumu. Augšā kalniņos vairs diez kā neiet, un arī pēc uzrāpšanās līdz Krimuldas drupām jūtu, ka spēki ir teju galā un pat pa taisno gabalu vairs diez kādu ātrumu attīstīt nevarēšu. Nu nekas, pēdējais aplis jau tuvojas vidum, daudz vairs nav atlicis. Tomēr spēki izbeidzās straujāk, nekā biju gaidījis, un pēdējie kalni sagādāja patiešām grūtas dienas (tas ir, minūtes). Lēni, lēni tajos klumburēju augšā, tikpat piesardzīgi uz leju un pēdējiem spēkiem pēdējo reizi nonāku arī līdz Ziediņam. Kaut kā jau augšā tieku, lejā nepalieku un finišs! Pēdējais aplis izrādījies ievērojami lēnāks – ~2h24min. Taču kopumā diezgan precīzi sešas ar pusi stundas, un ievērojami uzlabots pērnā gada sniegums.
Abu finišētāju satikšanās pēc finiša
Kas tālāk? Šis, tas vēl ir atlicis. Ar Siguldu sezona nebeidzas! Bet par to citreiz. Lai arī šoreiz uz beigām gāja ļoti grūti, tomēr kopumā, šķiet, nebija tik traki kā pērngad. Pirmie divi apļi paveikti vispār bez jebkādām problēmām, un arī nākamajā rītā biju spējīgs jau diezgan mierīgi skriet, basām pēdām no Mauriņu viesu nama aizdesojot līdz Stīveriem un atpakaļ. Tātad vēl jāpiestrādā pie izturības saglabāšanas nedaudz ilgāk – tās pietrūka bišku vairāk kā pusaplim!
Jā, starp citu, tagad jau 10:9 ultru labā!
Baskāju rūdas vīra neironu uzplaiksnījumi! 