Profesionāls skrējējs

Profesionālis ir tas, kas par savu darbu saņem atalgojumu, parasti naudu. Septembra beigās piedalījos stafetes skrējienā Jūrmalas skriešanas svētkos un tiku pie naudas balvas. Pirmo reizi man tā gadījās! Vai tas man turpmāk liegs saukties par amatieri?

Pēdējos gados jau parasts, ka visas labās lietas notiek tieši 28. septembrī – pērn tas bija 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons, bet šogad šīs Jūrmalas sacensības. Par to esamību biju kaut kur pa ausu galam dzirdējis, bet piedalīties neplānoju. Taču kādu dienu savā e-pastā atradu Kaspara Launerta vēsti, kurā viņš mani aicināja startēt savā stafetes komandā kopā ar Paulu Zvirbuli un Mareku Šīrantu. Nedaudz apdomājos un ātri vien piekritu, jo nekas cits vēl uz šo laiku man nebija ieplānots. Tā tapa komanda Jelgava & Rīga United (komandas nosaukuma veidošanā neviens ar mani nekonsultējās, tāpēc Valmieras vārds tajā ir izpalicis..).

Turpināt lasīt

Valmieras maratons – mans pirmais BASAIS maratons

Valmiera ir īpaša vieta. Tieši Valmierā pirms pieciem gadiem noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tieši Valmierā pirms trim gadiem noskrēju savu pirmo maratonu. Un nu tieši Valmierā pirmo reizi klasiskā maratona distanci noskrēju basām pēdām. Kas vēl īpašs Valmierā? Ak jā, tur taču arī pavadīju pirmo (un pagaidām lielāko) daļu no savas dzīves!

Par labu šim baspēdu maratonam man ļāva izlemt tas, ka tikai pirms nedēļas šo pašu distanci biju skrējis Viļņā. Lai arī jau nākamajā dienā pēc Viļņas varēju atkal skriet pilnīgi normāli un nebija ne miņas no noguruma vai kādām muskuļu vai cita veida sāpēm, tomēr diezgan piesardzīgi skatījos uz domu arī Valmierā skriet uz rezultātu. Diez vai nedēļas laikā es būtu spējis divas reizes labot savu personīgo rekordu maratonā, tāpēc nolēmu Valmierā skriet prieka pēc, par rezultātu daudz nedomājot. Un, ja reiz rezultāts nav svarīgs, kādēļ gan beidzot nepamēģināt noskriet basām!

Zināju, ka Valmieras trase nav gluži tā pati pateicīgākā skriešanai basām kājām – gan Daliņa ielā, gan citur atrodams visai ass asfalta segums ar vietām maziem akmentiņiem vai citiem asumiem. Bet apļa beigu posms ar Ziloņu ielas akmeņu uzbērumu varētu būt īsts pārbaudījums manām pēdām, kas būtu jāiztur veselas četras reizes. Tomēr šķita, ka gan jau lēnā garā to visu varēšu pārvarēt, nav jau nekur jāsteidzas.

Turpināt lasīt