Kā es skrēju no Rīgas uz Valmieru

Tā kā iepriekšējā rakstā, kur izklāstīju savus iemeslus piedalīties šogad atjaunotajā skrējiensoļojumā `Rīga – Valmiera`, apsolīju uzrakstīt pāris vārdus arī par pašu skrējiena norisi, tad nekas cits neatliek, kā solījumu pildīt. Rakstot iepriekšējo stāstu, biju domājis, ka šo, nākamo, uzrakstīšu varbūt jau nākamajā dienā, bet rakstīšanas pasākums tomēr ievilkās.. Kā jau parasti.. Sanāca vēl tā, ka uzreiz pēc pirmā raksta publicēšanas noskatījos filmu Forever Running ar grieķu ultramaratonistu Yiannis Kouros, kurš varētu pretendēt uz visu laiku visā pasaulē monstrīgākā ultramaratonista titulu. Filmas ievadā viņš saka, ka tīri teorētiski par ultramaratonu sauc jebko, kas garāks par maratonu, taču viņš pats, piemēram, 50 kilometru skrējējus neuzskata par ultramaratonistiem, jo treniņu process 50 kilometriem tikpat kā neatšķiras no maratona treniņu procesa. Arī 100 km vēl neesot uzskatāmi par ultru, jo tā vēl nav tāda distance, kurai jāpieiet ar pilnīgi citādu domāšanas veidu. Tā nu es nodomāju, ko nu tur rakstīs par kaut kādu nīkulīgu skrējienu no Rīgas uz Valmieru🙂

Bet tomēr rakstu, lai man netiktu piemērots teiciens par solīšanu, krišanu un maku. Ja slinkums lasīt līdz beigām, tad sākšu ar galvenajiem faktiem – 107 km, 10:15:41 un 2. vieta kopvērtējumā. Kā? Otrā vieta? Man, kurš parasti skrien pa beigām? Ja man jārod atbilde uz šo mistisko gadījumu divos vārdos, tad es teiktu tā – barefoot un keto! Tikai pateicoties baskāju skriešanai, esmu spējis izdzīvot līdz šai dienai, skrienot, trenējoties un neko būtiski sev nesavainojot, bet, pateicoties keto diētai, esmu spējis normālā tempā noskriet līdz galam distanci, kurai iepriekš neesmu speciāli gatavojies un kas pēc būtības tomēr ir pāri maniem spēkiem.

Numuru saņemšana Latvijas Universitātē

Numuru saņemšana Latvijas Universitātē

Starts bija nolikts uz tieši pusnakti starp 7. un 8. martu (jā, pasen gan), un pirms tā saņēmām numurus Latvijas Universitātes galvenajā ēkā un devāmies pulcēties starta vietā pie Brīvības pieminekļa. Īsi pirms starta tur notika masveida bildēšanās, taču to kaut kā palaidu garām. Sekunžu atskaite, 3.. 2.. 1.. un starts! Garais ceļš 107 km garumā ir sācies, visi aiznesas.. lai jau pēc nepilniem simts metriem apstātos pie pirmā luksofora.. Jā, skriešana Rīgā notika pa trotuāriem, ievērojot visus ceļu satiksmes noteikumus – tas arī ļoti izretināja skrējējus, jo pirmie reizēm tika pāri pie zaļās gaismas, bet citiem vēl bija jāgaida. Kā gadījies kā ne, bet līderu grupā atradu vietu arī sev, un pie tirdzniecības centra `Alfa` četru cilvēku sastāvā bijām jau krietni atrāvušies no pārējiem skrējējiem.

Pirmais posms no starta līdz pirmajam luksoforam

Pirmais posms no starta līdz pirmajam luksoforam

Tā kā mūsu līderu grupiņā bija gan Kristaps Broks, gan pat Valdis Ņilovs, tad īsti nesapratu, kas notiek – kāpēc viņi neskrien prom? Neesmu radis skriet starp līderiem un nezinu, kā šādā situācijā protokols paredz rīkoties. Skriet bija viegli, lai arī, ieskatoties Garminā, nācās secināt, ka temps nav nekāds lēnais – pārsvarā zem 5:00 min/km. Bet neko, skrēju vien līdzi abiem minētajiem personāžiem, kā arī Viktoram Suborinam.

Pirmais kontrolpunkts bija paredzēts Garkalnē, un tajā ieradāmies vairs tikai trijatā – Viktors bija sācis no mums iepalikt jau pie Rīgas robežas. Kontrolpunkts bija par kilometru tālāk, nekā biju to gaidījis – apaļi 23 km. Laiks – 1:52. Tātad līdz Garkalnei bijām tikuši ātrāk kā piecās minūtēs uz kilometru, tā neko. Skrienot pēdējo kilometru pirms Garkalnes kontrolpunkta, abi mani kompanjoni jokoja par to, ka riktīgi smieklīgi būtu, ja Garkalnē nāktos gaidīt uz vilcienu, kas reizēm mēdzot braukt garām pat 5-10 minūtes. Tuvojoties kontrolpunktam, kas bija izvietots tieši pirms vilciena sliedēm, dzirdējām, ka patiesi tuvojas vilciens.. Es piestāju kontrolpunktā kaut ko apēst, bet abi pārējie, izrādās, negribēja riskēt ar ilgo gaidīšanu un aiznesās, lai knapi pagūtu šķērsot sliedes pirms vilciena. Tā nu viņi no manis aizmuka, un es paliku viens tumsā. Ar grūtībām sava pieres luktura gaismā atradu ceļu, kas turpinājās aiz sliedēm (tomēr vilciens bija īsais, varēju uzreiz turpināt ceļu, kontrolpunktā pavadītais laiks – 39 sekundes), un samierinājos ar domu, ka tālākais ceļš man būs jāveic tumsā vienatnē.

Tomēr, paskrienot kādu gabaliņu pa Garkalnes ceļu šosejas virzienā, sāka likties, ka tālumā priekšā abi vīri vēl ir pamanāmi. Vēl pēc brīža sāka likties, ka es pat viņiem tuvojos. Izrādījās – patiesi tā! Kādu gabaliņu paskrēju ātrāk, pat līdz 4:30 min/km, un jau uzreiz pēc izskriešanas uz šosejas, biju viņus noķēris. Trijatā skriet tomēr interesantāk.

Nākamais kontrolpunkts bija paredzēts pie A2 un A3 šoseju dalīšanās vietas īsi pirms Sēnītes un, kā vēlāk izrādījās, šis posms bija pēdējais, ko veicām trijatā. Valdis šeit pa ceļam nodarbojās ar iebiedēšanas taktiku – uz brīdi nogāja no trases mežā uz zaļo pieturu, tādējādi no mums atpalikdams, bet pēc kāda laika mūs atkal noķēra, sakot, ka pēc šādas apstāšanās esot atkal uzsācis skriet un kājas jūtoties tā, it kā vispār nebūtu skrējušas, galīgi svaigas! Kamēr pa to laiku skrējām divatā, Kristaps teica, ka man būšot tālāk vienam jācīnās par uzvaru, jo viņam kaut kas neesot labi ar vēderu. Par cīņu ar Valdi, protams, nevarēja būt ne runas, tas gluži vienkārši nav iespējams. Turklāt arī man pašam bija tāda jocīga sajūta vēderā, arī nopietni apsvēru kuru katru brīdi doties mežā, taču pēc kāda laiciņa tas pārgāja un līdz skrējiena beigām vairs neatgriezās.

Sēnītes kontrolpunktā noskrieti 36.4 km, laiks – 3:02. Mani atkal sagaida mana individuālā atbalsta komanda, kas visu nakti strādāja patiešām lieliski, pārbraucot no punkta uz punktu un barojot mani ar manu specifisko pārtiku un dzērienu. Viesturs piestrādāja par šoferi, bet Alīna organizēja barošanas punktus. Šajā kontrolpunktā mierīgi uzkodu, padzēros un vēroju, ko dara Valdis. Kristaps devās uz labierīcībām degvielas uzpildes stacijā, bet es nolēmu, ka nav jēgas skriet prom ātrāk par Valdi, labāk uzkost vēl kaut ko, kamēr Valdis kavējas. Kontrolpunktā pavadīju apaļas 2 minūtes, līdz beidzot abi ar Valdi devāmies tālāk īsākajā trases posmā – līdz nākamajam kontrolpunktam tikai 9.5 km.

Paskrējis no Sēnītes punkta tikai dažus simtus metru, konstatēju, ka pieres lukturis izkritis no sava stiprinājuma.. Nakts melnumā un skrienot neņēmos mēģināt to salabot, turpmākais ceļš, kamēr vēl tumšs, būs jāveic, turot lukturi rokā.

Viens no pārdomu brīžiem šajā skrējienā – ceļa zīme pie Sēnītes, kas vēsta par to, ka līdz Rīgai 37 km, bet līdz Valmierai – 70. Njaa, šajā brīdī apsvēru, kas vēl priekšā tagad, kad noskriets gandrīz jau maratons.. Vēl jānoskrien 70 kilometri, bet garākais, ko vispār esmu jebkad noskrējis iepriekš, ir tikai ~54 km. Vispār centos par kopējo distanci nedomāt, bet domāt tikai par to, cik atlicis līdz nākamajam kontrolpunktam. Šādi sadalot distanci īsākos posmos, ir daudz vieglāk.

Ieskrienot Murjāņos, Garmins rādīja noskrietu apaļu maratonu, un šajā brīdī arī Valdis beidzot sāka no manis lēnām attālināties. Laikam beidzot bija pietiekami iesildījies, lai varētu sākt skriet pa īstam. Murjāņos man garām pabrauca arī mana atbalsta komanda, steidzot uz nākamo kontrolpunktu. Viesturs pavaicāja, vai man neko nevajag, un es atteicu, ka nē, uzreiz pēc tam atceroties, ka varētu vismaz atdot savu pieres luktura turētāju, lai nav jāstiepj pie rokas. Taču Viesturs jau bija uzsācis braukt tālāk, tāpēc nesu vien savu nastu pats.

Kalniņi pēc Murjāņiem, braucot ar auto, bija likušies krietni briesmīgāki, nekā tie bija tagad. Nekā īpaši pat neizjutu, ka ir kalni, mierīgi skrēju savā tempā, kas gan pēc atdalīšanās no Valda bija diezgan nokrities. Taču posms īss, drīz jau kalna virsotne un lejupceļš uz trešo kontrolpunktu Raganā. Noskrieti 45.9 km, laiks – 3:56.

Raganas kontrolpunktā

Raganas kontrolpunktā

Raganas kontrolpunktā priecīgi stāstīju savai komandai, ka nu jau vairāk kā maratons noskriets, tad jau distance gandrīz galā – vēl tikai jānoskrien vēl viens maratons, tad vēl viena pusīte un tad jau tiešām pavisam nedaudz vairs būs atlicis😉 Punktā pavadītais laiks – 4:23.

Atsākt skriet no Raganas bija jau nedaudz grūtāk, kājās bija jau jūtams nogurums. Priekšā garākais no posmiem – 18.3 km līdz kontrolpunktam pie Braslas tilta. Skrienu pilnīgi viens, Valdis jau tālu prom, nākamais aiz manis arī pietiekami tālu, visapkārt melna tumsa, kuru izgaismo tikai mana rokās turamā pieres luktura gaismas stars. Apkārtējos kokos, krūmos un mežos dzirdamas dažādas īpatnējas skaņas. Ik pa laikam lielāku gaismas avotu rada garām braucošie auto, kas gan šādā nakts stundā ir gaužām maz. Raganas kontrolpunktā esmu beidzot paņēmis līdzi arī ūdens pudelītes, jo līdz nākamajam punktam bez dzeršanas neizvilkt. Tā nu skrienu un plānoju savu tālāko rīcību – nākamajā punktā laikam paņemšu mūzikas atskaņotāju ar iepriekš sagatavoto mūziku. Tad nāksies ziedot vienu ūdens pudelīti, lai tās vietā varētu ielikt atskaņotāju. Nu nekas, gan jau izvilkšu nākamo posmu ar divām pudelītēm (jā, nevis trim, jo viena vieta jau tagad aizņemta ar pieres luktura bateriju).

Drīz jau slavenā zīme `Rīga – 52, Valmiera – 55` netālu no kuras reiz atstāju savu noplīsušo auto, lai tālāk uz Valmieru dotos ar autobusu. Jā, vēl pat pusceļš nav noskriets. Vēl pēc brīža arī piefiksēju momentu, kad esmu noskrējis vairāk kā jebkad iepriekš vienā piegājienā. Viss, kas notiks tālāk, man būs kas jauns!

Sametas pagrūti, tāds kā piekusums. Vēl tik tālu līdz Braslai, bet ūdens iet uz beigām. Sarēķinu, cik daudz drīkstu dzert, lai daudzmaz vienmērīgi ūdens iznāktu līdz kontrolpunktam, un pie šī plāna arī pieturos, lai arī gribētos dzert vairāk. Taču visam reiz pienāk gals, arī garajam taisnajam posmam pirms Braslas, tad vēl daži līkumiņi, ceļš kalnā un no kalna lejā uz Braslu. Tuvojoties tiltam, nemanu ne miņas no kontrolpunkta, domāju, ka varbūt jāskrien pa kreisi tādā kā uzkalniņā, jo tur izskatās tāds placis, ko varētu nosaukt par autostāvvietu, kas bija minēta šī punkta aprakstā. Taču nē, arī tur neizskatās, ka kāds būtu. Tā nu skrienu vien tālāk, un par laimi pamanu, ka man pretī uz tilta panākusies Alīna – kontrolpunkts, izrādās, novietots upītes otrā krastā. Nu jau noskrieti 64.22 km, laiks – 5:48.

Braslas kontrolpunkts palicis atmiņā ar vislabāko apkalpošanu tieši no oficiālo brīvprātīgo puses. Punktā darbojās vairākas meitenes, kas mani apsēdināja krēslā, apsedza ar segu, uzmundrināja, piedāvāja ēdienus, dzērienus un apjautājās, kā iet. Vēl joprojām biju pietiekami labā noskaņojumā, lai atbildētu, ka vēl jau pavisam nieks – apaļš maratons līdz finišam. Ēst gan atkal neko no piedāvātajiem labumiem neēdu, Alīna atnesa man savus ēdienus. Vispār tā arī līdz finišam neko no organizatoru labumiem nenomēģināju, laikam tad vismaz daļa reģistrācijas naudas velti izšķiesta vējā😉

Braslas kontrolpunktā

Braslas kontrolpunktā

No krēsla īsti celties jau negribējās.. Alīna sapildīja ūdeni manās pudelēs, paņēmu arī mūzikas atskaņotāju un stīvām kājām negribīgi devos ceļā. Šeit uzsākt skriet bija vēl daudz grūtāk kā Raganā, ļoti grūti iekustēties pēc tādas sēdēšanas. Kontrolpunktā pavadītais laiks – 6:06.

Jāpiezīmē, ka nekad iepriekš skrienot mūziku klausījies nebiju – ne sacensībās, ne pat treniņos. Nekad mūžā! Taču pirms šīs reizes biju izlēmis, ka šādi varbūt varētu nedaudz kliedēt garlaicību. Biju sakopējis atskaņotājā dažādas dziesmas, kas potenciāli varētu man distancē dot papildus spēkus, stimulu turpināt skriet – gan astoņdesmito gadu beigu atmodas dziesmas (šis skrējiens savulaik tika veltīts tieši tai, un tā sauklis `Brīvību Latvijai` uz dalībnieku numuriem figurē arī šoreiz, kad mums drīz, iespējams, atkal būs jāgatavojas karam), gan dziesmas par Valmieru un/vai Gauju, gan arī dažas citas dziesmas par minimālismu un skriešanu, kas man patīk. Taču izrādījās, ka dažas no ierakstītajām dziesmām ir nekvalitatīvas, pārtrūkst pusē vai iestrēgst, tāpēc sanāca tāda čakarēšanās ar atskaņotāju skrējiena gaitā. Beigu beigās laikam kaut kur posmā starp Straupi un Plāci atskaņotājs vispār atteicās darboties, tāpēc nākamajā kontrolpunktā uzreiz pēc Stalbes to atkal aizvietoju ar papildus ūdens pudelīti. Tā nu beidzās mans pirmais mēģinājums skriet ar mūziku. Stalbes kontrolpunktā noskrieti 77.33 km, laiks – 7:12.

Pa ceļam no Braslas uz Stalbi bija arī uzaususi gaismiņa, tāpēc Straupē jau izslēdzu lukturi un Stalbē varēju beidzot no tā atbrīvoties pavisam. Nonākot Stalbes kontrolpunktā, biju jau galīgi sašļucis, negribēju domāt par to, ka blakus esošā zīme norāda, ka līdz Valmierai vēl 29 km, kas ir riktīgs garais treniņš.. Alīna gan teica, ka tas nekas traks vairs neesot, bet es viņai neticēju. Kontrolpunktā pavadīju 4 minūtes un 39 sekundes un ar ļoti lielām grūtībām mēģināju iekustēties tālāk uz pēdējā kontrolpunkta pusi.

Alīna bija plānojusi man Rubenes punktā pievienoties un pēdējo posmu noskriet kopā ar mani. Taču, kā vēlāk noskaidrojās, Stalbes kontrolpunktā es esot izskatījies tik draņķīgi, ka viņa nolēmusi, ka nedrīkst gaidīt līdz Rubenei, ir jāpievienojas ātrāk. Tā nu viņa man pievienojās jau kalna galā, kur ir pagrieziens uz Kūdumu, un no šīs vietas kopā skrējām uz Rubeni. Alīna visādi mani uzmundrināja, lika turēt kaut cik pieklājīgu tempu, runājās, kamēr es pamatā tikai klausījos, kā arī meta ar roku pretim braucošajiem vieglajiem auto un fūrēm, izsaucot to pretreakciju gaismu midžināšanas vai skaņas signāla pielietošanas veidā. Tas viss kopumā ļoti nāca par labu manam skrējienam, un var teikt, ka aizvilka mani līdz galam. Tobrīd to vēl nezināju, bet izrādās, ka pēdējos kilometros man arvien tuvāk un tuvāk bija nācis trešās vietas īpašnieks Juris Jansons, Riga Ironman komandas pārstāvis, triatlēts un maratonists ar lielu pieredzi un labāku personīgo rekordu kā man. Alīna ik pa brīdim atskatījās, jo viņš bija nonācis jau tik tuvu, ka bija redzams, turklāt turpināja tuvoties. Es neatskatījos ne reizi, taču dzirdēju, kā īsi pēc Rubenes kontrolpunkta kāds auto uztaurēja mums ar Alīnu un jau pēc īsa brīža vēlreiz, acīmredzot nākamajam skrējējam. Biju jau samierinājies ar domu, ka viņš mani panāks un apdzīs, bet Alīna šo domu gribēja no manis izdzīt, steidzinot Rubenē darboties un doties ceļā ātrāk. Pieņemu, ka Jurim arī individuālās tempa turētājas visas distances garumā darbojās līdzīgi kā man.

Alīna sagaida mani Kūduma kalnā

Alīna sagaida mani Kūduma kalnā

Īsi pirms Rubenes kalna man pretī pēkšņi skrēja tētis. Drīz pēc tam pirms Rubenes kalna galā satiku arī mammu. Izrādās, Alīna bija viņiem ziņojusi par manu atrašanās vietu, un viņi bija no Valmieras atbraukuši paskatīties pasākumu klātienē. Tētis kādu gabaliņu paskrēja ar mani kopā līdz Rubenes kontrolpunktam, pie kura satiku vēl vienu pazīstamu purnu – Sandi. Kontrolpunktā noskrieti 93.66 km, laiks – 8:54.

Alīnas steidzināšanas rezultātā Rubenes kontrolpunktā pavadīju vien minūti un 49 sekundes un tūlīt devos tālāk kalnup. Šajā brīdī Juris esot bijis tikai 200-300 metrus aiz manis, kas arī bija visu laiku mazākais atstatums – finiša posmā viņš laikam atslāba, ļaudams man atrauties krietni vairāk. Alīna turpināja mani pavadīt arī kādu gabalu pēc Rubenes, vēlāk uz brīdi atpūzdamās Sanda auto, tad atkal pievienodamās vēl uz kādu gabaliņu.

Pēdējā posmā no Rubenes uz Valmieru

Pēdējā posmā no Rubenes uz Valmieru

Drīz vien piefiksēju, ka Garmins rāda noskrietus jau apaļus 100 km – iemesls svinībām! Pirms starta biju domājis, ka Garmins spēs izvilkt varbūt kādas 7-8 stundas ar uzlādētu akumulatoru, nu varbūt deviņas, bet noteikti ne vairāk. Beigās izrādījās, ka tas izvilka visu distanci un izslēdzās neilgi pēc finiša sasniegšanas – perfekts taimings.

Pie Valmieras apvedceļa man atkal pievienojās tētis, lai pavadītu mani pašā pēdējā posmā cauri Valmierai līdz finišam pie Svētā Sīmaņa baznīcas. Alīna pirms īsa brīža bija atvienojusies un devusies uz finišu ar Sandi. Mēs ar tēti skrējām pa Valmieras trotuāriem, garām mūsu mājai, kas pa gabalu saskatāma, pa visām labi zināmajām asfaltētajām takām. Kas to būtu domājis, ka tā Valmiera tomēr tik liela, tāds gabals vēl skrienams no robežas līdz centram.

Ar tēti ieskrienot Valmierā

Ar tēti ieskrienot Valmierā

Centrā, kad beidzot skatam pavērās baznīca, man pretī bija atskrējis Valdis, kurš uzvarējis jau pirms laba laiciņa, un tā nu trijatā noskrējām pēdējos metrus līdz finišam. Baznīcas durvis skāru, kā jau sākumā minēju – pēc 107 km jeb 10 stundām, 15 minūtēm un 41 sekundes kopš pusnakts. Prieks neizsakāms, liekas tik neticami, ka tas beidzot ir izdarīts. Tieku pie finiša kūkas un kefīra un apsēžos uz soliņa gaidīt Juri. Valdis tikmēr nevar nomierināties un turpina riņķot ap baznīcu, laikam viņam distance bijusi par īsu. Nesaprotu, kā vēl iespējams paskriet.

Pirmais trijnieks

Pirmais trijnieks

Nu lūk, beidzot tas ir ne tikai noskriets, bet arī aprakstīts! Vai nākamgad skriešu atkal? Tad jau redzēs! Kā saka – nav jēgas mēģināt skriet notikumiem pa priekšu, galvenais ir noskriet pa priekšu 3. vietas ieguvējam. Uz tikšanos trasē!

 

5 thoughts on “Kā es skrēju no Rīgas uz Valmieru

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s