Kā es skrēju no Rīgas uz Valmieru

Tā kā iepriekšējā rakstā, kur izklāstīju savus iemeslus piedalīties šogad atjaunotajā skrējiensoļojumā `Rīga – Valmiera`, apsolīju uzrakstīt pāris vārdus arī par pašu skrējiena norisi, tad nekas cits neatliek, kā solījumu pildīt. Rakstot iepriekšējo stāstu, biju domājis, ka šo, nākamo, uzrakstīšu varbūt jau nākamajā dienā, bet rakstīšanas pasākums tomēr ievilkās.. Kā jau parasti.. Sanāca vēl tā, ka uzreiz pēc pirmā raksta publicēšanas noskatījos filmu Forever Running ar grieķu ultramaratonistu Yiannis Kouros, kurš varētu pretendēt uz visu laiku visā pasaulē monstrīgākā ultramaratonista titulu. Filmas ievadā viņš saka, ka tīri teorētiski par ultramaratonu sauc jebko, kas garāks par maratonu, taču viņš pats, piemēram, 50 kilometru skrējējus neuzskata par ultramaratonistiem, jo treniņu process 50 kilometriem tikpat kā neatšķiras no maratona treniņu procesa. Arī 100 km vēl neesot uzskatāmi par ultru, jo tā vēl nav tāda distance, kurai jāpieiet ar pilnīgi citādu domāšanas veidu. Tā nu es nodomāju, ko nu tur rakstīs par kaut kādu nīkulīgu skrējienu no Rīgas uz Valmieru 🙂

Bet tomēr rakstu, lai man netiktu piemērots teiciens par solīšanu, krišanu un maku. Ja slinkums lasīt līdz beigām, tad sākšu ar galvenajiem faktiem – 107 km, 10:15:41 un 2. vieta kopvērtējumā. Kā? Otrā vieta? Man, kurš parasti skrien pa beigām? Ja man jārod atbilde uz šo mistisko gadījumu divos vārdos, tad es teiktu tā – barefoot un keto! Tikai pateicoties baskāju skriešanai, esmu spējis izdzīvot līdz šai dienai, skrienot, trenējoties un neko būtiski sev nesavainojot, bet, pateicoties keto diētai, esmu spējis normālā tempā noskriet līdz galam distanci, kurai iepriekš neesmu speciāli gatavojies un kas pēc būtības tomēr ir pāri maniem spēkiem.

Turpināt lasīt

Advertisements