Kāpēc es skrēju no Rīgas uz Valmieru?

Šis stāsts sākās šā gada 13. janvārī, kad Matīss VSK Noskrien tīmekļa vietnē publicē rakstu “Sīmaņa vilinājums“, atgādinot skrējēju kopienai par šo vēsturisko skrējienu, kurš savulaik notika piecas reizes – no 1989. līdz 1993. gadam – un kura finišu Valmieras centrā pie Sīmaņa baznīcas kādu reizi atceros redzējis arī es pavisam agrā jaunībā. Raksta iespaidā daži nolēma noskriet šo skrējienu arī tagad – 2014. gada pavasarī. Citi pievienojās, skriet gribētāju pulciņš pieauga, kā rezultātā skrējiens tika noformēts kā oficiālas sacensības ar iespēju tam pieteikties kā jebkurām sacensībām, samaksāt dalības maksu, saņemt ēdienus un dzērienus kontrolpunktos pa ceļam un pat ierasties uz apbalvošanas ceremoniju.

Kad es pirms dažiem gadiem pievērsos garāku distanču skriešanai, šis vēsturiskais skrējiens man kā valmierietim likās kaut kas ļoti īpašs, kaut kas tāds, ko noteikti savulaik gribētos nomēģināt. Gribēju pieredzēt, ka šis skrējiens tiek atjaunots. Tagad ļoti nopriecājos, ka beidzot tas brīdis būs pienācis, beidzot ļaudis atkal skries uz Valmieru.

No otras puses pašam par piedalīšanos skrējienā jau uzreiz šajā atjaunošanas reizē nebija nekādas domas. Likās forši, ka skrējiens notiks, bet paša piedalīšanos tajā pat neapsvēru. Par skrējiena datumu tika nolikts 8. marts, un skaidrs, ka tik īsā laika posmā nevar sagatavoties kvalitatīvi noskriet 100 km (pat bez tiem papildus 7 km virs simtiņa). Un es jau izsenis biju pie sevis nolēmis, ka simtu mēģināšu skriet tikai tad, kad tam būšu rūpīgi ilgstoši gatavojies, veltījis nopietnu treniņu programmu, regulāri skrējis sapārotos garos skrējienus un aizvadījis vismaz vienas sacensības pa starpu starp 50 un 100 km, tā ap 80 km garumā.

Taču ne vienmēr viss iznāk tā, kā plānots. Jau 2012. gada vasaras sākumā biju publiski apsolījies noskriet 100 km sacensībās tuvāko divu gadu laikā. Tad likās, ka visu augstākminēto gatavošanās procesu gan jau pagūšu pa šo laiku izveikt. Taču slinkums ņēma virsroku (kā jau parasti) un neko prātīgu pa šo laiku tā arī nesadarīju.. Laiks gāja, raksts par Sīmaņa vilinājumu no prāta neizgāja.. Janvāri nomainīja februāris, tad tas jau iegriezās uz beigu pusi, skrējēju aprindās arvien vairāk runāja par šo īpašo skrējienu, bet manī nekas nemainījās – kaut kādā īpatnējā kārtā pat neradās doma par piedalīšanos!

Tā īsti pat vēl tagad nesaprotu, kas tāds notika 21. februāra pēcpusdienā, kad, sēžot darbā (īsti neatceros, vai tas notika kabinetā vai tējas pauzē), pēkšņi manī iezagās doma – hmm, varbūt pamēģināt!? Tagad atskatoties šķiet, ka varbūt tas bijis saistīts ar to, ka līdz tam biju stipri aizņemts ar raksta gatavošanu darbā, kas bija jāiesniedz līdz 20. februārim. Bet nē, tas nevarētu būt saistīts. Vienkārši, nepārtraukti domājot par šī skrējiena atdzimšanu, es vienā brīdī sapratu – ja Valmiera sauc, es gluži vienkārši nevaru neskriet!

Skats aizkulisēs jeb kāda kontrolpunkta brīvprātīgo pierakstos

Skats aizkulisēs jeb kāda kontrolpunkta brīvprātīgo pierakstos

Skaļi gan es to vēl sievai nenoformulēju tik kategoriski – ka nu tagad noteikti skriešu. Vakarā tikai uzprasīju, vai gadījumā viņa netaisās skriet un vai man to gadījumā nevajadzētu darīt. Viņa, izrādās, netaisījās.. Par mani nezināja.. Skaidri sapratu, ka mani pēdējā laika (un vispār) treniņi nav bijuši tādi, kādi būtu nepieciešami šāda veida skrējienam, taču mani nedaudz mierināja doma, ka šis taču tiek saukts par skrējiensoļojumu un praktiski visi droši vien kādus gabalus arī vienkārši ies, ne skries. Taču no otras puses šoreiz kontrollaiks no 24 h, kāds tas bijis senāk, samazināts uz 16 h, tādēļ gluži visu distanci nosoļot arī nevarēs. Nu protams, tik švakā stāvoklī jau arī neesmu, lai nāktos soļot visu distanci..

Laimīgā kārtā 21. februāris, lielās domas datums, iegadījās piektdienā, tādēļ nolēmu uzreiz šajās brīvdienās pamēģināt izskriet kaut ko līdzīgu sapārotajiem garajiem skrējieniem, lai labāk saprastu savu fizisko stāvokli šajā brīdi. Tomēr visu ziemu biju normāli skrējis, lai arī ne ļoti garus gabalus, toties regulāri un kopumā diezgan gana. Tā nu sestdienas lietainajā rītā devos laukā izskriet kādu garo skrējienu.

Skrienot no Rīgas uz Valmieru, būtu jārēķinās ne tikai ar fiziskajām spējām, bet arī ar garīgo noturību pa ceļam nesajukt prātā no garlaicības🙂 Tāpēc nolēmu šai sestdienā pilnveidot pie viena arī šo aspektu un garo skrējienu skriet ļoti vienmuļā mazā ~3.4 km garā aplītī pa trotuāru. Īsti nezināju, cik daudz tā sanāks noskriet, bet kādus 30 km jau gribējās, varbūt pat ~35. Noskrējās vairāk par maratonu jeb apaļi 43 km – tikai mana otrā treniņu ultra pēc 30 gadu dzimšanas dienas skrējiena. Arī temps bija visai labs – kopējais laiks 3:24:26 -, un tas man deva ļoti lielu pārliecību par savām spējām.. labi noskriet maratonu.. Bet vai ko vairāk?

Nākamajā dienā otrs sapārotais skrējiens, ne vairs tik garš, tikai 27 km, toties arī ar vidējo tempu zem 5:00 min/km – kopējais laiks 2:11:36. Kopā šajā nedēļas nogalē tātad saskrieti apaļi 70 km – vairāk kā jebkurā citā nedēļas nogalē iepriekš. Hmm, kā būtu, ja vēl šiem abiem skrējieniem pa virsu jānoskrien 37 km, turklāt tas viss uzreiz? Grūti teikt.. Bet vienalga – šī nedēļas nogale krietni stiprināja manu domu par dalību leģendārajā skrējienā!

Pagāja nedēļa, tuvojās pēdējā pieteikšanās diena – 2. marts. Biju Valmierā un aizvadīju atkal vienu tādu pagarāku skrējienu – 25 km, 1:59:17. Sanāca iekļauties divās stundās, pat neskatoties uz to, ka pirmos pāris kilometrus skrēju kopā ar Alīnu. Izrādās, ka ziemas treniņi devuši labumu – es varu skriet ātrākā tempā kā pirms tiem ilgāku laiku. Skrējiena beigu daļu aizvadīju posmā, kur jau pēc nepilnas nedēļas skrējēji skries sava 107 km garā skrējiena beigu posmu – gar šosejas malu no pagrieziena uz Sietiņiezi līdz Valmieras centram. Gluži līdz centram šoreiz neaizskrēju, taču notestēju šosejas malu šajā posmā – daudz labāk skrienama, kā biju domājis, nav tik akmeņaina, visai laba ar pieblietētām smiltīm.

Pēdējā pieteikšanās diena jau tuvojās izskaņai, kad es atvēru Sportlat tīmekļa vietni un reģistrējos skrējienam.. Sākumā pat nesanāca, tika teikts, ka visas 50 maksimāli atļautās vietas jau aizpildītas, taču pēc zvana Matīsam šis ierobežojums tika atcelts un es varēju sevi pieteikt “mocībām padsmit stundu garumā”.

Noķerts vēsturisks brīdis pēdējā pieteikšanās dienā - Alīna manā uzdevumā zvana Matīsam, lai noskaidrotu par iespēju vēl pieteikties skrējienam

Noķerts vēsturisks brīdis pēdējā pieteikšanās dienā – Alīna manā uzdevumā zvana Matīsam, lai noskaidrotu par iespēju vēl pieteikties skrējienam

Nebija ne jausmas, kas notiks pēc 55. kilometra – tālāk nekad mūžā nebiju skrējis (līdz šim garākais man bijis pērnā gada Siguldas kalnu skrējiens, kur mans Garmins samērīja 54.62 km, tagad šis būs jāreizina ar divi). Nebija ne jausmas, cik ilgā laikā varētu tikt līdz Valmierai un vai vispār. Nebija jausma par ēšanas stratēģiju, par skriešanas plānu, tempiem, par visādiem citādiem aspektiem. Kā tad tas viss risinājās un kā man tur gāja – par to nākamajā rakstā!

6 thoughts on “Kāpēc es skrēju no Rīgas uz Valmieru?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s