Kāpēc es skrēju no Rīgas uz Valmieru?

Šis stāsts sākās šā gada 13. janvārī, kad Matīss VSK Noskrien tīmekļa vietnē publicē rakstu “Sīmaņa vilinājums“, atgādinot skrējēju kopienai par šo vēsturisko skrējienu, kurš savulaik notika piecas reizes – no 1989. līdz 1993. gadam – un kura finišu Valmieras centrā pie Sīmaņa baznīcas kādu reizi atceros redzējis arī es pavisam agrā jaunībā. Raksta iespaidā daži nolēma noskriet šo skrējienu arī tagad – 2014. gada pavasarī. Citi pievienojās, skriet gribētāju pulciņš pieauga, kā rezultātā skrējiens tika noformēts kā oficiālas sacensības ar iespēju tam pieteikties kā jebkurām sacensībām, samaksāt dalības maksu, saņemt ēdienus un dzērienus kontrolpunktos pa ceļam un pat ierasties uz apbalvošanas ceremoniju.

Kad es pirms dažiem gadiem pievērsos garāku distanču skriešanai, šis vēsturiskais skrējiens man kā valmierietim likās kaut kas ļoti īpašs, kaut kas tāds, ko noteikti savulaik gribētos nomēģināt. Gribēju pieredzēt, ka šis skrējiens tiek atjaunots. Tagad ļoti nopriecājos, ka beidzot tas brīdis būs pienācis, beidzot ļaudis atkal skries uz Valmieru.

No otras puses pašam par piedalīšanos skrējienā jau uzreiz šajā atjaunošanas reizē nebija nekādas domas. Likās forši, ka skrējiens notiks, bet paša piedalīšanos tajā pat neapsvēru. Par skrējiena datumu tika nolikts 8. marts, un skaidrs, ka tik īsā laika posmā nevar sagatavoties kvalitatīvi noskriet 100 km (pat bez tiem papildus 7 km virs simtiņa). Un es jau izsenis biju pie sevis nolēmis, ka simtu mēģināšu skriet tikai tad, kad tam būšu rūpīgi ilgstoši gatavojies, veltījis nopietnu treniņu programmu, regulāri skrējis sapārotos garos skrējienus un aizvadījis vismaz vienas sacensības pa starpu starp 50 un 100 km, tā ap 80 km garumā.

Turpināt lasīt