Siguldas kalnu ultramaratons 2013

Pirms gada, kad Siguldas kalnu skrējiena garāko distanci noskrēju pirmo reizi, sava emuāra aprakstā par šo sasniegumu izdarīju secinājumu, ka, ja grib skriet kalnu skrējienu, tad arī jātrenējas pa kalniem. Visai loģiski! Tad arī apņēmos visu gadu līdz nākamajam Siguldas kalnu skrējienam kalniem pievērst pastiprinātu uzmanību, lai nākamreiz nebūtu tik traki jāmokās, kā bija toreiz. Saprotu, ka tie mani lasītāji, kas mani pazīst, jau smīn ūsās/bārdā/pie sevis, tāpēc laikam būtu lieki piebilst, ka savu lielo apņemšanos noslinkoju arī šajā gadā un pa kalniem, var teikt, netiku skraidījis vispār nemaz.. Līdz ar to loģiskas sekas – arī šoreiz skriet nebija viegli. Bet tas nekas, ka nebija viegli, toties cits labums – bija grūti. Bija trakoti grūti!

Pa ceļam uz Siguldu un pirms starta no gaisa krītošais ūdens man kaut kā ne visai patika, bet plkst. 11:00:02 līdz ar starta šāvienu, kurš gan laikam izpalika, par lietu aizmirsu, un pēcāk tas vairs netraucēja it nemaz. Pirmais aplis kopumā pagāja visai strauji, lai gan pāris reizes taciņu sastrēgumos nācās pat apstāties, reizēm vienkārši samazināt gaitu. Priecājos, ka tādā veidā vismaz netikšu pie sasteigta sākuma un paliks kaut cik spēki arī finišam. Skrienamajos posmos gan speciāli nebremzējos un, piemēram, 10. kilometrs, kas beigās izrādījās šodien pats ātrākais, tika noskriets pa 4 minūtēm un 44 sekundēm. Daži nākamie ātrākie kilometri arī daudz neatpalika.

Pirmo apli pabeidzu vēl pilnīgi normāls – gan pēc ģīmja, gan pašsajūtas. Starpfinišā izlaku vien glāzi ūdens un turpināju ceļu. Vēl līņāja, bija pretvējš, bet citādi nekas traks. Tiekot otrajā aplī līdz pirmajam kalnu lejupceļam uzreiz aiz bobsleja trases, skatam pavērās traģiska aina – nogāze dubļu klāta, slidena līdz neprātam. Pirmajā aplī jau arī nācās te pieturēties pie kociņiem, lai tiktu lejā, bet tomēr tad vēl te pāri bija skrējuši ne pārāk daudz dalībnieki (nu noteikti krietni mazāk par pusi), taču nu jau te pabijuši pilnīgi visi un daudzi pat divreiz. Kaut kā jau lejā tiku, bet ne tuvu ne tik ātri kā pirmoreiz.

Turpināt lasīt

1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons 2013

Jau labs laiciņš pagājis, kopš noslēdzies 1. Baltijas Baso pēdu ultramaratons – parīt būs jau divas nedēļas. Sākumā biju gribējis kaut ko par to uzrakstīt, jo, kā jau minēju, neba nu tik bieži vēl skrienu ultras, lai par kādu no tām varētu atļauties neko nerakstīt. Taču laiks gāja, un rakstīšanas entuziasms noplaka. Tāpēc šoreiz tikai tāda īsa atskaite par padarīto (varbūt tomēr jau gana bieži skrienu ultras, ja reiz pa vienai šogad tās iekritušas trīs mēnešus pēc kārtas).

Šī bija pirmā reize, un pirmā reize vienmēr ar kaut ko īpaša. Pirmoreiz man bija iespēja ne tikai piedalīties pasākumā kā skrējējam, bet arī zināmā mērā vērot visu procesu no aizskatuves – šo, to plānot, organizēt, piedalīties lēmumu pieņemšanā, gatavoties arī no šāda viedokļa. Pirmo reizi noskrēju tik garu distanci – ne tikai basām kājām, ne tikai sacensībās, bet VISPĀR! Tas tā sanāca, pat neskatoties uz to, ka reāli solīto 53 km vietā noskrējās tikai 52.65 km – iepriekšējais garuma rekords, ko sasniedzu pērnā gada Siguldas kalnu skrējienā, tika pārspēts par 890 metriem. Visbeidzot, protams, pirmo reizi šķērsoju finiša līniju pats pirmais no garākās distances veicējiem, izbaudot iespēju ar savu ķermeni pārraut novilkto finiša lentu.

Turpināt lasīt