Pārsteidzošais Valmieras maratons 2013

Pēc Daugavpils 50-nieka jau nojautu, ka Valmierā vajadzētu labot savu maratona rekordu, bet nekādos sapņos man nebija rādījies laiks 3:10:.. Biju izlēmis Valmierā skriet ar stratēģiju, ko labākajā gadījumā varētu nodēvēt par īpatnēju, bet normāli to varētu saukt vienkārši par stulbu – skriet pirmo pusīti ar laiku nedaudz zem pusotras stundas un tad otro pusīti, kā sanāk. Tā kā mans personīgais rekords pusmaratonā arī ir tāds, kas atbilst klasifikācijai `nedaudz zem pusotras stundas`, tad katram ezim skaidrs, ka pēdējie divi apļi jeb maratona otrā puse man būs jāveic pēc tam, kad pirmajos divos apļos būšu izšķiedis praktiski visu savu enerģiju.. Ļoti gudri, vai ne?

Taču gudri vai nē, bet sakarā ar to, ka biju pieteicies VSK Noskrien akcijā `Motivators` kā motivators un man bija piešķīruši motivējamo, tad izmantoju šo izdevību, lai paskrietu ar viņu kopā pirmo pusi no maratona tādā tempā, kā viņš to bija cerējis izskriet. Ar Rihardu bijām iepriekšējos mēnešos kopā paskraidījuši arī treniņos, un parasti bija tā, ka viņš uz beigām bija par mani ātrāks (ja skrējām tempa vai intervālu treniņus). Tāpēc nedaudz bažījos, vai maz tikšu viņam līdzi. Taču gadījās tā, ka pēdējā nedēļā pirms maratona viņam nācās skriešanu izlaist veselības problēmu dēļ, tādēļ uz starta līnijas Valmierā viņš stājās ne savā labākajā formā. Tomēr, neskatoties uz to visu, viņš tomēr izskrēja no pusotras stundas pat Valmieras kalnainajā trasē, no sava personīgā rekorda atpaliekot mazāk par minūti. Skrējām kopā pirmos 19 kilometrus, kad viņš izlēma pēdējos divus kilometrus veltīt finiša spurtam, bet es izlēmu līdzi netrakot, jo man tomēr vēl vairāk par 23 kilometriem priekšā.

Turpināt lasīt

Daugavpils 50K

Tik bieži taču es [vēl] ultras sacensībās neskrienu, lai varētu atļauties par kādu no noskrietajām neuzrakstīt kaut īsu, bet aprakstiņu. Tā nu jau kāds laiciņš kopš Daugavpils 50 km skrējiena ir pagājis, bet labāk jau vēlu, nekā, kad izpaliek.

Pērngad Daugavpilī skrēju savu pašu pirmo ultramaratonu, bet tagad neliekas, ka tas bijis tik nesen. Pērngad tur norisinājās viens no starptautiskās ultraskriešanas asociācijas pasaules čempionāta posmiem, un arī šis gads nebija citāds. Tas nozīmēja tikai to, ka starta vietā gaidās pēc kārtīgas paskriešanas pulcējās skrējēji ne tikai no Latvijas, bet arī no visām mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas. Kopā startējām 29 dalībnieki, bet viens no lietuviešiem izlēma sacīksti nepabeigt – finišējām 28. Savukārt, ar vienīgo Igaunijas pārstāvi mēs ar sievu divas naktis (vienu pirms pasākuma un vienu pēc) dzīvojām vienā kopmītņu istabiņā.

Man bija tīri labi gājis pēdējā laikā ar skriešanu sacensībās – biju uzlabojis savu ārkārtīgi sen nepārspēto rekordu pusmaratonā, kā arī Nike Riga Run stafetes skrējienā noskrējis ļoti ātri. Tiesa, neko pārāk garu nebiju skrējis, bet vienalga bija tāda sajūta, ka Daugavpilī vajadzētu veikties labi. Noteikti vajadzētu pārspēt savu pērnā gada rezultātu – 4:14:02 -, bet klusā cerība bija mēģināt palīst zem četrām stundām. Ar prātu gan apzinājos, ka tas nozīmētu vidējo tempu 4:48 min/km, kas ir par kādām desmit sekundēm kilometrā ātrāks par manu maratona rekorda tempu..

Turpināt lasīt