Āres izpētot

Svētdienas rītā pamodos ap plkst. 8:00 un secināju, ka atrodos teltī. Saule karsēja diezgan pamatīgi, kā jau tas teltīs allažiņ mēdz būt, bet, atverot telts ieeju, ieplūda patīkams vēsums un ar prieku secināju, ka tik karsts ārā nemaz nav – pūš arī vējiņš un ik pa laikam tomēr laiks nomācas.

Nu ko, padomāju, ideāls laiks nelielam skrējienam! Bet nu tomēr svētdiena, vakar izskriets tikai Majoru pludmales bruņurupucis, kas bijis ļoti īss skrējiens, tāpēc šodien prasītos kas garāks. Nolēmu paskriet mazliet virs pusmaratona, varbūt pat virs 25 km, tā līdz 30 km ideālajā gadījumā.

Bet kur gan skriet? Šai pusē teltī nakšņoju tikai otro reizi, bet arī iepriekšējā gadījumā biju no rīta paskrējis – toreiz startēju ar domu paskriet kādus 16 km, bet nelielas apmaldīšanās rezultātā noskrējās apaļš pusmaratons. Šoreiz jāpamēģina izpētīt takas uz otru pusi, mēģinot sākt ar nokļūšanu līdz Kākciemam un tad jau turpinot ar citu tuvējo Ropažu novada apkārtni.

Izskrienu tieši 9:00, tātad pats, pats vēlākais atpakaļ būšu ap 12:00, ja reiz tiešām tik lēni un daudz sanāks kā pieļauts maksimālajā programmā. Bet gan jau tik ilgi nemaz nebūs..

Līdz Kākciemam pa šoseju tieku bez problēmām, pirmo reizi esmu Kākciemā. Pirmais iespaids – tāds pussabrukušu graustu ciematiņš, viss nolaists, bet pa laikam kādas sakoptas privātmājas ar pagadās. Izskrienu tam cauri, un drīz vien jau asfalts beidzas, dodot priekšroku zemes ceļam. Nelielajā Rīgas rajona kartē, kuru pirms starta biju izpētījis un kurā iezīmēti tikai galvenie ceļi, biju atradis, ka man jāturpina skriet tā un šitā un drīz vien izskriešu atpakaļ uz Tīnūžu šoseju, pa kuru tad vai nu jādodas atpakaļ uz telti, vai arī jāapmet vēl kāds līkumiņš. Šajā brīdī vēl nenojautu, ka asfaltu vairs neatradīšu turpmākajos >20 kilometros..

Īsi pēc izskriešanas no Kākciema ceļš sazarojas, bet ne tādā veidā, kā bija paredzēts kartē, turklāt, pēc kartes spriežot, sazarojumam bija jābūt vēl tikai pēc kāda kilometra. Acīmredzot kāds no šiem ceļiem kartē nebija iezīmēts. Neko daudz neprātuļodams, izvēlos vienu no ceļiem, domādams, ka gan jau atskriešu atpakaļ, ja nebūs pareizais, tieši labi – nebūs pēc tam pa šoseju jāmeklē, kur pariņķot, lai vajadzīgos kilometrus savāktu. Tā arī izrādījās, ka esmu izvēlējis nepareizo ceļu, jo pēc pāris kilometriem tas izbeidzās pie kādas mājas pagalma un neizskatījās, ka gar to varētu paskriet vēl diži tālāk. Pagalmā kāds bārdainis pļāva zāli, un uzjautāju viņam, vai pa šo ceļu varu tikt laukā uz Tīnūžu šoseju, vai arī man jāgriežas riņķī. Šeit jāpiezīmē, ka parasti mani nevar piedabūt pirmajam uzsākt sarunu ar svešiem cilvēkiem (un faktiski arī ar daļēji pazīstamiem ne vienmēr), bet šoreiz biju apmaldījies, kā arī vīrs bija ar bārdu, tāpēc nebija tik traki. Bārdainis atteica, ka jāskrien atpakaļ un pa to otru ceļu, jo pašlaik es skrienot tā, kā uz Rīgu.. Gandrīz vai sasmējos, ka šis ceļš, kas tūlīt, tūlīt izbeigsies, varētu vest uz Rīgu, bet nu labi, nestrīdēšos jau ar vietējo. Vēlāk, pētot karti, tiešām jāsecina, ka Rīgas virzienā tas ceļš veda, bet neesmu gan drošs, ka tas nenozīmētu lauzties cauri meža biezoknim, lai nokļūtu galvaspilsētā.

Pāris kilometri atpakaļ līdz iepriekšējam sazarojumam un turpinām uz priekšu. Pēc kilometra nekāda cita sazarojuma, kā biju atcerējies no kartes, gan vēl nemana, arī pēc diviem ne.. Vēl pēc brīža beidzot ir kaut kas līdzīgs pagriezienam, aiz kura manu baltu zīmi – apdzīvotas vietas sākums. Hmm, kas gan tā varētu būt par vietu? Vai tiešām jau Tīnūži? Varbūt pa ceļam esošie Ceplīši pelnījuši šādu zīmi? Varbūt vēl kas cits? Pieskrienu tuvāk – Bajāri.. Kas par?? Kādā sakarā šeit Bajāri? Vai tad tiem nebija jāatrodas šī kvartāla pretējā pusē? Nedaudz apjūku, kur īsti esmu aizskrējis, bet skrienu vien Bajāriem cauri, galu galā tad vismaz zinu, kur atrodos, un zinu, ka uz Ērgļu šosejas ir pagrieziens uz Bajāriem ar zīmi “Bajāri 3 km”, tātad pēc trim kilometriem izskriešu šai vietā un tad jau atpakaļ uz telti būs vēl kāds gabaliņš.

Izskrienu cauri Bajāriem un turpinu diegt pa zemes ceļu – lai arī šajā vietā esmu bijis tikai vienu reizi mūžā, tomēr neliekas, ka te kaut ko atpazītu.. Pēc trim kilometriem vēl nav pat smakas no šosejas, un manā prātā pavīd doma, ka, iespējams, šoseja bija meklējama uz otru pusi no Bajāriem un tātad tagad es varbūt tomēr dodos Rīgas – Tīnūžu ceļa virzienā. Nu nekas, atpakaļ jau tādu gabalu neskriešu, gan jau drīz būšu pie šosejas un tad caur Tīnūžiem uz telti.

Tomēr nekādas šosejas kā nav, tā nav. Ik pa laikam liekas, ka dzirdu automašīnu troksni, kā tās brauc pa šoseju, un liekas – tepat aiz nākamā meža ieloka jau šoseja taps redzama -, bet atkal nekā. Pēc vairākām šādām reizēm sāku domāt, ka varbūt koku galotņu šalkoņas skaņas esmu sajaucis ar šosejas skaņām, taču vēlāk, pētot karti, secināju, ka tomēr vairākos brīžos esmu bijis tīri tuvu šosejai, tikai skrējis tai paralēli..

Drīz ceļš sašaurinās un pietuvojas kādām mājām, un mani pārņem zināms izmisums par to, vai tiešām viss šis gabals tagad būs jāskrien atpakaļ? Noskrieti jau daudzpadsmit kilometri un nu būtu jāsāk skatīties jau mājupceļa virzienā. Tomēr šoreiz man paveicas, un ceļš aiziet mājai garām un ievijas mežā. Nebeidzamais skrējiens, meklējot šoseju turpinās, mežs pāriet atkal pļavās, meža ceļš pārtop par lauku ceļu, tad atkal meži, lauki, meži lauki, tikai ne šoseja. Paskrienu garām kaut kādam ciematiņam, bet tad atkal mežā..

Vai tur aiz līkuma jau vīd šoseja? Nē, laikam vēl ne..

Vai tur aiz līkuma jau vīd šoseja? Nē, laikam vēl ne..

Tomēr skaidrs, ka bezgalīgi ilgi tā skriet nevaru, ja vien neskrienu pa apli (un šķiet, ka neskrienu gan), un liels ir mans prieks beidzot pa īstam sadzirdēt šosejas trokšņus un aiz līkuma jau priekšā ieraudzīt, ka pa šoseju aizbrauc ar kokiem piekrauta fūre. Šī laikam ir manā mūžā vislielāko prieku izraisījusī fūre🙂

Beidzot esmu atpakaļ uz šosejas, uz asfalta, varu sākt gavilēt, vienīgi.. Ko tālāk? Kas tā par šoseju? Uz kuru pusi skriet?? Ir divi varianti – ja tā ir Ērgļu šoseja, man jāskrien pa labi, bet, ja esmu izskrējis uz šosejas Rīga – Tīnūži, tad jāgriežas pa kreisi. Šajā brīdī jau noskrieti 24.7 km, būtu jau tā kā laiks beigt skrējienu, tāpēc negribētos izvēlēties nepareizo virzienu.. Tomēr nav nekādu variantu, kā šo šoseju atpazīt. Vairāk gan sliecos uz skriešanu pa kreisi, jo šoseja neliekas pazīstama, bet Ērgļu šoseju tomēr samērā bieži pēdējā laikā nācies mērot ar auto. Esmu izskrējis pie ceļazīmes “Salenieki 5.6 km”, kas norāda virzienā iekšā mežā pa ceļu, no kura nule kā esmu izskrējis, un šādu zīmi uz Ērgļu ceļa neatminos manījis. Vismaz tagad zinu, kādam ciematiņam esmu pirms laiciņa paskrējis garām.

Neko darīt, jāstopē vien kāds auto un jāprasa, kur atrodos. Negribas tikai tāpēc vien stopēt kādu pa šoseju traucošos auto, tāpēc izlemju stādināt tos, kas griežas nost uz Saleniekiem vai brauc no tiem. Pāris šādi auto mani noignorē, bet viens tomēr apstājas un liekas pārsteigts par manu jautājumu, kas šī ir par šoseju un uz kuru pusi kas atrodas. Tomēr tieku pie informācijas, ka man jādodas uz kreiso pusi, jo jau pēc pārsimts metriem būšot Tīnūžu šoseja. Kaut kas tiek minēts arī par Ropažiem, un es secinu, ka tā būs šoseja Tīnūži – Ropaži, tātad esmu izskrējis pie šosejas Rīga – Tīnūži, kā jau biju sliecies prognozēt, un man nāksies paskrieties vēl kādus kilometrus desmit, lai sasniegtu telts vietu.. Ahh, daudz gan.

Bet neko darīt, ņemu vien kājas pār pleciem un jožu norādītajā virzienā. Pārsimts metri top par teju kilometru, bet tad jau arī lielais krustojums ir klāt. Šķērsoju Mazās Juglas upīti un secinu, ka esmu alojies.. Patiesībā ir noticis sliktākais iespējamais scenārijs, un nu esmu nokļuvis tikai Rīgas – Tīnūžu ceļa krustojumā ar Rīgas apvedceļu.. Tātad esmu izskrējis cauri visiem mežiem līdz pat Rīgas apvedceļam, un man vēl krietns jo krietns gabals tagad jāskrien līdz Tīnūžiem, lai pēc tam no tiem vēl desmit kilometrus mērotu līdz savai teltij. Patiesībā šobrīd esmu tuvāk savam miteklim Rīgā nekā savai teltij🙂

Situācija ir visai bezcerīga, jo saprotu, ka mērot vēl tik garu gabalu būs ārkārtīgi grūti. Rēķinoties ar ne ļoti garu skrējienu, esmu paņēmis līdzi kabatā vien mašīnas atslēgas, kas atstāta pie telts. Nav līdzi ne ūdens, ne kas cits dzerams vai ēdams, ne nauda, ne tālrunis. Diena tomēr izvērtusies gana karsta, lai arī ne tik ļoti kā nesenajās pašās karstākajās dienās. Apsveru domu nostopēt kādu auto, kas stāv pie luksofora pirms Rīgas apvedceļa šķērsošanas, bet uz to nesaņemos, jo ar svešiem cilvēkiem runāt nav manā dabā. Daudz variantu, ko pasākt, gan man nav, tāpēc sāku vien skriet gar šosejas kreiso malu Tīnūžu virzienā. Drīz vien tomēr pārskrienu šosejas labajā pusē, lai mēģinātu ko nostopēt. Daudz auto šeit nebrauc, bet, kad kāds man tuvojas, skrienu ar paceltu kreisās rokas īkšķi, mēģinādams ik pa brīdim pār plecu atskatīties tuvojošā auto virzienā. Veiksmes nav. Kad sasniedzu kādu autobusu pieturu, uz brīdi apstājos, lai pastopētu kā pieklājas – stāvot un skatoties auto virzienā. Izmēģinu šādu skriešanas un pieturu stāvēšanas stratēģiju kādu trīs pieturu garumā. Veiksmes nav. Turpinu skriet. Beigu beigās pēc kārtējā skrienot paceltā īkšķa auto man priekšā bremzē un pietur malā, yeei! Vai kāds ir mēģinājis stopēt auto skrienot? Kādi rezultāti?

Šim nabadziņam arī īsti neveicas ar stopēšanu

Šim nabadziņam arī īsti neveicas ar stopēšanu

Prasu, vai var aizvest mani līdz Tīnūžu – Ropažu šosejai. Var! Tālāk man jādodas uz Ropažu pusi, bet tips dosies uz citurieni, tāpēc tālāk būs droši vien atkal jāskrien. Esmu jau noskrējis apaļus 30 km un rēķinu, ka no vietas, kur mani izlaidīs, līdz teltij sanāks vēl kādi 10 km, tātad kopā ap 40 km šajā treniņā, diezgan normāli. Tips izlaiž mani pie apļa nobrauktuves uz Ropažu pusi un novēl man atrast nākamo auto, bet atsaku, ka man te vairs nav tik traki tālu, mēģināšu aizskriet. Tips vēl noprasa, līdz kurienei man jāskrien, saku, ka līdz nākamajai šosejai. Tips neko nepiebilst.

Tā nu turpinu skriet ar pēdējiem spēkiem. Vairs mašīnas nestopēju. Rēķinos ar 10 km, bet izrādās, ka esmu galā jau pēc deviņiem. Beidzot dabūnu padzerties. Esmu noskrējis 39 km un ceļā pavadījis pāris minūtes virs četrām stundām, lai arī tīrais skriešanas laiks ir par pusstundu mazāks. Labs treniņš sanācis, nu var vākt telti, pļaut zāli un turpināt dārza darbus, nekāda lielā atpūta nav paredzēta. Esmu rezultātā izpētījis ne tikai Ropažu novada āres, bet nejauši ieklīdis arī pie kaimiņiem Salaspils un Ikšķiles novados. Pirmo reizi esmu pabijis arī Tīnūžos, par citiem mazākiem miestiem nemaz nerunājot. Ja būtu skrējis arī to gabalu, ko novizinājos ar auto, būtu ne tikai pieveicis ultru, bet arī noskrējis vēl vairāk kā pērnās nedēļas nakts skrējienā Biķernieku trasē.

Jā, viens sliktums tomēr ir – nepaspēju uz F1 Vācijas lielo balvu.. Nāksies skatīties atkārtojumā. Nu neko, gan jau pārdzīvošu!

3 thoughts on “Āres izpētot

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s