Nordea Rīgas maratons 2013

Šis skrējiens patiešām bija kā vesela epopeja, kā jau to biju nojautis iepriekš. Notikumi risinājās kā spraigā asa sižeta filmā, un cīņa izvērtās līdz pašai finiša līnijai. Nē, ne jau ar konkurentiem, cīnoties par vadošām vietām vai mēģinot apspēt kādu līdzvērtīgu pretinieku. Nē, cīņa man bija pašam ar sevi, ar laiku (gan pulksteņa, gan varbūt arī meteoroloģiskā ziņā), ar savām pretenzijām uz labu rezultātu un slinkumu skriet tālāk. Galvenais – bija jāpiespiež sevi mocīties un cīnīties līdz galam, kas nepavisam nevedās tik viegli. Bet šoreiz es uzvarēju!

Jau pirms starta, stāvot starta koridorā un gaidot starta signālu, es vairāk domāju par to, ka vēders tā dīvaini jūtas, nevis par to, ka šajā teikumā veselas četras reizes esmu minējis vārdu `starta`. Vēderā bija tāda kā smaguma sajūta vai kas tamlīdzīgs, bet centos to ignorēt. Tomēr ignorēšana nepalīdzēja un jau ap sesto kilometru sajutu, ka nav labi.. Ja šis būtu parasts treniņa skrējiens, es droši vien ap šo laiku meklētu kādu mežiņu, kurā ieskriet, bet sacensību laikā gan uz tualeti līdz šim vēl nebiju gājis ne reizi. Bet tā kā ne velti cilvēce izgudrojusi tik viedu teicienu kā `visam pienāk pirmā reize`, tad šajās sacensībās pirmā reize pienāca arī manam tualetes apmeklējumam. Un pie reizes arī otrajam.. Kā zinādams, iepriekš trases kartēs biju izpētījis, ka pa pāris tualešu būdiņām būs izvietotas pie ikkatra dzirdināšanas punkta (vai pie teju ikkatra, vairs gluži labi neatminu)

Sākuma posms

Sākuma posms

Īsi pirms 12. kilometra atzīmes pirmo reizi ieskrēju būdiņā.. Jā, bet ko tad pa šo laiku biju sadarījis? Biju startējis – visai sagaidāmi. Biju turpinājis skriet, sākumā domādams sekot 3:30 tempa turētājiem un tad jau skatīties, kā ies tālāk. Skrēju tiem nedaudz pa priekšu, bet tikai dažus metrus, negribēdams pārāk atrauties un iztērēt visus spēkus jau sākumā. Stāstīju sev, ka priekšā vēl gara diena un garš maratons, vēl dabūšu izskrieties. Kaut kādā brīdī pamanīju, ka skrienam kopā ar VSK Noskrien komandas biedru Kuku, kurš skrien savu pirmo maratonu. Vietumis skrējām blakus, ik pa laikam dažu metru attālumā, mainoties tam, kurš skrien pa priekšu un kurš seko. Jā, bet lielākā lieta, ko izdarīju šajos pirmajos 12 kilometros – apdzinu melnādainu tipu!

Visas sacensības laikā nepārtraukti mainījās manas domas par iespējamo rezultātu – personīgais rekords ir iespējams, nē, nu vairs nav, hmm, tomēr vēl ir iespējas, nē, nu gan vairs nav, ja nu tomēr tā, tad vēl viss ir iespējams, nē, laikam jau tomēr nebūs, vēl viss nav zaudēts, nu gan viss zaudēts, utt..

Pirmajos 12 kilometros skrēju pa priekšu savam sapņu rezultātam 3:30 un ar katru kilometru šo pārsvaru audzēju. Šajā posmā likās, ka, tā turpinot, visam jābūt kārtībā un rekordam ir jākrīt. Kad ap sesto kilometru sākās problēmas ar vēderu, kas turpmākajos kilometros tikai palielinājās, sašķobījās arī mana pārliecība par savām iespējām – tualetes apmeklējums pilnīgi sagrautu manu iekrāto pārsvaru un turklāt vēl izsistu mani no tempa, viss būtu jāsāk no gala, un nekas labs tur vairs nevarētu sanākt.

Pēc iznākšanas no tualetes būdiņas un 12. kilometra atzīmes šķērsošanas, secināju, ka tomēr vēl stunda no starta nav pagājusi. Tātad, lai arī tualetē zaudēta minūte un 20 sekundes, tomēr vēl joprojām saglabāju vidējo ātrumu zem 5:00 min/km un tikai pavisam nedaudz atpalieku no 3:30 tempa. Tempa turētāji uz šo laiku gan jau bija gabalā, bet tie skrēja nedaudz pa priekšu savam laikam. Ar jauniem spēkiem atsāku skriet, ķerot rokā balonus un Kuku. Skrējās patiešām labi. Liekas, ka pirmais kilometrs pēc būdiņas tika noskriets ar laiku ap 4:41 min/km, bet tad izdomāju nomierināties, lai paliktu spēki arī vēlākam laikam. Pēc dažiem kilometriem uz Dienvidu tilta baloni jau bija stipri tuvāk priekšā un manā prātā atkal atgriezās doma, ka PR ir iespējams!

Pa šo laiku biju izdzēris tikai vienu ūdens glāzīti – otrajā dzirdināšanas punktā. Likās, ka ūdens tikai pasliktina stāvokli ar vēderu, tāpēc vairāk dzert nebiju riskējis, lai arī laiks, protams, bija ļoti karsts – laikam ap 30 grādiem, saulē varbūt arī virs. Skrienot atpakaļ pa Krasta ielu, secināju, ka ar vēderu tomēr vēl joprojām nav īsti labi.. Neriskēju kaut ko dzert, lai visu nepadarītu vēl sliktāku, īsti arī neprasījās, grūti gan to izskaidrot.

Pusmaratonu finišēju nedaudz pirms 1:44, un jau šajā brīdī bija teju pilnīga pārliecība, ka rekordu šodien izskriet nebūs man pa spēkam. Jau pēdējos kilometros šajā pirmajā pusītē bija gājis diezgan pagrūti, tāds kā piekusums iestājies, negriba turpināt, griba stāties ārā pēc pusītes un attaisnoties ar vēdera problēmām.. Atcerējos, cik viegli biju noskrējis pirmo pusīti no pērnā gada maratona šeit pat un cik grūti tomēr bija gājis vēlāk, maratona beigu daļā. Ja pat pagājušogad pēc tik viegla sākuma nebiju spējis uzlabot savu labāko sasniegumu, tad kur nu tagad, kad mokas sākušās tik ātri.. Taču vienu lietu jau šajās sacensībās pirmo reizi mūžā biju izmēģinājis, negribēju vēl pirmo reizi tajās pat sacensībās izmēģināt arī to, kā tas ir – izstāties.. Tāpēc turpināju.

Otrās puses pirmos kilometrus skrēju cieši blakus 3:30 tempa turētājiem, cenšoties darīt visu, lai no viņiem neatpaliktu ne par soli. Jau pēc pusmaratona līnijas šķērsošanas un došanās otrajā aplī sāku domāt par to, kad tagad beidzot atkal būs pieejamas tualetes.. Taču, kad pienāca dzirdināšanas punkts, situācija kaut kā likās jau labāka, tāpēc būdeli palaidu garām, turpinot sekot baloniem, kamēr to vēl spēju. Tomēr pēc ūdens iedzeršanas atkal vēders sagriezās kaut kā nepareizi un ar steigu sāku gaidīt nākamo dzirdinātavu. Tajā, liekas, tualetes nebija vai arī tās nepamanīju. Tad vēl kaut kā palika labāk, tad atkal sliktāk, līdz beidzot tiku otrreiz būdiņā īsi pirms 30. kilometra atzīmes. Jā, pa šo laiku bijām kopā ar baloniem atkal noķēruši Kuku, bet nu Kuku ar visiem baloniem atkal palaidu tālēs zilajās🙂

Nus, kad jau nekā, tad nekā – nu vairs nekāda rekorda laikam. Atkal nevarēju neatcerēties pērno gadu, kad tieši šeit, ap 30. kilometru Skanstes ielas rajona saulē, bija palicis grūtāk un vien pāris kilometrus vēlāk biju palaidis garām 3:30 tempa turētājus, neko tur nespēdams padarīt. Nu jau viņiem biju knapi vilcis līdzi līdz otrajam tualetes apmeklējumam un tagad palaidis tos garām krietni tālu. Kur nu tur vairs domas par rekordu.

Taču kaut kas šajā brīdī notika – vai nu palika stipri labāk pēc minūtes un desmit sekunžu atpūtas tualetē, vai arī palīdzēja sporta dzēriens, kuru paņēmu uzreiz pēc iznākšanas no būdas un došanās tālāk trasē, bet biju atguvis spēkus! Neskrēju ātri, bet tomēr dažas sekundes zem 5:00 min/km – tātad par dažām sekundēm kilometrā ātrāk kā plānotais 3:30 finiša laiks. Lai arī tempa turētāju baloni priekšā vairs nebija saskatāmi, tomēr pēc pulksteņa secināju, ka īstenībā esmu tikai dažas sekundes aiz 3:30 tempa laika – tempa turētāji jau diezgan krietni skrien pa priekšu savam laikam. Tas motivēja saņemties un šādā tempā tīri enerģiski tipināt uz priekšu, vienu pēc otra panākot un apsteidzot vairākus konkurentus. Daudzviet trasē skatītāji atbalstīja, tas deva spēkus, arī muzikanti pie Nacionālā teātra lika sasparoties, dažviet man kāds sauca, lai ķeru rokā balonus, jo tie neesot tālu priekšā, bet es zināju, ka man nav viņi noteikti jānoķer, es tāpat vēl varu izskriet zem 3:30, ja turpināšu tādā pat tempā.

Ieskrienot Ķīpsalā, atkal palika grūti.. Nezinu, vai temps kritās vai nē, jo Garminu biju atdevis sievai uz pusmaratonu, kā arī palaidu garām dažas kilometru atzīmes trasē, pēc kurām iepriekš biju kontrolējis savu tempu. Priekšā vēl bija septiņi gari kilometri, bet gribējās jau mest visam mieru. Protams, ka šajā brīdī reāli nedomāju par izstāšanos, tas gan būtu visai muļķīgi, bet pārliecība par iespēju izskriet zem 3:30 atkal bija sašķobījusies. Kādā 36. kilometrā mani apdzina Geo, kurš izskatījās svaigs kā gurķītis, sakot, ka mēs vēl varam mierīgi iekļauties 3:30, jo ejam ar nelielu rezervi. Biju iepriekš vērojis Geo treniņus – visai iespaidīgi, kas arī noveda pie loģiska rezultāta – pirmo reizi viņš mani apspēja maratonā. Geo malacis, bet mani viņa garām paiešana 36. kilometrā nekādi nespēja paātrināt..🙂

Beidzot izeja no Ķīpsalas un kalns uz tiltu, pēc tam apgriešanās un vēl viens kalns līdz pat tilta vidum, kas likās kā bezgalīgi garš kāpums. Šajā vietā uzstādīts lielais ekrāns ar līdzjutēju uzmundrinājumiem, bet savu uzmundrinājumu, ko biju sagatavojis pats sev, tā arī neredzēju, lai arī skrējām jau krietni izretojušies. Nekas, tāpat to atcerējos un mēģināju domāt par to, kā cīnījās Bērs Grills savos SAS treniņos, nepadodoties līdz pēdējam. Tilta augšā 40 kilometru atzīme, paskatos pulkstenī – skriets apaļas 18 minūtes pāri trim stundām. Tātad atlikušos divus kilometrus varu mierīgi skriet ar 5:30 min/km, lai pēc 42 kilometriem būtu 3:29, bet pēc maratona – tieši 3:30. Tas tiešām nomierināja. Tik lēni jau arī laikam vēl neskrienu, lai gan pašam grūti tā novērtēt savu ātrumu pie tāda noguruma.

Skrējiens pēdējā kalniņā Vanšu tiltā, 40. kilometrs

Skrējiens pēdējā kalniņā Vanšu tiltā, 40. kilometrs

41. kilometrā pretī skrien Alīna, kura jau finišējusi savu pusīti un nu basām kājām paskrien līdz ar mani kādus metrus, sakot, lai es saņemos vai ko tamlīdzīgu. Viņa jau nezin, ka man nevajag noteikti noķert balonus, lai finišētu zem 3:30, bet man nav spēka to paskaidrot🙂 Pajautāju vien, kāds šobrīd ir mans temps, uz ko saņemu atbildi, ka nedaudz zem 5:00 min/km. Ļoti nopriecājos – nu gan visam jābūt kārtībā. Bet maratons beidzas tad, kad tas beidzas, un visādi brīnumi var atgadīties arī pašā pēdējā brīdī. Tomēr zinu, ka paātrināties nav nekādas vajadzības, to arī īsti nespēju izdarīt, atlicis vien tādā pat tempā vēl aizskriet līdz finišam.

Nu jau Vecrīga, bruģis, Sony fotogrāfi, tad pirms pēdējā līkuma pamanu trases malā Lauru ar Dzintaru, kuri kaut ko sauc, bet nespēju to fiksēt. Pēdējais līkums, pēdējā taisne, malā pamanu Alīnas vecākus un mierīgi ieskrienu finišā, apturu pulksteni – 3:28:56! Fantastiski!

Pēdējā brīdī trases malā pamanu Lauru un Dzintaru

Pēdējā brīdī trases malā pamanu Lauru un Dzintaru

Tempa turētāji jau pirms brītiņa finišējuši, sarokojamies ar visiem, tieku pie medaļas un labumu maisiņa un dodos ārā no trases.

Nu jā, bija jau arī karsts, to īsti pat nepieminēju. Laikam ļoti daudzi šodien izstājās, daudziem bija nepieciešama arī medicīniskā palīdzība. Bet nevaru teikt, ka karstums mani šodien būtu ļoti nomocījis, to tik traki nemaz neizjutu. Vai nu tādēļ, ka biju gaidījis ko pavisam traku – ka būs jāskrien kā pirtī -, vai arī tādēļ, ka vairāk visa maratona garumā biju spiests domāt par savām vēdera problēmām (majora Peina pieeja problēmu risināšanai..). Lai vai kā, karstums tomēr bija, tāpēc esmu vēl jo vairāk priecīgs par spēju tikt pie jauna personīgā rekorda maratonā šādos laika apstākļos. Starp citu, skrēju nedaudz biezākā apģērbā, kā nesen skraidīju savus treniņus ziemā, kad ārā bija par ~40 grādiem aukstāks laiks, tas arī visai interesants fakts🙂

Tualetēs kopā pazaudēju apaļas divarpusi minūtes laika, bet to gluži tā nevar rēķināt nost no kopējā laika, jo šajos brīžos es arī dabūju atpūsties un atgūt spēkus – varbūt bez šīm pauzēm nemaz nebūtu noskrējis ātrāk.

Finiša video:

Jā, bet secinājums ir viens – vairāk jāskrien garie skrējieni, citādi man vienmēr kaut kā baigi grūti paliek uz beigām. Hmm, varbūt šādu secinājumu jau biju izdarījis pirms kāda no agrākajiem maratoniem? Būs jāpaskatās.. Bet šoreiz biju grēkojis pavisam traki – tikai viens skrējiens, kas garāks par 30 kilometriem, manā kontā šī gada treniņos.. Nepiedodami maz. Pēc finiša, kā jau parasti, nemaz negribējās domāt par to, ka vēl kaut kad būs atkal jāskrien maratons vai kas vēl garāks, bet jau nākamajā dienā atkal tā kā sāku gaidīt savu nākamo pārbaudījumu.. Maratonu droši vien atkal skriešu rudenī Valmierā, bet pirms tam gaidāms vēl viens ultrinieks – Daugavpils 50 km augustā. Nu ko, nav ko ilgāk gurķoties, jāsāk plānot garie treniņi! Bet šovakar jau nākamās sacensības – Juglas apļi! Uz tikšanos trasē!

8 thoughts on “Nordea Rīgas maratons 2013

  1. Visas Tavas nepatikšanas izrādās saistītas ar komunikācijas problēmām, jo Ainārs kā reiz skrēja ar rehidrona pudeli un visus cienāja ar tās saturu! Citreiz padalies ar pārējiem biedriem ar savām likstām:)

  2. Apsveicu ar jaunu PB!
    Ķīpsalā vēl turējos Tev aiz muguras, bet skrienot ārā no Ķīpsalas uz Vanšu tilta vienā vietā iespēju nedaudz kāpināt tempu un Tevi apdzīt, ka deva arī savu uzmundrinājumu. Pēdējie km pagāja bezmaz transā. Par spīti jaunam rekordam, jāsaka, ka NRM bija grūts pasākums, bet nav arī tā, ka negribas vairs skriet.
    Noskrien!

    • Paldies! Man arī bija interesanti ik pa laikam Tevi noķert, tad atpalikt un tā visu laiku. Pēdējo reizi skrienot atpakaļ pa Vanšu tiltu, redzēju, ka uz lielā ekrāna parādījās kaut kāds uzmundrinājums, kas bija veltīts Tev. Tu jau ekrānam biji paskrējis garām, bet es vēl ne. Nedaudz aizkavējās tie uzmundrinājumi, iespējams, ka pēc tam, kad es jau biju garām, bija arī kāds man.
      Veiksmi turpmākajos skrējienos!

      • Jā, to uzmundrinājumu pamanīju tikai pēdējā brīdī un pat īsti nepaspēju izlasīt. Vispār dīvaini izvietots tas sensors, jo ekrāns taču liels un redzams jau pa gabalu – domāju, ka daudzi nepamanīja sev veltītos uzmundrinājumus.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s