Sacensību epopeja – Stipro skrējiens 5

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – skrējienu apkārt Vīlandes ezeram – meklēt šeit!

4. maijs – Stipro skrējiens

Arī šis skrējiens manu līdzdalību piedzīvoja jau ceturto reizi, bet, eh, kopā tomēr bijuši jau pieci stipro skrējieni. Otrajā no tiem man nesanāca piedalīties, jo tas notika tikai dienu pirms Valmieras maratona, un tas turklāt bija tik sen, ka toreiz vēl klausīju visādām tantām autobusu pieturās, kas stāstīja, ka nevajag piedalīties sacensībās katru dienu.

Jā, bet tomēr ir vēl viena līdzība ar Vīlandes skrējienu – arī šeit basām kājām skrēju jau otro gadu pēc kārtas. Pērn likās, ka nav tik traki, neskatoties uz to, ka vēl vienu gadu iepriekš organizatori uz manu jautājumu bija atbildējuši, ka basām kājām startēt aizliegts. Pērn tāpēc biju gudrāks un neko iepriekš nejautāju! Tomēr šoreiz šķēršļi likās tādi kā grūtāki, intensīvāki, it sevišķi meža skrienamie posmi, kuri man gluži skrienami nesanāca, tie vairāk izvērtās par tādu kā kārtīgu pārbaudījumu manām basajām pēdelēm.

Pavisam miermīlīgs šķērslis manām basajām pēdām, šis man patika

Pavisam miermīlīgs šķērslis manām basajām pēdām, šis man patika

Ā, bet šoreiz pat trase pamanīju vēl vienu baspēdotāju, īsti gan nezinu, kā viņam gāja. Redzēju viņu kaut kad pašā sākumā, kad viņš gluži pliks, vienās peldbiksēs, aiznēsājās man garām (atkal būtu vietā teiciena papildinājums – kā stāvošam) un ierādīja man manu vietu. Vairs es viņu trasē neredzēju..

Kopumā mans temps bija nožēlojami zems, bet nevaru vainot tikai sevi, un tas labi, jo citus vainot taču vienmēr daudz vieglāk, un tieši tie citi bija tie, kas visur veidoja rindas un sastrēgumus. Nu labi, tik daudz jau to rindu ar nebija, tālāk aiz manis gan jau veidojās krietni lielākas. Jā, ņemot vērā manu gliemeža gaitas cienīgo virzīšanos uz priekšu, man bija reāls pārsteigums pēc sacensībām uzzināt, ka no visiem 1422 dalībniekiem (un šeit es ņemu vērā tikai onkas) esmu ne tikai finišējis pirmajā pusē, bet pat apaļajā 366. vietā. Nu jā, par mani ātrāki izrādījās vēl 14 tantuki un 8 komandas. Tas gan bēdīgi..

Kārtējais kādas peļķes pārskrējiens - numuru jau teju esmu pazaudējis

Kārtējais kādas peļķes pārskrējiens – numuru jau teju esmu pazaudējis

Vienā šķērslī bija jālien uz vēdera zem žoga. Likās, ka tas žogs virs galvas nekad nebeigsies, laikam no pērnā gada kāds šo šķērsli ir `nedaudz` pagarinājis. Nu jā, tur nebija nekāds foršais zālājs, pa kuru līst, bet gan grunts un akmeņi, un citi asumiņi, gar kuriem berzēt savu pliko miesu. Man jau vecāmāte pārmeta, ka neņemu vērā viņas padomu startēt garajās biksēs. Tā jau nav, padomu ņēmu vērā, tikai izvēlējos startēt kā parasti.. Tā vispār ir baigā šmaukšanās – startēt garajās biksēs un/vai kreklā ar garām rokām. Manuprāt, vajadzētu diskvalificēt šādus startētājus, tas taču ir līdzīgi kā dopings. Nez, kurā vietā tad es būtu.. Nu jā, bet apavu lietošana gan ir vēl trakāk – tādus apavniekus vispār vajadzēja uzreiz ņemt nost no trases! Nu labi, organizatoriem vēl ir, kur augt..

Ja labi ieskatās, var pamanīt, ka tajā mālu tunelī esmu nomaskējies arī es

Ja labi ieskatās, var pamanīt, ka tajā mālu tunelī esmu nomaskējies arī es

Šeit mēs beidzot nonākam līdz tam terminam, kuru biju minējis savā Biķernieku pusmaratona aprakstā – alošanās! Pēc stipro skrējiena nedaudz paalojos, stāvot rindā pie dušu mašīnas, kad pie manis pienāca pleguritc (nesodiet viņu pārlieku par šādas iesaukas izvēli) un piedāvāja veco brāli. Pēc nelielas paalošanās atcerējos, ka man taču ir gaužām egoistiska sieva (kura gan atkal izskraidīja līdzi trasē, bildējot mani teju pie katra šķēršļa, bet nejauksim te tagad iekšā pilnīgi citu, turklāt nesaistītu stāstu) un mājās ar auto nāksies braukt pašam, tāpēc nedaudz brāļa atstāju arī pašam tā īpašniekam.

Bet šī īstenībā bija jau otrā alošanās šodien. Pirmā bija ap starta laiku, kad atrados vēl pilnībā ārpus starta koridora, runājoties ar Alīnu, un izdzirdēju lielgabala šāvienu, kas nozīmēja, ka mums jau dots starts.. Tātad tiešām bija iespējams startu nogulēt vēl vairāk, kā man tas bija izdevies Biķerniekos. Aši pārlēcu pāri starta zonas nožogojumam un devos trasē.

Pēc finiša, bet pirms dušas

Pēc finiša, bet pirms dušas

Ā, vēl piemirsu paust savu izbrīnu par lielo ažiotāžu, kas atkal (gluži kā pērngad) tika sacelta ap šķērsli ar nosaukumu `Stikla kalns`. Tas ir parasts dēlis, pa kuru ~45 grādu leņķī jātiek augšā, turoties pie virves. Nu labi, tas ir nolaistīts ar eļļu un sasmērēts ar citu skrējēju atstātiem dubļiem, bet vienalga gaužām elementārs pasākums – pieskrien pie šīs slīpās sienas, sagaidi rindā savu kārtu un mierīgi, turoties pie virves, uzrāpies augšā. Nesaprotu, kas tur var būt grūts, bet citiem esot licies viens no grūtākajiem šķēršļiem.. Lūk, kā tas pareizi pārvarams:

Nu jau trīs sacensības šajā epopejā aizvadītas, vajadzētu nākt nogurumam. Lai to jau laikus aizdzītu, nākamajā dienā pēc Stipro skrējiena izdomāju uzskriet ko garāku un treniņā noskrēju savu šī gada garāko gabalu – 35.24 km. Tas arī mans vienīgais garais skrējiens pirms jau drīzumā gaidāmā Nordea Rīgas maratona. Laikam būs grūti..

Labi, šodienai pietiks, bet jau rīt – par Juglas apļiem!

4 thoughts on “Sacensību epopeja – Stipro skrējiens 5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s