Sacensību epopeja – Biķernieku pusmaratons

Ir sākusies sacensību sezona! Nu ne jau tikai tagad, pirmās sacensības šogad noskrēju jau pirms mēneša (mans vēlākais sezonas sākums pēdējo četru gadu laikā). Taču, sākot ar maija mēnesi (precīzāk – jau ar aprīļa pēdējām dienām) sezona ir pamatīgi, piedotiet par izteicienu, intensificējusies.

Hmm, kāds teica, ka vajagot skriet divus maratonus gadā. Laikam jau ko īsāku var skriet arī biežāk, piemēram, gada laikā varētu saskriet arī četras pusītes vai pat astoņus desmitniekus. Bet akceptēt vispārzināmas patiesības nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc tantu autobusa pieturā ignorēju un aprīļa beigas līdz maija sākumu pataisīju par kārtīgu skriešanas maratonu. Pag, nē, tā nedrīkst – man ļoti nepatīk šo vārdu lietot nevietā, izsakoties par lietām, kas īstenībā nav maratons.. Varbūt drīkst teikt epopeja? Tas izklausās pietiekami sarežģīts (divdabi `sarežģīts` es šeit lietoju kā darbības, ne īpašības vārdu) vārds, lai lielajam vairumam būtu grūti apstrīdēt tā lietojuma pamatotību augšminētajā kontekstā un man būtu vieglāk atšaudīties. Pie tā tad arī paliksim – epopeja piecu sacensību garumā!

Pirmās četras sacensības gāja kā pēc grafika – vienu dienu jāsacenšas, tad divas dienas jāskraida tāpat prieka pēc, tad atkal cikls no gala. Pēc ceturtajām sacīkstēm gan man tika dots ilgāks pārtraukuma posms – veselas četras dienas varēju skriet tikai treniņus vien, līdz atkal klāt bija kārtējo sacensību diena. Varbūt tad nedaudz par katru no tām.. Šodien par pirmo, bet katru nākamo dienu būs raksts par.. nu jā – katru nākamo no tām.

28. aprīlis – Biķernieku pusmaratons

Pirmo seriāla `Skrien Latvija` posmu biju izlaidis, tāpēc uz otro noteikti bija jāiet. Šeit, Biķernieku trasē, pusmaratons tiek rīkots jau trešo gadu pēc kārtas, un es tajā piedalos jau.. hmm, cik nu bija.. ā, jā – trešo gadu pēc kārtas! Kāpēc prātā uzreiz nāk Liepāja? Nezinu gan, līdz 20. jūlijam vēl tomēr jānodzīvo..

Tik vēlu uz starta laukumu devies vēl nebiju nekad iepriekš. Es pat nepaguvu tā īsti līdz galam noskriet savu ierasto iesildīšanās kilometru (pietrūka pārdesmit metru), kad nācās jau spraukties iekšā starta zonā, jo, redz, pēc dažām sekundēm jau starta šāviens. Tai brīdī likās, ka vairāk nogulēt nu gan nav iespējams. Ai, ai, kā es biju alojies..

Jā, aizmirsu piebilst, ka Biķernieku pusmaratonā startēja arī kāda PaBaso.lv komanda piecu cilvēku sastāvā, no kuriem neviens neksrēja pa baso

Jā, aizmirsu piebilst, ka Biķernieku pusmaratonā startēja arī kāda PaBaso.lv komanda piecu cilvēku sastāvā, no kuriem neviens neksrēja pa baso

Nebiju diez ko domājis par to, cik ātri mēģināt šo pusīti skriet, jo šis ir, kā zināms, pats kalnainākais no Latvijā sastopamajiem pusmaratoniem, līdz ar ko nevarēju plānot nekādu vienmērīgo tempu. Izdomāju, ka jāskrien vienkārši līdzi Ainaram un otram kolēģim, kuri ar baloniem tur tempu uz rezultātu 1:30, un tad jau matīs, cik tālu tā tikšu. Domāts – darīts (pasakains izteiciens, man vienmēr atsauc atmiņā bērnībā lasītās pasakas, kur tas nereti tika ekspluatēts)! Brīžiem skrēju tik cieši aiz Ainara, ka baloni sitās sejā, neparko negribēju atpalikt. Izturēju 4. un 5. kilometru, kuri tika noskrieti ar tempiem pat zem 4:00 min/km, jo bija nedaudz jāatgūst starta burzmā pazaudētais laiks. Pēc tam palika vieglāk, un otrā apļa vidusdaļā sāku palēnām no baloniem skriet prom (tomēr saglabājot kustību uz priekšu pa trasi, nevis vienkārši prom patvaļīgā virzienā). Rezultātā sanāca tikt pie šīs sezonas rekorda un visu laiku otrās ātrākās pusītes – 1:28:06. Tomēr objektīvi salīdzināt šo varu vien ar šai pat trasē iespēto – pērnā gada Biķernieku pusītes laiks uzlabots par vairāk kā piecām minūtēm.. Dzimst cerības līdzenākām pusītēm, nav ko slēpt..

Vadu skrējēju grupiņu, kas jau sāk nedaudz atrauties no 1:30 tempa turētājiem

Vadu skrējēju grupiņu, kas jau sāk nedaudz atrauties no 1:30 tempa turētājiem

Starp citu, tieši šajā pusmaratona es pirms diviem gadiem debitēju ar minimālajiem apaviem (tai pat reizē debitēja arī pats pusmaratons). Savukārt, uzreiz pēc šī 2011. gada skrējiena turpat uz vietas reģistrācijas zonā pieteicos savam pirmajam maratonam. Ak, atmiņas, atmiņas..

Labi, šodienai pietiks, bet jau rīt – par skrējienu apkārt Vīlandes ezeram!

3 thoughts on “Sacensību epopeja – Biķernieku pusmaratons

  1. “jo šis ir, kā zināms, pats kalnainākais no Latvijā sastopamajiem pusmaratoniem” – par šo gan atļaušos nepiekrist. Man gan nav šobrīd precīzu augstuma datu, taču Valmierā un Rēzeknē noteikti kāpums ir lielāks. Arī Kuldīgas kalns nav mazs, un Siguldā pagājušajā gadā arī nekāds līdzenais skrējiens nebija. Arī Ventspilī apļa beigu kalns ir jūtams, lai gan ne tik ļoti kā Biķernieku pauguri.

    • Hmm, tas man ir zināms pārsteigums, ka citur kāpumu summa varētu iznākt lielāka. Laikam tad tās tikai manas personīgās sajūtas, ka Biķerniekos tie kalniņi kaut kā vairāk jūtami, droši vien tāpēc, ka nav izkliedēti, bet koncentrēti vienā apļa daļā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s