Nordea Rīgas maratons 2013

Šis skrējiens patiešām bija kā vesela epopeja, kā jau to biju nojautis iepriekš. Notikumi risinājās kā spraigā asa sižeta filmā, un cīņa izvērtās līdz pašai finiša līnijai. Nē, ne jau ar konkurentiem, cīnoties par vadošām vietām vai mēģinot apspēt kādu līdzvērtīgu pretinieku. Nē, cīņa man bija pašam ar sevi, ar laiku (gan pulksteņa, gan varbūt arī meteoroloģiskā ziņā), ar savām pretenzijām uz labu rezultātu un slinkumu skriet tālāk. Galvenais – bija jāpiespiež sevi mocīties un cīnīties līdz galam, kas nepavisam nevedās tik viegli. Bet šoreiz es uzvarēju!

Turpināt lasīt

Advertisements

Sacensību epopeja – LSC stadiona skrējiens

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – LU pavasara krosu – meklēt šeit!

12. maijs – LSC stadiona skrējiens

Pēc šī, sacensību epopejas pēdējā skrējiena, gribot negribot uz brīdī nācās aizdomāties – ko vēl man vajadzētu darīt, lai netiktu pie jauna personīgā rekorda? Uz šo LSC organizēto šī gada stadiona skrējienu otro kārtu ierados, veicis tik sliktus priekšdarbus kā nekad agrāk.. Piektdienas vakarā pie mums ieradās dīvānu sērfotāji pavadīt mūsu pieticīgajos apartamentos divas naktis. Ahh, divi kursīva lietojumi vienā teikumā. To laikam sauc par teksta pārdekorēšanu. Jau noliecu galvu soda izpildei..

Bet, atgriežoties pie ceļotājiem, tas nozīmēja tikai vienu – mums nāksies viņus izmitināt. Un nāksies runāties līdz vēlai naktij. Hmm, tomēr tas nozīmēja vismaz divas lietas (skatīt augstāk). Nu labi, tas vēl nekas, bet man nācās dzīvot pamatīgās bailēs par savu veselību un dzīvību, kad Latvijas Valsts izlase iepriekšējā dienā uzvarēja Slovākijas Valsts vienību pasaules čempionātā hokejā, jo, pirmkārt, viesi bija no Slovākijas, bet otrkārt, viņi bija kaislīgi hokeja fani un caur Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju šobrīd tieši devās ceļā uz Helsinkiem, lai tur klātienē skatītos čempionāta pusfinālus un finālu.. Beigās tomēr visu nokārtojām sarunu ceļā, un, lai arī it kā dūrei tik spēks, tās tomēr atstājām novārtā.

Piektdienas vakarā gulēt sanāca aiziet ap plkst. 1:30, kas patiesībā ir jau sestdienas rīts, bet sestdienas vakarā jeb dienu pirms stadiona skrējiena – vēl stundu vēlāk. Gulēt pēdējā naktī sanāca stundas piecas. Nu vēl protams, ievērojamos daudzumos tika lietots alkohols (ievērojami mazos, bet vienalga), kas parasti mēdz palīdzēt ultragaro distanču skrējējiem, bet papildus ātrumu 3000 metros stadionā diez vai dod. Lai būtu pavisam drošs, ka nekādu personīgo rekordu šoreiz neizskriešu, visu sestdienu vēl pavadīju uz lauka, enerģiju veltot darbiem ar lāpstu, dakšām un citiem priekšmetiem – rokot zemi, mētājot un nēsājot apkārt velēnas un akmeņus un nodarbojoties ar citām izpriecām. Vēl jau šīs pašas dienas rītā bija arī jāapmeklē Otrais Latvijas Baskāju draudzības skrējiens, bet tas tā, tur jau nepiekusu 🙂

Turpināt lasīt

Sacensību epopeja – LU pavasara kross

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – Juglas apļus – meklēt šeit!

8. maijs – nenotikušais LU pavasara kross

Redz kā – nu jau es jūs maldinu pat virsrakstā, sakot, ka tāds LU pavasara kross nav noticis, lai gan patiesībā taču notika. Varbūt jums jāapsver doma pārtraukt lasīt manus nesakarīgos savārstījumus, vai arī jāsamierinās ar nemitīgu datu pārbaudi un potenciālu maldināšanu ik uz soļa, jo `tāds nu es esmu, un mainīties jau es netaisos…` (©Kristaps Kaimiņš).

Smuks saullēkts pār klajumu ar tajā nosēdušos miglu

Smuks saullēkts pār klajumu ar tajā nosēdušos miglu

Tā nu, neko ļaunu nedomādams, 8. maija rītā piecēlos jau pirms saullēkta (pat vēl vairāk – pirms pieciem rītā), lai nedaudz paskraidītu pa apkārtni. Un kāpēc gan ne – nākamās sacensības ir tikai pēc četrām garām dienām, nav nekāda pamata jau sākt atpūsties. Tāpēc devos nelielā rīta paskrējienā basām kājām 8 km garumā. Šī skrējiena laikā sagaidīju saullēktu. Skrējiens noslēdzās attālā mežā, kur pavadīju kādu pusotru stundu laika, aprunājoties ar Salvi, meklējot slēpņus un meditējot kā krauklim koka galā. Tad devos basām kājām atpakaļ uz māju, šoreiz izskrienot nelielu līkumu un finišējot mājās pēc 9 kilometriem. Tātad 17 kilometri noskriet jau no rīta pirms darba, kājas un pēdas pamatīgi apskrāpētas meža biezokņos (varētu teikt – no vienas vietas, nudien smuki izskatās), vienvārdsakot – šodien vairs nekādas skriešanas!

Turpināt lasīt

Sacensību epopeja – Juglas apļi

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – Stipro skrējienu 5 – meklēt šeit!

7. maijs – Juglas apļi

Juglas apļi nav vienas sacensības, bet vesels sacensību seriāls 10 kārtās, kas ik gadu risinās kaut kādā mežā (iespējams, ka tas varētu būt Juglas mežs, lai gan tas ir patālu no Juglas upītes, kuras krāces Ropažos svētdien pārbridu).

Pērngad no desmit posmiem sanāca izlaist vien divus, bet pārējos astoņus noskrēju basām pēdām. Šogad neesmu domājis kļūt vājāks un nīkuļot mežā pa saknēm un čiekuriem ar apaviem kājās. Tāpēc šodien, pirmajā posmā, stājos uz starta līnijas pilnīgi kails (un ar to es domāju savu stāvokli no ceļgaliem uz leju). Nu labi, meloju – nekādas līnijas tur nav! Kaut kur vienkārši stājos, kur bija bariņš citu skrējēju un cilvēku.

Mežā bija padarbojušies mistiskie taku arāji, kas katru gadu nāk un pirmajā posmā, kad piedalos, uzar tieši tās takas, pa kurām man jāskrien Juglas apļi (izņemot manus pašus pirmos Jugliniekus, kuros apmaldījos). Šoreiz viņi bija pacentušies vairāk kā pagājušogad un uzaruši krietni jo krietni garu posmu apļa otrajā pusē. Nācās skriet pa smiltīm, lavierēt, meklējot cietāku pamatni, skriet pa malu gar taku, riskējot uzkāpt un arī uzkāpjot uz jocīgi izvietotām skujām un čiekuriem un tamlīdzīgi. Kāds no tā visa var būt rezultāts? Protams, ka personīgais rekords trijos apļos – 45:45. Iespējams, ka šeit daļu darba mana jaunā rekorda kaldināšanas procesā ieguldīja Uldis, kas pēdējā aplī skrēja cieši aiz manis un neļāva man atslābt ne mirkli (pēdējais aplis līdz ar to iznāca arī ātrākais – apaļas 15 minūtes). Es taču nevarēju zināt, ka Uldis noskrējis pirmo apli, tad atpūties finiša zonā, kamēr skrienu otru apli, un tad man piebiedrojies uz vēl vienu apli.. To varēju tikai nojaust.

Pēc šīm sacensībām beidzās mans ļoti intensīvais sacensību periods, kad starp katrām divām sacensībām starpā bija tikai divas brīvas dienas. Nākamās sacensības paredzētas tikai svētdien, tāpēc varu tagad izbaudīt veselas četras dienas bez ātras skriešanas! Hmm, vai drīkst atkal teikt, ka es alojos? Nezināju vēl, ko nesīs jau nākamā diena.. Beigu beigās alojies tomēr tā īsti nebiju..

Labi, šodienai pietiks, bet jau rīt – par LU pavasara krosu!

Sacensību epopeja – Stipro skrējiens 5

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – skrējienu apkārt Vīlandes ezeram – meklēt šeit!

4. maijs – Stipro skrējiens

Arī šis skrējiens manu līdzdalību piedzīvoja jau ceturto reizi, bet, eh, kopā tomēr bijuši jau pieci stipro skrējieni. Otrajā no tiem man nesanāca piedalīties, jo tas notika tikai dienu pirms Valmieras maratona, un tas turklāt bija tik sen, ka toreiz vēl klausīju visādām tantām autobusu pieturās, kas stāstīja, ka nevajag piedalīties sacensībās katru dienu.

Jā, bet tomēr ir vēl viena līdzība ar Vīlandes skrējienu – arī šeit basām kājām skrēju jau otro gadu pēc kārtas. Pērn likās, ka nav tik traki, neskatoties uz to, ka vēl vienu gadu iepriekš organizatori uz manu jautājumu bija atbildējuši, ka basām kājām startēt aizliegts. Pērn tāpēc biju gudrāks un neko iepriekš nejautāju! Tomēr šoreiz šķēršļi likās tādi kā grūtāki, intensīvāki, it sevišķi meža skrienamie posmi, kuri man gluži skrienami nesanāca, tie vairāk izvērtās par tādu kā kārtīgu pārbaudījumu manām basajām pēdelēm.

Turpināt lasīt

Sacensību epopeja – Vīlandes ezera skrējiens

Iepriekšējo sacensību epopejas skrējienu – Biķernieku pusmaratonu – meklēt šeit!

1. maijs – Skrējiens apkārt Vīlandes ezeram

Domāju – cik ilgi tad varēs šis skrējiens saglabāties kā vienas no manām topa sacensībām un palikt atmiņā kā ļoti foršs skrējiens. Nu jau piedalījos šeit ceturto gadu pēc kārtas (redz, kur pat uzraku nelielu paša aprakstu par savu pašu pirmo dalības reizi), kaut kad taču tam ir jābeidzas, ne tā? Nu jā, nevaru lepoties, kā to darīju ar Biķerniekiem, ka te būtu piedalījies visos ezera apskrējienos, jo tie nu jau bijuši kopskaitā 84.. Jā, bet šogad vēl nekā – arī šoreiz skrējiens izvērtās pagalam lielisks un manā skrējienu topā pozīciju notur. Ja ne notur, tad tikai pakāpjas vēl augstāk.

Nu jā, arī skrēju basām kājām. Arī ne tādēļ, ka Biķerniekos arī būtu skrējis pa baso, bet gan tādēļ, ka arī pērn Vīlandē tā skrēju. Atkal skrēju bez Garmina, ko man kārtējo reizi bija atņēmusi sievas kundze, domājot tikai par sevi un ne nieka neieklausoties manās pirmsstarta žēlabās. Nu labi, viņa man sagādāja standarta brokastu ēdienu, kā arī striķi, ar ko pakārt.. ui, tas ir, potītei piesiet čipu (tas gan izrādījās lieks, jo organizatori šoreiz bija gājuši līdzi laikam un sarūpējuši čipus iekš pie purna spraužamajiem numuriem.. un ar purnu es šeit domāju vēderu), kā arī palīdzēja man izvēlēties pēcfiniša picu un vēl šā tā aprūpēja.. Nu jā, un varbūt arī jāņem vērā, ka man nebija nekādu pirmsstarta žēlabu par Garmina nepieciešamību.. Bet tas viss jau nemaina faktu par augšminētajām egoisma izpausmēm.

Turpināt lasīt

Sacensību epopeja – Biķernieku pusmaratons

Ir sākusies sacensību sezona! Nu ne jau tikai tagad, pirmās sacensības šogad noskrēju jau pirms mēneša (mans vēlākais sezonas sākums pēdējo četru gadu laikā). Taču, sākot ar maija mēnesi (precīzāk – jau ar aprīļa pēdējām dienām) sezona ir pamatīgi, piedotiet par izteicienu, intensificējusies.

Hmm, kāds teica, ka vajagot skriet divus maratonus gadā. Laikam jau ko īsāku var skriet arī biežāk, piemēram, gada laikā varētu saskriet arī četras pusītes vai pat astoņus desmitniekus. Bet akceptēt vispārzināmas patiesības nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc tantu autobusa pieturā ignorēju un aprīļa beigas līdz maija sākumu pataisīju par kārtīgu skriešanas maratonu. Pag, nē, tā nedrīkst – man ļoti nepatīk šo vārdu lietot nevietā, izsakoties par lietām, kas īstenībā nav maratons.. Varbūt drīkst teikt epopeja? Tas izklausās pietiekami sarežģīts (divdabi `sarežģīts` es šeit lietoju kā darbības, ne īpašības vārdu) vārds, lai lielajam vairumam būtu grūti apstrīdēt tā lietojuma pamatotību augšminētajā kontekstā un man būtu vieglāk atšaudīties. Pie tā tad arī paliksim – epopeja piecu sacensību garumā!

Pirmās četras sacensības gāja kā pēc grafika – vienu dienu jāsacenšas, tad divas dienas jāskraida tāpat prieka pēc, tad atkal cikls no gala. Pēc ceturtajām sacīkstēm gan man tika dots ilgāks pārtraukuma posms – veselas četras dienas varēju skriet tikai treniņus vien, līdz atkal klāt bija kārtējo sacensību diena. Varbūt tad nedaudz par katru no tām.. Šodien par pirmo, bet katru nākamo dienu būs raksts par.. nu jā – katru nākamo no tām.

28. aprīlis – Biķernieku pusmaratons

Pirmo seriāla `Skrien Latvija` posmu biju izlaidis, tāpēc uz otro noteikti bija jāiet. Šeit, Biķernieku trasē, pusmaratons tiek rīkots jau trešo gadu pēc kārtas, un es tajā piedalos jau.. hmm, cik nu bija.. ā, jā – trešo gadu pēc kārtas! Kāpēc prātā uzreiz nāk Liepāja? Nezinu gan, līdz 20. jūlijam vēl tomēr jānodzīvo..

Tik vēlu uz starta laukumu devies vēl nebiju nekad iepriekš. Es pat nepaguvu tā īsti līdz galam noskriet savu ierasto iesildīšanās kilometru (pietrūka pārdesmit metru), kad nācās jau spraukties iekšā starta zonā, jo, redz, pēc dažām sekundēm jau starta šāviens. Tai brīdī likās, ka vairāk nogulēt nu gan nav iespējams. Ai, ai, kā es biju alojies..

Turpināt lasīt