Laužam ledu?

Ārā beidzot iestājies pavasaris, kas sev līdzi atnesis arī lielus plūdus. Daudzviet vēl manāmi lieli ledus krāvumi, kuru laušana ir kritisks solis ceļā uz situācijas uzlabošanos. Bet šoreiz ne par to. Par ledus laušanu mēdz dēvēt arī iesīkstējušu tradīciju pārskatīšanu un mēģinājumus atcelt nepamatotas paražas.

Skaidrs, ka šis emuārs ir veltīts skriešanas tematikai, un viens no vislielākajiem mītiem mūsdienu skriešanas pasaulē ir apavu nepieciešamības neapstrīdamība. Tieši šai tēmai pērnnedēļ savā emuārā vēlējies veltīt rakstu VSK Noskrien un Maratona kluba biedrs Gatis Lubāns, kurš par ledus laušanu nodēvējis manus centienus pārliecināt vietējo publiku, ka tomēr var skriet arī citādi – bez apaviem!

Gatis uzaicināja mani uz video interviju, kādas viņš sācis veidot, runājoties ar skrējējiem par dažādām ar skriešanu saistītām tēmām. Nevarēju atteikt, tāpēc nu varat šo interviju noskatīties arī jūs. Jāņem vērā, ka šī bija mana pirmā tāda veida video intervija, tāpēc pārāk kritiski manu runu uztvert nevajadzētu 🙂

Intervija atrodama Gata mājas lapas šajā vietā.

Klāt pavasaris! Skrienam pa baso! 🙂

Vai skriešana pa baso tiešām mazāk traumatiska?

Esam pieraduši dzirdēt, ka skriešana ir ļoti traumatisks sporta veids un praktiski neviens sportists ilgstošā laika periodā bez traumām tam cauri netiks. Pēdējā laikā esam pieraduši uz šo apgalvojumu dzirdēt arī pretnostatījumu (ko arī pats esmu teicis) – nē, skriešana pati par sevi nav traumatiska, traumatiska ir nepareiza skriešana. Skriešana ir jāapgūst, kā jebkura cita prasme, un šī apgalvojuma noliedzēju rezultāts ir loģisks – visvairāk traumējas tie, kas negrib vai nespēj apgūt pareizu skriešanu. Par nevēlēšanās iemesliem man grūti spriest, bet nespēšanas iemesls pārsvarā ir viens – apavi! Ja pēdām atņemam proprioceptīvo receptoru darbspējas, ievelkot tās apavos, tad neko labu tur sagaidīt nevaram. Kā nekā propriocepcija veido ap 70% atgriezeniskās saites uz smadzenēm (pārējos 30% saņemam no citām maņām – ap 10% no redzes un ap 20% no dzirdes un vestibilārā aparāta). Ko no tā visa secināt – ja gribam skriet bez traumām, metam prom apavus!

Nu labi, bet tas tā kā jau viss būtu zināms, vai nu par to kārtējais jaunais raksts jāraksta..? Taisnība – šis raksts nebūs kārtējais baspēdošanu slavinošais stāstījums. Nereti man nācies sastapties ar viedokļiem, kuros es vai citi šādi slavinātāji ir pārprasti, apgalvojot, ka, aizmetot apavus, uz mūžu tiekam vaļā ar no skriešanas traumām.. Tā gluži nebūs gan, šis izvedums nav korekts uzreiz abos virzienos. Baspēdošanu var pavadīt savas specifiskās traumas, kā arī nekur jau nepaliek pārtrenēšanās un citas lietas, kas nav atkarīgas no pēdu seguma.

Tāpēc gribēju tikai godīgi padalīties ar to ar skriešanu saistīto traumu un traumiņu sarakstu, kas mani piemeklējušas, sākot no tā brīža, kad atteicos no tradicionālajiem skriešanas apaviem. Atmiņa gan man nav no tām spožākajām, tāpēc ņēmu palīgā savu skriešanas dienasgrāmatu, kurā pietiekami sīki esmu aprakstījis savu skrējienu vēsturi, lai uz to pēc laika būtu interesanti paskatīties. Šeit samests viss vienā čupā – gan skriešana minimālajos apavos, gan tīrā baspēdošana.

Sadalīju visas traumas sešās kategorijās – 1) apsaldējumi, 2) noberzumi, sasitumi, mehāniskas traumas, 3) pēdas traumas, 4) kājas lejasdaļas traumas, 5) ceļgala traumas, 6) citas traumas. Tad nu – lai runā vēsture!

Turpināt lasīt