Trīsdesmit trešais – pēdējais – saraksta izpildes mēnesis

Tas brīdis nu ir pienācis – galā jau gads, kas faktiski tikai nesen vien sākās, un arī manam sarakstam ir tūlīt, tūlīt jau pēdējā stundiņa klāt. Decembris bijis pēdējais pilnais mēnesis, kas vēl ietilpst saraksta termiņā. Oficiāli saraksts beidzas 2013. gada 2. janvārī, tā kā teorētiski pa šīm divām jaunā gada dienām es vēl varu kādu no neizpildītajiem punktiem pagūt izpildīt. Vai tas īstenosies arī praktiski? Laiks rādīs! Decembrī šis tas no vēl nepagūtajiem punktiem ir izdarīts, tā kā var teikt, ka esmu darījis, ko varējis.

Turpināt lasīt

Sezonas mērķu izpildes rezultāti

Pērnajā svētdienā piedalījos Ozolnieku ziemas skrējienā, tur aizvadot savas šī gada pēdējās sacensības. Nu gads ir noslēdzies un, kā gadījies kā ne, pa šo gadu esmu savācis ļoti apaļu sacensību skaitu – 32! Ticiet man, kad es saku, ka tas tā nebija plānots speciāli, tā vienkārši sanāca.

Ozolnieku ziemas skrējienā piedalījos jau ceturto gadu pēc kārtas, un šeit man allažiņ sanākuši ļoti ātri un/vai citādā ziņā patīkami skrējieni. Sāk iezīmēties interesanta tendence – nepāra gados šeit parasti laboju savu personīgo rekordu 15 km distancē, bet pāra gados noskrienu ātrāk nekā plānoju, aizvadot lielisku cīņu ar konkurentiem un rezultātā pārspējot pa kādam tādam, ko līdz tam man vēl nav izdevies pārspēt. 2009. un 2011. gadā šeit laboju savus rekordus, bet 2010. gada sniegputenī noskrēju ļoti labi šādiem laika apstākļiem. Šis gads atkal atnesa sniegu un salu, kā rezultātā bija ļoti lielas šaubas (lai neteiktu vairāk), ka varētu atkal labot savu rekordu. Tomēr galu galā apsteidzu pāris konkurentus, kurus parasti nemēdzu apsteigt, un no sava PR finišā atpaliku tikai 37 sekundes – tātad mans visu laiku otrais labākais piecpadsmitnieks! Arī cīņa bija ļoti sīva un aizraujoša – ar dažu labu līdz pat pēdējiem metriem!

Ozolnieku ziemas skrējiena otrā (no trim) apļa finišs

Ozolnieku ziemas skrējiena otrā (no trim) apļa finišs

Tas tā – neliela atkāpe par to, kā nu jau ceturto gadu beidzas mana sacensību sezona. Patiesībā šajā rakstā gribēju aplūkot, kā tad man šai sezonā gājis, atskatoties uz sezonas sākumā sev uzstādītajiem mērķiem dažādām distancēm. Jau gada vidū biju publicējis līdzīgu apkopojumu, bet nu gads ir galā un varam visu salikt savās vietās pilnīgi.

Turpināt lasīt

Kā es gatavojos 1:59 maratonam

Gatavojoties kļūt par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kurš izskrējis maratonu no divām stundām, uzgāju šādu visiem labi zināmā skriešanas pētnieka un grāmatu autora Fila Maftona rakstu par tieši šo pašu tēmu – 1:59 maratonu. Raksts ir garš, sadalīts pa astoņām nodaļām, tāpēc šeit padalīšos ar jums, mani dārgie lasītāji, tikai svarīgākajos katras nodaļas aspektos, bet pilnos tekstus oriģinālvalodā esat laipni lūgti lasīt paši. Rakstot šo rakstu, es pilnībā apzinos, ka tā rezultātā, iespējams, zaudēšu cīņā par pirmā 1:59 maratonista godu, un ar šo apziņu samierinos.

1. daļa – Ne vairs `vai?`, `kurš?` vai `kad?`, bet jau `kā?` iespējams sasniegt šo augsto mērķi

Distanču skriešanā ir divas ļoti zīmīgas distances – jūdze un maratons. Visiem mums droši vien vēl labi atmiņā saglabājies stāsts par Rodžeru Banisteru – pirmo cilvēku, kas 1954. gadā izskrēja jūdzi no četrām minūtēm. Daži no mums šim notikumam, iespējams, pat sekojuši līdzi reālā laikā. Situācija ar maratonu šobrīd ir līdzīga, kāda tā bija ar jūdzes skrējienu pirms 1954. gada. Tiek laboti pasaules rekordi, cilvēce nokļūst arvien tuvāk zīmīgajai divu stundu robežai, bet cilvēki pamatā iedalās divās grupās – tajos, kas tic, ka divas stundas kaut kad tiks pievarētas, un tajos, kas uzskata, ka tas principā nav cilvēkam iespējams. Es, līdzīgi kā raksta autors Fils Maftons, piederu pie pirmajiem.

Skaidrs, ka nav vienas noteiktas formulas, kas palīdzētu sportistam sasniegt šo mērķi, mēs arī nezinām vienu pareizo veidu, kā tam trenēties. Taču kaut ko mēs tomēr zinām – lērumu nepareizo veidu.. Tātad vismaz zinām, no kā izvairīties. Šajā rakstā uzmanība tiks pievērsta tādām pamatlietām kā optimāla veselība, tauku dedzināšana, aerobais ātrums un ideāla tehnika. Tradicionāli vēl arvien mūsdienās pieņemts par galveno izturības mēru izmantot VO2Max – indivīda maksimālo skābekļa uzņemšanas un absorbcijas spēju. Taču tas patiesībā var nebūt tik svarīgi kā domājam. Piemēram, Haile Gebrselassie savu maksimālo VO2Max (86 ml/kg/min) sasniedza 27 gadu vecumā, taču pasaules rekordu maratonā laboja tikai astoņus gadus vēlāk. Tāpēc par savu šī atribūta rādītāju 48.5 ml/kg/min es pārāk nesatraucos..

Turpināt lasīt