Siguldas kalnu ultramaratons 2012

Parasti uz Siguldu mēdz doties rudenī, kad koku lapas sasniegušas savu maksimālo krāsu dažādību. Varbūt tieši tāpēc ik rudeni tiek rīkots viens no vērienīgākajiem skriešanas pasākumiem Latvijā – Siguldas kalnu skrējiens. Taču šogad Sigulda (un arī pārējā Latvija) tikai pāris dienas pirms plānotā skrējiena pārsteidza mūs ar pirmo sniegu. Rezultātā viss rudens krāšņums zem baltas sniega segas – bet varbūt tas ne mazāk smuki.

Jāteic, ka sniegs, lai arī smuks pēc skata, apgrieza visus manus kalnu skrējiena plānus kājām gaisā. Vairs nebija skaidrs – ar ko skriet? Skaidrs, ka es te nedomāju apģērbu, jo šajā ziņā nekādas problēmas nevar rasties nekādos apstākļos – uzvelk tik daudz kārtas, lai nav auksti, un tik jož. Taču ko darīt ar apaviem? Kaut kad agrāk biju domājis, ka varbūt varētu [vismaz sākt] skriet basām kājām, bet šo domu ātri vien atmetu, kad apjautu, ko manām plikajām pēdām varētu nodarīt mežā atrodamās saknes. Varētu skriet Vibramos, bet tagad sniegs, ledus – palielināta slīdamība.. Vai maz tajos tikšu augšā stāvākajos kalnos? Un kā tikšu lejā? Varbūt jāiemēģina Vivo Barefoot apavi, taču tajos skrieti vien daži skrējieni, kopā noskrienot vien 38 km.. Kā kāja tajos jutīsies tik garā skrējienā? Vai neko nenoberzīs? Vai nespiedīs? Un vēl jau paliek pērnā gada pusminimālais variants – La Sportiva Crosslite.. Acīmredzot, jāņem uz Siguldu līdzi visi šie apavi un jāizlemj uz vietas pēdējā brīdī..

Tomēr beigās Sportivas tika atsijātas jau mājās, bet savā auto ieliku tikai Vibramus un Vivo, ar kuriem kopā ar vasaras riepām mēģinājām aizslidināties līdz Siguldai.. Jocīgi jau bija bremzēt un nejust nekādu lielo palēninājumu, vien slīdēšanu uz priekšu, bet līdz Siguldai tomēr tikām. Apāvu Vibramus un izgāju pastaigāties pa finiša zonu, lai sajustu, vai tie šodienai derēs. Pietika man paskatīties uz apsnigušo Ziediņa kalnu no augšas, lai saprastu, ka tajā ar Vibramu gludo zoli augšā tikt būs ļoti grūti.. Arī kāju pirksti jau pēc dažām pastaigas minūtēm sāka tā kā salt, tāpēc izlēmu, ka šoreiz došu iespēju izpausties Vivo!

Nē, ar Vibramiem šoreiz nebūs aršana

Nē, ar Vibramiem šoreiz nebūs aršana

Drīz vien jau pulkstenis rāda 11:00, un bariņš ļaužu, kas sapulcējušies Ziediņa kalna pakājē, uzsāk savu pirmo kāpumu garajā un visai stāvajā kalnā, uzsākot manā skatījumā šī gada nozīmīgākās sacensības. Īsi pirms starta atdodu savu virsjaku savas atbalsta komandas līderim Alīnai, kas arī pulcējas ar mani starta pakājē. Uzsāku skriet ar garo apakškreklu un diviem T-krekliem virs tā – liekas, ka varēs kaut ko novilkt, ja pa ceļam paliks par karstu. Tomēr tā arī neko nenovilku līdz pat finišam.

Otrs atbalsta komandas dalībnieks Agris filmē startu no kalna augšas. Visai grūti droši vien pamanīt augšupskrienošajā cilvēku barā kādus konkrētus indivīdus, tomēr es tieku pamanīts un nofilmēts savā pirmajā kāpienā. Esmu izlēmis, ka šoreiz jau no paša sākuma kalnus pārvarēšu tikai kāpjot, tas ir, neiesaistot skriešanas elementus. Tādējādi būtu cerība sataupīt vairāk spēkus skrējiena beigu daļai. Skaidrs, ka pirmajā kalnā it kā būtu spēks arī uzskriet, taču liekas, ka tas nebūs to vērts.

Nevienu šajā pirmajā kāpienā tātad necenšos apdzīt, startēdams no pūļa beigu daļas, visi mierīgi kāpjam rindiņā viens aiz otra pa taciņu kalnā. Liekas, ka virsotni sasniedzu viens no pēdējiem, taču vēlāk, pētot video, secinu, ka tā nebūt nav bijis – esmu ticis augšā pūlim stipri vien pa vidu.

Tālāk nedaudz paskrējiens pa līdzenumu un tad jau atkal kalns lejup. Šo apvidu es nepārzinu, un man nav ne jausmas, no kura kalna esmu skrējis lejup, kurā augšā, kā sauc tās vietas, pa kurām skrējām utt. Zinu tikai, ka augšā bija jāskrien Ziediņa kalnā (četras reizes) un Kaķīškalnā (trīs reizes) – tie laikam tie lielākie kalni, bet pa starpām vēl neskaitāmi kāpumi un kritumi.

Pirmā apļa sākumā pamanu bataru no VSK Noskrien, kurš skrien ar nūjām. Tās laikam tiešām palīdz – kā viņš man iet garām lejupceļos, tā ir vienkārši fantastika! Mani Vivo tomēr slīd, lai arī ne tik traki kā Vibrami, tāpēc lejupceļos esmu ļoti piesardzīgs, lai nenolauztu kaklu. Tikmēr vīri un sievas ar nūjām man teju palido garām. Pēc tam līdzenajos posmos mēdzu atkal viņus apdzīt, bet, kolīdz klāt jauns lejupceļš, visu iekrāto pārsvaru atkal pazaudēju. Arī augšupceļos, kā pamanu, ar nūjām tikt stipri vieglāk. Nolemju, ka nākamgad vajadzētu pamēģināt, kā tas ir – skriet ar nūjām!

Pirmajā aplī Kaķīškalnā vēl sastrēgums – visi kāpj rindiņā, man gribētos nedaudz lielāku kāpšanas ātrumu, bet garām pa sniegu dzīties nemēģinu, jo skaidrs, ka tā zaudēšu daudz vairāk spēkus, nekā iegūšu kādu labumu. Vēl pēc pāris kilometriem jau visi izretojušies vairāk, un vairs netiek uzspiests nekāds temps – katrs skrien, kā uzskata par vajadzīgu. Drīz vien klāt arī pirmā dzirdinātava, kurā paņemu glāzi ūdens, bet tas izrādās dikti auksts. Tas arī turpat uz vietas jāizdzer, lai ierīkotajā miskastē varētu uzreiz izmest glāzi un nevajadzētu to stiept līdzi. No vienas puses negribas zaudēt laiku, jo vēl īsti nav piekusuma, bet no otras puses tik aukstu ūdeni ātri nevar arī izdzert, jo mute un zobi salst🙂 Kaut kā tieku galā, pusi izlejot uz zemes, un turpinu ceļu.

Jā, šajā brīdī nav vēl nekāda piekusuma, tāpēc skrienu ātrāk nekā laikam vajadzētu. Skaidrs, ka pārāk ilgi šādā tempa nepaskriešu – nereti līdzenajos posmos temps noslīd zem 5:00 min/km, brīžiem pat stipri zem.. Speciāli tomēr nebremzējos. Lai būtu, ko darīt, mēģinu rēķināt līdzi, kā būtu, ja es skrietu vidēji ar 7:00 min/km – visu laiku nedaudz pietrūkst līdz tam, jo augšupceļi ir soļos un tas vidējo krietni pabojā. Tad pietrūkst divas minūtes, tad četras, bet tomēr vēl ceru līdzenajos posos paskriet ātrāk, lai atgūtu šādu vidējo. Pirmā apļa beigās gan kļūst skaidrs, ka vairs nebūs reāli.. Vēlāk jau arī taisnajos posmos ātrums reizēm turas vien ap 7:00 min/km..😉

No pērnā gada sacensībām atminos, ka lielākie dubļi bija jābrien kaut kur Gaujas otrā pusē pirms trošu tilta. Šoreiz trase ir pretējā virzienā, tāpēc, pārskrienot trošu tiltu, sāku gaidīt dubļu vannas. Ilgi jāgaida nav, drīz vien arī šaurās taciņas ar laipiņām un dubļiem ir klāt. Mēģinu visiem spēkiem izvairīties no kāju samitrināšanas, piesmelšanas vai izvannošanas dubļos jau pirmajā aplī, jo tādā gadījumā beršanās un tulznas būtu neizbēgamas. Tomēr neizdodas – jau pirmā apļa beigu pusē jūtu, ka kājas tomēr ir nedaudz slapjas.. Taču īstenībā, tagad atskatoties, jāsecina, ka pirmajā aplī dubļi šeit, var teikt, nebija vispār.. Otrajā aplī bija jau kārtīgas dubļu vannas, kuras apskriet vairs nebija diez cik reāli, bet trešajā aplī – nu jā, tur laikam nav vairs pat, ko runāt🙂 Taču vislielākais brīnums no tā visa ir tas, ka galu galā ar visām slapjajām un dubļainajām kājām netiku ne pie vienas tulznas, ne pie viena noberzuma..! Un es pat skrēju zeķēs! Nudien mistika.. No dažiem nagiem gan būs jāatbrīvojas, jo tie tika nospiesti, bet tas jau piederas pie lietas.

Trasē palēnām sāk veidoties dublīši (attēlā redzamā persona gan neesmu es)..

Trasē palēnām sāk veidoties dublīši (attēlā redzamā persona gan neesmu es)..

Ā, jā, pirmajā aplī šajā dubļu posmā priekšā skrienošā meitene pazaudēja savu želeju. Spēju uz to ātri noreaģēt un tikko izkritušo želeju uzreiz, garām skriedams, paķēru no zemes. Pēc tam pieskrēju un atdevu. Vēlāk, sacensību beigu daļā, ar zināmu jautrību atcerējos, kā es šajā sākuma posmā vēl varētu izveikt tik spējas kustības, kā arī paātrināties, lai kādu noķertu😉

Pirmais aplis jau sasniedzis Gaujas tiltu, īsi pirms kura sasniegšanas panāku Lindamu no VSK Noskrien. Nevaru saprast, kas notiek – vai es tiešām skrienu tik lēni, vai arī Lindams skrien mežonīgi ātri? Uz Gaujas tilta paskrienu viņai garām, lai dotos apļa beigu cilpā ~ 6 km garumā. Taču šeit, ik pa laikam atskatoties, nākas secināt, ka Lindams no manis visu laiku atrodas apmēram konstantā attālumā, atrauties man neizdodas. Kā tā meitene tik ātri var paskriet, es nodomāju, jo pašam likās, ka es taču pat esmu uzsācis par ātru.. Dažiem laikam Krimuldas serpentīna koptreniņi riktīgi nākuši par labu.

Pēc Gaujas tilta mani sagaida atbalsta komandas līderis, lai kopā ar mani paskrietu šo 6 km kalnaino cilpu. Tomēr es it kā skrienu viņai par ātru, tāpēc dodos vien tālāk savā tempā, bet viņa skrien šo cilpu savējā. Būtu viņa pievienojusies man šeit otrajā aplī, tad gan tikt man līdzi laikam nebūtu bijis nekādu grūtību..

Beidzot cilpa izskrieta, drīz vien jau atkal esmu, kur startējis – Ziediņa kalna pakājē -, lai otro reizi `skrietu` šajā kalnā. Grūti gan iet, tomēr uzrāpjos, un augšā mani gaida atalgojums – ēdienu un dzērienu galdi. Pāris minūtes šeit pavadu, iestiprinādamies ar šo un to. Atbraukuši arī vecāki no Valmieras, satieku viņus, un tad jau arī dodos nākamajā aplī. Gandrīz 20 km jau aiz muguras, un nogurums sāk ņemt virsroku pār manām kāju kustināšanas spējām.

Pirmā apļa finiša kāpums

Pirmā apļa finiša kāpums

Otrā apļa sākuma posmā iestājas neliels izmisums – tie kalni tik stāvi, piekusums tik liels, bet vēl ne tuvu puse pat nav noskrieta.. Uhh, nezinu gan, kā būs.. Nu jau ļoti gaidu katru nākamo dzirdināšanas punktu – skaidrs, ka pēdējā aplī būs jādodas ar savu ūdens pudeļu jostu, lai varu padzerties arī pa ceļam starp oficiālajiem punktiem.

Kaķīškalns otrajā aplī nāk jau ļoti smagi, bet ar vēl lielākām bažām gaidu otrā apļa beigu cilpu, jo tā man no pirmā apļa palikusi atmiņā ar vairākiem smagiem kāpumiem salīdzinoši īsā posmā. Tā arī ir – šeit atstāju teju visus atlikušos spēkus, tomēr mierinu sevi ar domu, ka ikvienu šīs cilpas metru šoreiz mēroju pēdējo reizi, trešajā aplī taču cilpas vairs nebūs.

Jā, nonākot līdz Gaujas tiltam un sākot šo cilpu otrajā aplī, atkal satieku savus līdzjutējus. Izrādās, ka tētis pa šo laiku apmainījis manam auto riepas – nu varēšu jēdzīgāk braukt mājās. Tas man tiek paziņots – vismaz kāda laba ziņa, par ko padomāt tā vietā, lai gaidītu cilpas kalniņus🙂

Ieejot cilpā, pamanu pretī skrienošo Matīsu no VSK Noskrien, kurš šo cilpu jau izskrējis un dodas otrā apļa finiša virzienā. Tas nu gan ir zvērs, es nodomāju.. Tāds ātrums.. Nu jā, viņš solījās šo trasi izskriet sešās stundās, izskatās, ka tā arī tad būs.

Un aiziet šajos kalniņos – augšā, lejā, augšā, lejā. Arī `lejā` posmi šeit grūti, jo dubļaini, slideni, jāuzmanās ikkatrā solī, jo viens nepareizs solis var novest pie kritiena dubļos visā augumā, un tas vēl labākajā gadījumā. Daudzviet jāpieturas pie kokiem un/vai zariem, lai tiktu lejā, daudzviet vienkārši lēnām jākāpj. Sasniedzot pēdējo dzirdinātavu cilpas beigu posmā, secinu, ka esmu noķēris Lielkuili no VSK Noskrien. Tas gan dīvaini, jo viņš taču parasti ir krietni ātrāks par mani. Taču visu izskaidro viņa jautājums man, malkojot glāzi ūdens šajā dzirdinātavā: `Pilnīgā pakaļā, vai ne?` Es piekrītoši pamāju, malkojot savu glāzi..

Trešo reizi rāpjos Ziediņa kalnā, tas gan ir grūti, bet apzinos, ka tā nav pat pēdējā reize šodien. Augšā jāstartē vēl pēdējā aplī, tāpēc starpfiniša zonā kārtīgi iestiprinos, padzeros, kā arī apdomāju par tālāk līdzi ņemamo inventāru. Otro apli skrēju bez cepures, bet šoreiz to atkal uzvilkšu, jo ātruma jau vairs nav, līdz ar ko arī karstums zūd ātrāk. Tāpat arī jau minētā ūdens pudeļu josta vajadzīga. Tieku aprūpēts apmēram kā F1 bolīds boksos – manas atbalsta komandas līderis sagādā visu nepieciešamo, apliek pudeļu jostu, kamēr kaut ko iekožu, uzvelk ap kaklu bufu, uzliek cepuri. Nolemju ielikt kabatā arī pieres lukturi, jo nezinu, cik ātri tikšu līdz finišam.

Otrā apļa finišā

Otrā apļa finišā

Pēc kādām sešām minūtēm dodos tālāk, kaut ļoti negribas. Kājas diez ko labi vairs nekust, bet lēnām tipinu vien uz priekšu. Mierinu sevi ar domu, ka jāskrien tikai līdz Gaujas tiltam un tad jau pa taisno uz finišu – nekādas cilpas vairs! Kad atkal ieietas ritmā, tad nav tik traki, var skriet – kaut ātrums ap sešām līdz septiņām minūtēm uz kilometru (līdzenajos posmos), tomēr uz priekšu iet. Taču drīz vien jau atkal sākas kalni, un nākas pāriet soļos, ritms zūd. Lejupceļi kļuvuši pilnīgi dubļu mākti, jāklunkurē lejup, kā nu katrs prot.

Kāpjot Kaķīškalnā, dzirdu kalna augšā kādu klaigājam. Liekas, ka Alīnas balss, bet tā visu laiku uzmundrina kādu Mazuli.. Mazuli, Tu to, un, Mazuli, Tu šito.. Nospriežu, ka laikam sāku jukt prātā, halucinācijas jau sāk rasties – Alīna taču gaida mani finišā, kā arī nekādu tipu ar segvārdu `Mazulis` mēs nezinām. Drīz vien dzirdu kādu tēta balsī sakām `Kaut kas traks!`, kas ir tipisks viņa izteiciens. Tātad manas aizdomas apstiprinājušās – patiešām halucinācijas..! Taču, kāpdams tālāk, ar pārsteigumu secinu, ka patiešām augšā mani sagaida mani līdzjutēji, filmējot manu kāpšanu.. Un arī neskaidrībai ar `Mazuli` pienāk gals brīdī, kad apļa vidusdaļā pārskrienu trošu tiltu pār Gauju un apdzenu.. Anduli no VSK Noskrien. Tad pār mani nāk apskaidrība, ka laikam būšu pārklausījies..🙂

Tālāk atkal dubļu jūras posms, kurā vairs īpaši nav jēgas censties meklēt caurejamākās vietas, jo 1) kājas tāpat jau cauri slapjas, un 2) līdz finišam vēl tik maz atlicis, ka vairs jau tāpat nekas nenoberzīsies, ja reiz vēl nav noberzies. Pēdējais ēdināšanas punkts, kurā vien izdzeru silto dzērienu un paņemu līdzi dažas vīnogas apēšanai pa ceļam, un tad jau vēl līdz finišam nepilni pāris kilometri.

Saule jau teju pusstundu kā norietējusi, bet ceļš vēl tīri labi saskatāms, tāpēc lukturis līdz finišam tā arī paliek manā kabatā. Pirms Gaujas tilta ar mani gabaliņu paskrien Agris, filmēdams no malas, pēc tam uz Gaujas tilta satieku Alīnu, kā arī Salvis atbraucis ar abām savām meitenēm. Arī vecāki gaida tilta otrā pusē. Tas viss iedod kaut kādu papildus enerģiju, un pēkšņi vairs nav nekāda piekusuma.

Kā ieskrienos pāri tiltam, tā aiziet tālāk pa labi nost no tilta un virzienā uz Ziediņa kalna pakāji. Ir sajusts finiša tuvums, ir it kā atvērusies otrā elpa, normāli skrienas, paskatos Garminā – pavisam nedaudz virs 5:00 min/km.. Šādā labā tempiņā aizskrienu līdz kalna pakājei – vēl tikai uzrāpties tajā un viss! Uzrāpjos, un patiešām viss – šķērsoju finiša līniju jau krietnā tumsiņā un saņemu no organizatoriem īpašo, turpat uz vietas izkalto `S` burta formas medaļu. Kārtīgs klucis! No čipa kaut kā paša spēkiem tikt vaļā nesanāk, tāpēc ļauju Alīnai palīdzēt.

53.7 km, 7h20min. Sākotnēji trase bija paredzēta nedaudz garāka – ~55 km -, bet pēc pārrunām ar Gaujas Nacionālo Parku to esot nācies nedaudz saīsināt. Es tomēr šīs izmaiņas laidu gar ausi, koncentrējos uz sākotnējo no abām pusēm vienādi lasāmo skaitli un rezultātā tiku arī pie atbilstošas vietas kopvērtējumā – 55.🙂 Kopā garākajā distancē finišēja 120-121 dalībnieki (kā skaita), tā kā gluži pēdējais arī nepaliku, kā man distancē dažbrīd jau sāka likties.. Izstājās tikai 15 garās distances veicēji.

Nudien nesaprotu, kā varēju tā visā garumā nosmērēt bikses, nekur pat nenokrītot..

Nudien nesaprotu, kā varēju tā visā garumā nosmērēt bikses, nekur pat nenokrītot..

Uzreiz pēc finiša jau strauji paliek aukstāk, tāpēc nekavējos, bet dodos uz auto pārģērbties. Tieku arī pie siltas zupas – ideāli.

Domas sacensību otrajā pusē bija skaidras – kāpēc tā vajag mocīties? Šis laikam būs mans pēdējais skrējiens, līdzīgi kā Forrests Gamps – paskrēja, paskrēja un pēc tam gāja mājās un vairs nekad neskrēja.. Cik ilgi šīs domas noturējās? Nu nezinu, kādu brītiņu pēc finiša vēl varbūt pakavējās, bet ilgi jau gan vairs ne😉 Skaidrs, ka skriet ir forši, un ilgi skriet ir vēl foršāk. Bet vienu atziņu es tomēr ieguvu – lai skrietu Siguldā, arī jātrenējas ir Siguldā. Ir jāskrien pa kalniem un jāskrien nenormāli daudz, lai sacensībās nebūtu tik traki grūti. Nākamgad jāmēģina likt to aiz auss (liekas, vai tik es ko līdzīgu nesecināju jau pērngad..?). Otra atziņa – tas, ka šis bija neapšaubāmi grūtākais, ko savā dzīvē līdz šim biju darījis, man tikai rosina padomāt par to, cik gan daudz ko vēl tātad neesmu darījis.. Bet vajadzētu taču..🙂

Siltums, tīrums, ēdiens

Siltums, tīrums, ēdiens

Pēc finiša pārvietojos lēnām.. It kā nekādu konkrētu sāpju vai sūdzību nebija, bet kaut kā jocīgi sajutās abu kāju Ahilleja cīpslas. Nākamajā dienā tās bija dikti jūtamas ejot, bet nevarētu teikt, ka sāpēja. Toties sāpēja muskuļi, galvenokārt augšstilbu četrgalvainie. Interesanti bija vērot pašam sevi, kādās attiecībās es biju ar trepēm dažās nākamajās dienās:
Sestdiena – pa trepēm uz leju skrienu (sacensībās).
Svētdiena – pa trepēm lejā kāpju atmuguriski, lai netraumētu Ahilleja cīpslas, kā arī sāpošo muskuļu dēļ.
Pirmdiena – pa trepēm lejā kāpju normāli, tikai piesardzīgi un lēnām. Ahilleja cīpslas rīta pusē vēl nedaudz jūtamas, bet vakarpusē jau teju vairs nemaz. Muskuļi vēl jūtami.
Otrdiena – pa trepēm lejā kāpju bez problēmām, muskuļi vairs gandrīz nesāp.
Trešdiena – pa trepēm lejā atkal jau skrienu.

Tā, lūk! Pēc pērnā gada Valmieras maratona, kas bija mans pirmais maratons, sastādīju plānu šim gadam, un man sanāca, ka šogad būs labs progress – tika plānoti trīs maratoni un divas ultras. Daži man neticēja un gribēja atrunāt, bet tomēr iecerēto izpildīju – pa maratonam Romā, Rīgā un Valmierā un pa ultrai Daugavpilī un nu arī Siguldā (neskaitīsim ultras, kas prieka pēc veiktas treniņu procesā). Sacensību sezonu līdz ar to varu uzskatīt par noslēgtu – vairs tikai pāris mazās sacensības šogad atlikušas, un tad arī viss, varēs sākt trenēties nākamajai sezonai. Siguldas kalnu ultramaratons pavisam noteikti bijis mans lielākais šīs sezonas skriešanas notikums, un ticu, ka ne man vienīgajam tas tā. Plāni nākamajai sezonai vēl nav stādīti, bet domājams, ka Sigulda tajos atkal ietilps.

Sezona ir galā, lai dzīvo sezona!

7 thoughts on “Siguldas kalnu ultramaratons 2012

    • He, jā, tad zinu, uz ko varētu būt spējīgs nākamgad pie atbilstošiem treniņiem.. Ā, nē, bet pagājušogad jau laikam bija nedaudz garāka distance.
      Bet Badwater bik pa traku šķiet, pagaidām.. Nu jā, 16. gads gan jau arī vēl patālu..😉

  1. Nu traki. Šitādu vājprātu kurš katrs nevarētu izstrādāt🙂

    P.S. Jā, mēs sākumā saucām Anduli, jo viņam bija izkritusi cepurīte no rokām vai kabatas, bet viņš tik turpināja kāpt. Tajā brīdī iedomājos, kāda šādā brīdī varētu būt sajūta, ja Tev lieku reizi vēl jākāpj lejā, pakaļ cepurei, un tad atkal augšā… Bet Andulis neizskatījās pārāk saskumis🙂

    • Tikai šodien nejauši🙂 izlasīju. Kaut kas traks! Ar savu izklaidību, komplektā ar citiem apstākļiem, izrādās, esmu pat mulsinājis “konkurentus”!🙂 Centīšos citreiz rūpīgāk pieskatīt savu mantību. Liels paldies konkurentu līdzjutējiem! :))
      Sava otrā (OreMan – trešā) apļa sākumā tiešām jutos vēl gana mundrs, tāpēc pakāpšanu lejup pēc mices uztvēru ar smaidu. Saskumu vēlāk, otrā Gaujas krastā, krēslā diezgan nesekmīgi mēģinot izlaipot caur dubļu jūrām. Tad OreMan bija jau tālu priekšā, bet pašam jūtami “nosēdās baterijas”.

      Nedaudz sāk jau piemirsties Siguldas detaļas, šis apraksts atkal atsvaidzināja atmiņā. Nu ir mums SKM gada pasākums, ir! Iešu uz noskrien.lv par to nobalsot, tā lūk.

  2. Uz Siguldu nav obligāti jābrauc, lai trenētos skriet pa kalniem. Rīgā gluži labi tam noder Biķernieku meža kāpumi, bet ja gribas, ko nedaudz lielāku un attālāku no Rīgas, tad var braukt uz Ogri uz Zilajiem Kalniem. Tas tomēr, šķiet, arī sanāks tuvāk kā Sigulda.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s