Gatavošanās Siguldas kalnu skrējienam

Redz, cik labi, ka sava iepriekšējā raksta noslēgumā biju bijis tik piesardzīgs, solot savas vājās skriešanas sezonas iemeslus atklāt nevis jau nākamajā, bet tikai vienā no rakstiem. Sanāca tā, ka pasūdzējos pats sev, un tas man lika saņemties un jau rakstam sekojošajā nedēļas nogalē kārtīgi paskriet. Tāpēc šajā rakstā nedaudz par to, bet iemeslus pārceļam tālāk.

Jāatzīst, ka patiesībā šī pērnā nedēļas nogale man bija izplānota jau nedēļas sākumā. Ar joni tuvojas mans otrais ultramaratons, kas vairs nebūs tāda viegla izklaide, kāds bija Daugavpils piecdesmitnieks. Siguldā 27. oktobrī skriešu garāko pieejamo distanci – 55.8 km. Nu jā, tikai bišku vairāk kā Daugavpilī, toties kādi kalni! Kāpumu summa šogad garajā distancē būšot graujoši 2170 metri jeb par apmēram 400 metriem vairāk kā pērnā gada garākajā distancē (55 km). Sarēķinot pēc klasiskās formulas, ar kuras palīdzību var aptuveni piemest, kādai gludai distancei atbilstu šāds kalnu ultramaratons, sanāk ievērojami 55.8+(2170/100)=77.5 km.. Tā neko!

Nu tātad, kā jau minēju, nebūs nekāda vieglā izklaide. Šoreiz jārēķinās ar.. grūtāku izklaidi! Tātad jāsāk trenēties! Visu gadu, kā nopratām, esmu vairāk vai mazāk slinkojis, tāpēc nu – piecas nedēļas pirms lielā notikuma – jāsāk nopietnāk piedomāt pie treniņiem. Un kas varētu šādam pasākumam būt labāks treniņš par garajiem skrējieniem? Ja nu vienīgi garie skrējieni pa kalniem..

Vispārzināma un atzīta lieta, trenējoties ultramaratoniem, ir tā sauktie sapārotie garie skrējieni, kad divas dienas pēc kārtas tiek skriets pa garajam skrējienam, kopsummā savācot tik daudz noskrietā laika, cik ilgi paredzēts skriet sacensībās. Pirmajā dienā parasti tiek skriets vairāk, bet otrajā – nedaudz mazāk. Toties otrajā dienā muskuļiem jau vajadzētu būt pietiekami nogurušiem, lai šādā veidā varētu aptuveni simulēt nogurumu sacensību beigu posmā.

Tā nu sarēķināju (faktiski jau pilnīgi uz dullo, bet ar vienu aci ieskatoties pērnā gada dažu kolēģu rezultātos Siguldas garajā distancē), ka varētu sev finiša laiku prognozēt kādas septiņas līdz septiņas ar pusi stundas. Tā nu man šīs, teiksim, septiņas ar pusi stundas vajadzētu noskriet treniņos divās dienās. Domāts – darīts! Sestdien ieplānoju noskriet kādas četras ar pusi līdz piecas stundas (atkarībā no tā, kā veiksies), un tad jau svētdienai paliktu atlikusī daļa.

Aptuveni piemetot, sarēķināju, ka četrās ar pusi stundās savā lēnajā garā es notipinātu.. 44 km.. Tā kā par traku treniņam, ņemot vērā, ka mans iepriekšējais garākais treniņš bijis vien 36.3 km, bet pirms nepilnas nedēļas noskriets Valmieras maratons. Taču atcerējos, ka tomēr gatavojos ultrai nevis tikai kaut kādam maratonam, pie tam tādai ultrai, kuras analogs uz šosejas būtu 77.5 km..😉 Tāpēc samierinājos ar domu, ka varbūt nāksies jau šajā treniņā noskriet ultru (patiesībā laikam atbilstošāks vārds būtu `sapriecājos`..) un devos vien sestdienas rītā ārā.

Nebija īstas pārliecības, kā spēšu tikt galā ar šo uzdevumu, tāpēc šajā ceļojumā paņēmu līdzi vairākas lietas – ūdeni pudelītēs uz jostas, mugursomu ar sporta dzērienu, datelēm, sieru, apaviem (huarachēm) un vēl šo to, kā arī sievu uz velosipēda, kas to visu (izņemot pudeļu jostu) stieps.. Vislielākās bažas bija par to, vai spēšu visu šo distanci noskriet plikām pēdām, jo biju izlēmis skriet 100% distanci pa asfaltu (jā – ļoti prātīga doma, gatavojoties kalnu ultramaratonam) un nezināju, kādā stāvoklī būs asfalts Valmieras šosejas malā un vai manas pēdas netiks uz tā pārlieku noberztas. Tāpēc arī huaraches katram gadījumam tika iemestas somā.

Tiekot līdz Berģiem un uzsākot skriešanu gar šoseju pretī auto plūsmai, nācās secināt, ka asfalts šeit ir diezgan slikts.. Skrēju, kā spēju, vietām variējot skriešanu pa asfaltu un blakus esošo zālāju, līdz asfalts no diezgan slikta kļuva par ļoti sliktu – ļoti ass un praktiski neskrienams. Dažus simtus metru pa tādu paskrējis, grasījos jau griezties atpakaļ un improvizēt jauna maršruta plānošanu, taču pēkšņi nāca glābiņš – pie šosejas pienāca meža ceļš. Daudz nedomājot, aizskrēju pa to un atklāju fantastisku baspēdošanas taku smilšaina meža ceļa izskatā, kas aizvijās gar sliedēm Valmieras virzienā. Pēc pāris kilometriem taka sāka vīties pat pa kalniņiem augšā un lejā – nu kas gan varētu būt vēl lieliskāk!? Sapriecājos, ka nu tik būs skriešana un desoju augšā kalnā. Alīnai gan, braucot ar velo, laikam bija citi iespaidi par šo ceļu, tāpēc viņa nolēma braukt atpakaļ un gaidīt mani Berģos. Es turpretī turpināju skriet, līdz sasniedzu meža ceļa beigas un attapos džungļos. Tā nu nācās skriet atpakaļ.

Atpakaļceļš, dodoties Rīgas virzienā

Atpakaļceļš, dodoties Rīgas virzienā

Kopā šai treniņā četrās ar pusi stundās pieveicu 41 km (tātad man pirmā basā ultra jāatliek uz kādu citu reizi) – garākais treniņu skrējiens un garākas basais skrējiens vispār! Turklāt izdzēru tikai divas no manām četrām 0.125 litru ūdens pudelītēm – pa vienai 23. un 38. kilometrā -, kā arī apēdu vien dažus siera gabaliņus. Apzināti netika ēsti ogļhidrāti (bet neprasījās jau arī), jo kaut kā jau tas tauku metabolisms jātrenē ir, pats jau neuztrenēsies😉

Arī svētdienas treniņu varēju aizvadīt basām kājām, jo pēc vakardienas skrējiena ne pie vienas tulznas, noberzuma, sasituma, sadūruma vai vēl kā cita nelāga nebiju ticis. Šoreiz skrēju viens, jo bija vajadzīgs noskriet vēl tikai trīs stundas jeb ne vairāk kā 30 km un likās, ka šādu distanci izvilkšu bez palīdzības no malas. Paņēmu līdzi tikai ierasto ūdens pudelīšu jostu, kā arī dažus siera gabaliņus. Rezultātā noskrēju 29 kilometrus, apēdu 0 siera gabaliņus un izdzēru 0 malkus ūdens. Skrējiena sākumā uzlija lietus, diezgan labi izmirku, satiku arī Georgu Jermolajevu (liekas, pirmo reizi satiku viņu savā skrējienā, kad viņš pats neskrēja – šoreiz, liekas, bija iznācis no Maximas ar iepirkumiem :)), noskrēju gan daļu no Juglas apļa, gan arī pilnu lielo Biķernieku trases apli, kā arī jau 1. kilometrā atbildēju kādam vīram uz jautājumu: `Tev kājas nesāp?`..

Kopā tātad izdevusies ražena nedēļas nogale – noskrieti apaļi 70 km un visi 100% basi! Kur nu vēl lieliskāk! Tā jau ir – jo tuvāk nāk ziema, jo kvalitatīvāki laikam kļūs mani treniņi😉

Nezinu, vai šādi sapārotie garie skrējieni sanāks vēl kādu reizi pirms Siguldas, liekas, ka visas atlikušās nedēļas nogales jau ar dažādām lietām aizpildītas. Bet noteikti sanāks vēl pa kādam individuālam garajam skrējienam. Pēdējais no tiem tiek plānots tieši nedēļu pirms Siguldas – 20. oktobrī -, kad savā 30. dzimšanas dienā skriešu 30 jūdžu skrējienu. Interesenti drīkst piebiedroties, noskrienot kādas no šīm jūdzēm kopā ar mani. Drīkst arī ieteikt kādus interesantus, labus maršrutus, kur šādu lietu darīt. Dažas idejas man jau ir, bet tās lai pagaidām paliek pie manis..

Uz tikšanos Siguldas kalnos (ja nepiedalāties paši, drīkst braukt skatīties, kā es mokos.. ;))!

5 thoughts on “Gatavošanās Siguldas kalnu skrējienam

  1. Apbrīnoju tos,kas treniņos tik daudz noskrien(vienā paņēmienā).Pats pagaidām esmu par slinku,bet ar domu par labošanos.Lai izdodas Noskriet! Pats laikam vispirms mēģināšu gludo 50 un tad…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s