Daugavpils 50 km ultramaratons

Arī pēdējo no sava darāmo lietu saraksta pirmās grupas (ar skriešanu saistītajiem) punktiem nu varu atzīmēt kā paveiktu. Tas bija viens no nozīmīgākajiem šī gada plāniem. Varētu veidot vēl atsevišķu mazo sarakstiņu ar tiem īpaši nozīmīgajiem punktiem:
– Kļūt par doktoru.. Darīts!
– Noskriet ultramaratonu.. Darīts!
– Kļūt par zinātņu prorektoru augstskolā.. Nu, no kaut kā jau jāatsakās arī bija, citādi jau nozīmīgo punktu blīvums par lielu sāktu kļūt. Ja nebūtu noskrējis to ultru, tad kas zin..

Pat nezinu, ko daudz par Daugavpili stāstīt. Ierados, noskrēju un prom.. Nu jā, pa vidam vēl pārlaidu nakti kādas skolas kopmītnēs, kur mums par mazām naudiņām laipni nakšņošanas vietas bija sagādājis pasākuma galvenais organizators Andris Dudels, viņš arī vietējais policists, kas skrējiena laikā cītīgi rūpējās par kārtības nodrošināšanu trasē, viņš arī pats pieredzējis ultramaratonists.

Andris Dudels iepriekšējā vakarā sapulcē informē par skrējiena norisi

Andris Dudels iepriekšējā vakarā sapulcē informē par skrējiena norisi

Daudzi man pēc skrējiena prasījuši, vai nebija grūti. Ja nu ir kāda patiešām grūta lieta, tad tā ir atbildes rašana uz šādu jautājumu. Grūti pateikt, kas ir grūti. Tas taču ir tikai viens skrējiens – četras stundas ar astīti, un skrējiens galā. Bet cik stundas pavadītas iepriekš treniņos? Domājams, ka treniņu process būtu tas, par kuru varētu vēl domāt, varbūt saukt to par grūtu, lai arī neviens atsevišķs skrējiens tajā tā īsti nosaucams nebūtu (jā, atzīstu, ja diezgan tiku slinkojis tomēr pēdējos mēnešos). Bet pašu skrējienu Daugvapilī – mērķi, uz kuru biju visu šo laiku gājis – es par grūtu negribētu saukt.

Skrējēji un līdzjutēji vakariņo pirms atbildīgās dienas kopmītņu virtuvē

Skrējēji un līdzjutēji vakariņo pirms atbildīgās dienas kopmītņu virtuvē

Ļoti patīk mana skrējiena vienmērīgums visu 4+ stundu garumā. Par finiša laiku grūti spriest, cik tas labs vai slikts, jo nekādus konkrētus mērķus attiecībā uz laiku sev uzstādījis nebiju, tieši tāpat kā jebkuras citas distances pirmajās sacensībās. Tāpēc laikam vislielākais prieks man pašam tieši par šo aspektu – spēju noturēt daudzmaz vienmērīgu tempu visas sacīkstes garumā. Protams, uz beigām temps tomēr nedaudz nokritās, bet ne dramatiski, tikai mazliet. Turklāt pašā pēdējā aplī vēl centos tempu atkal palielināt, tas nedaudz un vietām pat izdevās.

Pirmsstarta pārrunas

Pirmsstarta pārrunas

Atceroties savu pirmo pusmaratonu pirms nepilniem trim gadiem Valmierā, varu šim skrējienam vilkt zināmas paralēles ar to. Šoreiz pirmos 21.1 km noskrēju pāris minūtes ātrāk kā toreiz Valmierā, taču beigās vidējais temps iznāca teju uz mata līdz sekundei kilometrā vienāds kā toreiz. Savukārt, ja runājam par manu pirmo (un pagaidām vienīgo) 30 kilometru skrējienu, tad šoreiz pirmajos 30 km sanāca labot savu personīgo rekordu šajā distancē par pāris minūtēm. Ceru, ka šīs sestdienas LSC 30 km skrējienā labošu savu rekordu vēlreiz.

Skrējēju bariņš uz starta līnijas

Skrējēju bariņš uz starta līnijas

Par maratonu gan cita runa – pirms nepilna gada skrietais maratons Valmierā, kas man bija pirmais, tika skriets ļoti lēnām un prātīgi, jo biju no tā sabijies. Daugavpils ultras laikā pirmos 42.2 km noskrēju par veselām 13 minūtēm ātrāk kā toreiz Valmierā, un tas jau pat daudz neatpaliek no mana labākā maratona laika – Romā šogad skrēju vien kādas četras minūtes ātrāk. Maratona distances aizstāvībai gan jāteic, ka gan Romā, gan pēc tam Rīgā maratonus nācās skriet krietni lielā karstumā, bet šoreiz Daugavpilī laiks bija skriešanai tik ideāli piemērots, cik vien tāds var būt – mākoņains, ne pārāk silts, uz beigām pat sāka smidzināt, kur nu vēl labāk!

Starts!

Starts!

Arī trase bija gluda. Vienīgais kāpums atrodams vietā, kur notiek izskriešana laukā no parka un uzskriešana uz dambja, līdz ar to pēc noskriešanas no dambja līdzīgs lejupceļš. Protams, cita lieta ir, cik interesanti ir skriet visu laiku pa riņķi mazus 4 km garus aplīšus.. Ar laiku jau apnīk.. Taču tam ir arī savas priekšrocības – var vienā trases punktā nolikt līdzjutēju ar ēdieniem un izmantot viņu veselas 13 reizes (tas pats attiecas arī uz bildēšanas iespējām). Paldies līdzjutējam par atbalstu trasē!🙂

Es jau skrienu atpakaļ, bet citi vēl tik turp.. Vai tomēr otrādi?

Es jau skrienu pa dambi atpakaļ, bet citi vēl tik turp.. Vai tomēr otrādi?

Nebija sienas.. Tāda man nav bijusi arī nevienā no maratoniem. Ir bijis tā, ka paliek grūtāk un temps nedaudz nokrītas, bet tā laikam vēl nav siena. Grūti spriest par lietu, ar ko pats neesmu saskāries, bet laikam jau, sastopoties ar sienu, skrējējam vajadzētu to atpazīt. Varbūt es vienkārši skrienu par lēnu? Tomēr liekas, ka šoreiz noskrēju tuvu savam ideālajam rezultātam, ņemot vērā teju identiska ātruma noturēšanu lielākajā distances daļā un tikai nelielu tā samazinājumu beigu posmā. Ne reizi neapstājos. Ne reizi nepārgāju soļos.

Bija jau pagrūti sākumā sākt skriet tik salīdzinoši lēni, kad viss bars uzreiz aiznesās. Es pat apstulbu – skrienu ar vidējo ātrumu pat zem 5:00 min/km, pat 4:50 iet un vēl ātrāk, bet visi mani tuvākie konkurenti, kurus pirms tam biju vērtējis kā lēnākus, sāk no manis lēnām, bet konstanti atrauties.. Kas notiek? Par laimi nemēģināju skriet nevienam līdzi, jo sapratu, ka mums visiem vēl gara diena priekšā. Beigās jau visus plānotos arī noķēru un apdzinu, dažus pat apdzinu par apli. Mani kopš starta burzmas izretošanās vairs neapdzina neviens..

Barības vielu uzņemšana

Barības vielu uzņemšana

Nu jā, ar diezgan lielu piespiešanos tomēr man šeit jāraksta tādi parastiem sacensību aprakstiem piemēroti vārdi kā `viss bars` un `burzma`, ņemot vērā, ka uz starta līnijas stājāmies kopskaitā tikai 29 dalībnieki.. Tas jums nav nekāds maratons, kas mūsdienās jau kļuvis par modes lietu un ko noskriet par pienākumu uzskata teju jebkurš skrējējs. Ultramaratonos nav šīs lielummānijas, nav pompozitātes, nav slavas, nav lielu sponsoru atbalsta un grandiozas organizācijas. Ultramaratons ir nelielas cilvēku grupiņas savākšanās vienkopus, lai, neviena netraucēti, tie nedaudz paskrietu savā nodabā. Tāds gandrīz vai privāts pasākums, par kuru netiek informēti visi lielākie Valsts plašsaziņas līdzekļi. Tomēr arī šeit jau sāk parādīties kaut kas no populārās skriešanas pasaules, arī šeit parādās arvien vairāk interesenti, arvien vairāk informācijas utt. Un tas nav tikai labi.. Par laimi nekādas naudas balvas ultramaratonos uzvarētājiem vēl nepienākas, tāpēc pārlieku liela interese tiem vēl nav pievērsta. Katrs vēl var skriet tikai skriešanas prieka pēc, bez cerībām iegūt kaut ko materiāli vērtīgu laba rezultāta gadījumā. Pagaidām tas tā vēl ir. Tas priecē! Bet cik vēl ilgi tā?

Eat. Sleep. Run.

Eat. Sleep. Run.

Jā, tiku pie vienas tulznas visas tās skriešanas rezultātā, turklāt visai savādā vietā – kreisās kājas ceturtā pirksta iekšpusē. To atklāju tikai pēc finiša, skrienot neko tādu nejutu. Bet tā arī vienīgā `nelaime`, nekādu citu problēmu nav. Uzreiz pēc finiša gan bija grūtāk paieties, īpaši pa trepēm, bet tas ātri pārgāja. Pēc apbalvošanas tiekot līdz kopmītnēm, jau varēju normāli uzkāpt pa trepēm, bet pēc atgriešanās Rīgā jau arī nokāpt varēju tīri tā neko. Nākamajā dienā, uzsākot atjaunošanās skrējienu, vēl dikti smeldza četrgalvainie muskuļi (augšstilbu priekšējie), bet tas pārgāja jau pirmajos metru simtos. Izbraukājos ar velo, paskrēju vēl nākamajā dienā un jau jūtos teju pilnīgi atjaunojies. Un ir jau arī pēdējais laiks – sestdien, kā jau minēju, jāskrien jau nākamās lielās sacensības. Bet svētdien Nike Riga Run stafetes skrējienā debitēs Latvijas Baskāju skriešanas biedrības komanda četru cilvēku sastāvā, mani ieskaitot. Tā kā nekādu nedēļu vai divas atjaunoties no sava pirmā ultramaratona nevaru atļauties😉

Smuks numurs un smuks kauss par finišēšanu

Smuks numurs un smuks kauss par finišēšanu

Nobeigumā gribu teikt, ka faktiski mana pirmā ultra bija tieši tāda, kā biju to iztēlojies – lieliska! Bija bailes par to, kas notiks aiz 42. kilometra, bailes par to, ka tik neuzsāku par ātru, varbūt par vēl kaut ko, bet viss izvērtās labi un sniedza ļoti patīkamas emocijas. Nu varu saukt sevi par ultramaratonistu, esmu pārliecinājies, ka eksistē arī dzīve pēc maratona, un tā ir forša! Ultras noteikti skriešu vēl!

2 thoughts on “Daugavpils 50 km ultramaratons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s