`Man ir kauss!` jeb Carnikavas dambja skrējiens

Nē, nu nav jau tā, ka līdz šim būtu dzīvojis vispār bez kausiem. Visiem taču vēl svaigā atmiņā palicis pērnā gada Katanas turnīrs. Bet kauss par skriešanas sasniegumiem man vēl līdz šim nebija bijis, pat ne medaļas par kādu godalgotu vietu. Gan mana grupa līdz pērnā gada nogalei – V18 -, gan arī tagadējā – V30 – ir abas pašas spēcīgākās grupas ar vislielāko konkurenci ikvienā sacīkstē, tāpēc, lai arī dažbrīd esmu bijis ļoti tuvu medaļas vai kausa iegūšanai, vienmēr tomēr kaut kas sanācis ne tā – vai nu otra grupa izrādījusies vājāka, vai nu medaļas dotas tikai līderim, nevis visam pirmajam trijniekam, vai arī gluži vienkārši neesmu bijis pietiekami ātrs, lai vispār iekļūtu trijniekā. Taču pērnsestdien sava saraksta 18. punktu beidzot izpildīju, piedaloties Carnikavas dambja skrējienā, pie tam tā kārtīgi – ne vien iekļuvu grupas trijniekā, bet pat uzvarēju, kā arī ne vien kuru katru grupu, bet grupu ar nosaukumu VElite jeb vīru elites grupu..

Kauss vēro apkārtni no balkona

Kauss vēro apkārtni no balkona

Labi, taisnības labad jāatzīst, ka, lai arī šis sasniegums izklausās ārkārtīgi nopietni – uzvara vīru elites grupā -, tomēr pats ātrākais skrējējs šoreiz nāca no citas grupas – V40. Savukārt, starp pilnīgi visiem vīriem es finišēju otrais – uzreiz aiz Denisa Gorbas (pieņemot, ka vārdu uzreiz šajā kontekstā drīkst lietot, lai atšķirtu pirmo vietu no otrās, neskatoties uz to, kāds bijis atrāvums.. ;)).

Par pašu sacīksti nav daudz, ko teikt, vien to, ka šis ir ļoti skaists skrējiens. Tas ved no Carnikavas sporta kompleksa (starts stadionā) gar Carnikavas dambi, tad kādu gabaliņu pa asfaltētiem ceļiem, tad atkal gar dambi un ar finišu stadionā. Ļoti skaisti dabas skati gar tiem dambjiem. Šo skrējienu biju skrējis arī 2010. gada nogalē, bet tad tam bija cits starts un finišs, lai arī pamatā visa pārējā trase bija identiska.

Starts bija kopīgs garā apļa (11.3 km – to skrēju es) un īsā apļa (5 km) skrējējiem, tāpēc bija grūti saprast, ko kurš skrien un kuri ir mani īstie konkurenti. Visai amizanti bija vērot dažus bērnus, kuri jau uzreiz pēc starta pēc izskriešanas no stadiona jau pēc pārsimts metriem, smagi elsodami, pārgāja soļos, jo laikam jau bija uzņēmuši sev neatbilstoši lielu tempu..🙂

Es startēju savā tempā, kas likās diezgan ātrs, bet īsti nezināju, kāds tas ir, jo Garminu uz šo skrējienu biju atdevis sievai. Turējos te kādam aiz muguras, te viņu apdzinu, jo likās, ka varu paskriet ātrāk, te atkal ķēru rokā nākamo, utt. Brīdī, kad notika īsā un garā apļa sadalīšanās, turpināju skriet garo apli, turoties cieši aiz kāda skrējēja un nedaudz tālāk priekšā redzot vēl kādu. Šajā brīdī jau viss bija skaidrs – visi, kas te ar mani skrien, ir mani konkurenti. Biju lasījis nolikumā, ka Elites grupā pie kaut kādām balviņām tikšot viss pirmais sešinieks, tāpēc biju nodomājis, ka būtu forši, ja varētu tajā finišēt. Šajā brīdī gan man nebija ne jausmas, cik skrējēji vēl ir man priekšā un kurš esmu, tomēr biju gatavs cīnīties un mēģināt tikt pēc iespējas augstāk.

Posmā gar dambi apdzinu savu priekšā skrējēju un lēnām sāku tuvoties nākamajam konkurentam. Viņu biju noķēris, sasniedzot asfalta posmu, un īsi pēc tam arī aizgāju viņam garām, kādu brīdi pa asfaltu vēl skrienot blakus. Saule cepināja ne pa jokam, un, lai arī man bija karsti, likās, ka konkurentam iet vēl grūtāk. Pārdesmit metrus priekšā man skrēja nākamais `zaķis`, kuram sāku lēnām tuvoties. Garā un taisnā asfalta posma beigu daļā biju viņam jau cieši aiz muguras, un tāpat cieši aizmugurē turpināju skriet, arī nogriežoties pa labi uz šosejas. Šī šosejas posma vidū man likās, ka varētu paskriet vēl pavisam nedaudz, nedaudz ātrāk, apsvēru domu par iešanu garām, bet tā kā tālāk priekšā redzamā attālumā neviens cits konkurents nebija, tad negribēju riskēt nomaldīties no takas un turpināju vien skriet aizmugurē, nedaudz uzkrājot spēkus, kā man tobrīd likās, cīņai ar šo konkurentu pēdējos kilometros.

Tomēr pēc nogriešanās pa kreisi uz pēdējo asfalta taisni kaut kā nemanot biju viņam jau blakus, laikam viņš samazināja savu ātrumu, un tad jau arī aizgāju garām īsi pirms kreisā pagrieziena nost no asfalta, kas ieveda mūs taciņā gar dambi un gar skaistākajām vietām šajā skrējienā. Kā vēlāk izrādījās, šī ir bijusi mana pēdējā apdzīšana šajās sacensībās, līdz ar ko nu jau atrados otrajā vietā kopvērtējumā un, kā augstāk minēts, pirmajā vietā Elites grupā.

Bet šajā brīdī, protams, neko tādu vēl nenojautu. Pēc pāris kilometriem dzirdēju, ka arvien tuvāk man aizmugurē dip (ir tāds vārds?) soļi. Domāju, ka diez vai mans pēdējais konkurents pielicis soli, drīzāk kāds cits, kas iesācis sacīksti piesardzīgāk, nu ir kāpinājis tempu un līdzīgi kā es apdzen vienu konkurentu pēc otra. Soļi tuvojās, es mēģināju ātrumu nezaudēt, bet bija diezgan skaidrs, ka esmu noskatīts par skrējēja mērķi un viņš neliksies mierā, pirms nebūs mani apdzinis. Tā arī notika – 2 km pirms finiša tiku apdzīts.. Taču liels bija mans atvieglojums, kad apdzīšanas brīdī redzēju, kas mani apdzen. Mani apdzina.. Ināra Lūse.. Uzreiz tik viegli palika ap sirdi – viņa nav manā grupā, ar mani nekādā veidā nekonkurē, līdz ar ko vēl joprojām ir tikpat lielas cerības kā iepriekš, ka es varētu būt vīru Elites sešiniekā🙂

Apbalvošanas laikā bija jāfilmē (skatīt zemāk), tāpēc bildēt varēja tikai pēc pasākuma beigām vienatnē

Apbalvošanas laikā bija jāfilmē (skatīt zemāk), tāpēc bildēt varēja tikai pēc pasākuma beigām vienatnē

Tā arī noskrēju līdz finišam, neviena vairs netraucēts – sev aizmigurē tālu nevienu nemanīju un finišēju 20 sekundes aiz Ināras. Ieskrienot stadionā, dzirdēju pūļa ovācijas viņai kā jau vietējai Carnikavietei un sieviešu līderei, bet, kad finiša līnijai tuvojos es, dzirdēju skaļrunī sakām, ka, lūk, jau otrais finišētājs (vai otrā vieta vai tml.). Nesapratu, kā tas domāts – otrais aiz Ināras? Bet mums taču nekāda sakara.. Varbūt bija vienkārši domāts nākamais? Taču pēc finiša man pateica, ka esmu otrais starp vīriem, pirmais esot Deniss.. Tas nudien bija milzu pārsteigums! Pirmais no šodienas pārsteigumiem. Otrais bija vēlāk, kad skaļrunī tika nosaukti rezultāti – tad atklājās, ka Deniss ir citā grupā, bet es savā grupā esmu pat pirmais! Nudien – pārsteigumiem bagāta diena!

Lūk, kāds video sanāca Alīnai ar manu piedalīšanos vienā no galvenajām lomām apbalvošanas ceremonijā (tiek sniegta jau iepriekšēja atvainošanās par skaņas slikto kvalitāti):

Uz tikšanos atkal citās sacensībās!

P.S. Starp citu, šīs sacensības ir ne tikai ļoti gleznainas, bet arī pilnīgi bez maksas! Turklāt pagaidām salīdzinoši maz apmeklētas. Ideāla kombinācija!

7 thoughts on “`Man ir kauss!` jeb Carnikavas dambja skrējiens

  1. Apsveicu ar skaisto notikumu un sasniegumu!🙂
    Beidzot manam skaistajam kausiņam blakus pievienosies Tavējais, hehe. :))
    Vispār šis ir viens foršs skrējiens. Man joprojām tieši no tās dienas uz kājām ir iesauļotas skriešanas bikšu svītras – tik saulains laiks bija…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s