Divdesmit septītais saraksta izpildes mēnesis

Ir iesākusies vasara! Patiesībā varētu pat teikt, ka tā jau iet uz beigu pusi – Jāņi jau garām, dienas garākas vairs nepaliek, gluži pretēji. Taisni vai žēl sametas, ka vasara jau pusē, bet nekas jēdzīgs vēl nav paskriets.. Ar jēdzīgs es šoreiz domāju apjoma ziņā, jo kvalitātes ziņā jau esmu dažu labu rezultātu sacensībās sasniedzis. Taču apjoma ziņā šogad arvien vēl ražīgākie mēneši bijuši pirmie divi, kad ārā vēl valdīja ziema. Pēc tam neesmu tiem noskrietās kilometrāžas ziņā pietuvojies pat ne tuvumā (jūnijs gan bijis trešais ražīgākais mēnesis)! Nu nekas, cerēsim, ka atlikušā vasaras daļa un varbūt arī rudens vēl kaut kādu kilometru ražu ienesīs. Bet nu par pārējo sakarā ar sarakstu..

Turpināt lasīt

Advertisements

Kompleksās slodzes tests

Beidzot arī es saņēmos, atmetu slinkumu un to lietu izdarīju – apmeklēju Sporta laboratorijas piedāvāto kompleksās slodzes testu. Šajā testā sportists par savu organismu var noskaidrot visas būtiskākās lietas, kas tam palīdz pēc tam pareizāk plānot savus treniņus, lai, pirmkārt, tie būtu efektīvāki, un, otrkārt, lai nenodarītu sev pāri. Šāda veida testus Latvijā, cik man zināms, šobrīd var veikt trijās vietās – Sporta laboratorijā, VIP Sport, kā arī LOV jeb Latvijas Olimpiskajā Vienībā, kur gan, kā dzirdēts, pamatā testējot tikai elites līmeņa sportistus, nezinu gan, cik daudz tajā taisnības, bet diez vai tādā gadījumā pietiktu ar to, ka nesen Carnikavā ieguvu pirmo vietu vīru elites grupā.. 😉

Tātad izvēle man palika starp Sporta laboratoriju un VIP Sport iestādījumu. Nebija vaļas un gribas īpaši iedziļināties abu šo kompāniju piedāvājumu atšķirībās, tāpēc atstāju visu sievas ziņā, un viņa pierakstīja mani uz testu Sporta laboratorijā, kur pati jau bija pirms pusotra gada bijusi.

Testa veikšanai var izvēlēties divas opcijas – skriet pa skrejceliņu vai braukt uz velotrenažiera. Arī šeit biju dzirdējis dažādus viedokļus, kas labāk, bet pašam kaut kā (droši vien nepamatoti) bija radies viedoklis, ka skrējējam pareizāk būtu testēties uz skrejceliņa, lai iegūtu precīzākus un atbilstošākus rezultātus. Tāpēc pieteicies biju skriet, lai arī man bija bažas par to, kas notiks, ja vairs nespēšu paskriet, jo bija viedoklis, ka jāskrien taču būs līdz pilnīgam spēku izsīkumam un/vai samaņas zaudēšanai, lai tur varētu noteikt maksimālo pulsu un citas lietas. Domāju, ka varbūt būšu iesiets kaut kādās saitēs, kas mani noturēs samaņas zaudēšanas brīdī, vai tamlīdzīgi.. Tomēr viss izrādījās krietni vien vienkāršāk – nekādu saišu nebija, kā arī nebija paredzēts testa laikā atslēgties. Man teica, ka vienkārši esot pašam jāsaka, kad vairs nevaru paskriet, tad arī tests tiks beigts, pogas esot paredzētas tikai kaut kādam īpaši ārkārtējam gadījumam (man pat neparādīja, kādas tās pogas izskatās un kur atrodas).

Turpināt lasīt

Daži zīmīgi basie skrējieni

Maijs kaut kā parasti iekrīt kā diezgan zīmīgs mēnesis saistībā ar skriešanu, laikam jau tāpēc, ka tieši šajā mēnesī katru gadu iekrīt Latvijas lielākais skriešanas pasākums – Nordea Rīgas maratons. Arī manā skriešanas dzīvē maijs iezīmējis noteiktas robežas nu jau divus gadus pēc kārtas. Pērngad tieši maijā – konkrētāk runājot, divdesmit otrajā – pēdējo reizi skrēju tradicionālajos šosejas skriešanas apavos. Tas notika tieši jau pieminētajā Nordea Rīgas maratonā, un šim notikumam par godu pusgadu vēlāk atzīmēju jubileju. Savukārt, šī gada maijā pavisam nejauši sanāca uzsākt treniņu skriešanas sēriju tikai basām kājām, kas nozīmē, ka maija devītais datums ir pagaidām pēdējā diena, kad treniņā esmu skrējis jel kādos apavos. Apavos (Vibram FiveFingers) kopš tā laika esmu tikai piedalījies sacensībās, turklāt arī ne visās, bet treniņos – ne kilometra!

Tas gan 10. maijā nebija nekāds apzināts lēmums, ka no šodienas turpmāk trenēšos tikai basām kājām, bet tā gluži vienkārši ir iznācis. Tāpat skaidrs, ka šī sērija reiz pārtrūks.. Vēlākais – iestājoties ziemai. Tomēr tāpat interesanti.

Kāpēc par to rakstu tikai jūnijā? Protams, tāpēc, ka pēc noskrietas nedēļas, kurā skriets tikai basām, tas varbūt vēl neliekas nekas īpašs, bet, ja aizritējis jau mēnesis, tad to jau varbūt ir vērts piefiksēt. Otrs iemesls – 10. jūnija basais skrējiens nav bijis vienīgais zīmīgais pēdējā laika paskrējiens. Tādi bijuši vairāki, tāpēc tos nolēmu apvienot vienā rakstā. Tad nu nedaudz par katru no šiem.

Turpināt lasīt

Baldones piezīmes – trīs jūnija dienas

2. jūnijs

Uzrakta un ierīkota jauna dobe. Izravētas vecās. Jaunajā iesēti ziemas sīpoli, piparmētras un kāposti. Ik pa laikam uzlīst. Būdā atradu ķirzaku – tāda neaktīva, īsti pat nebēg. Redīsi vēl nav gatavi, bet burkāni vispār knapi izdīguši. Zirņi gan jau tīri smuki, nākamreiz būs jāpiesien. Mēģināju nedaudz papļaut, bet grūti gāja. Izkapti tomēr vajadzētu nosmirģelēt.

Ķirzaka būdā

Ķirzaka būdā

Turpināt lasīt

Sezonas mērķu izpildes progress un kāds paziņojums

Šīs skriešanas sezonas sākumā (kas vienlaikus bija arī šī gada sākums) nācu klajā ar saviem mērķiem šai sezonai attiecībā uz skriešanu un rezultātiem dažādās distancēs. Katrā no minētajām distancēm izvirzīju divus mērķus – B mērķis bija tāds, kuru, domājot reāli, būtu iespējams šosezon sasniegt, bet A mērķis bija krietni augstāks, tāds, kuru varētu arī nesasniegt, bet uz kuru tomēr būtu vērts tiekties.

Nu, kad sezona (ja vienādojam to ar gadu) ir jau teju pusē, pienācis laiks atskatīties, kā man veicies ar šo mērķu īstenošanu dzīvē. Izrādās – ļoti labi! Tad nu par visu pēc kārtas..

Turpināt lasīt

`Man ir kauss!` jeb Carnikavas dambja skrējiens

Nē, nu nav jau tā, ka līdz šim būtu dzīvojis vispār bez kausiem. Visiem taču vēl svaigā atmiņā palicis pērnā gada Katanas turnīrs. Bet kauss par skriešanas sasniegumiem man vēl līdz šim nebija bijis, pat ne medaļas par kādu godalgotu vietu. Gan mana grupa līdz pērnā gada nogalei – V18 -, gan arī tagadējā – V30 – ir abas pašas spēcīgākās grupas ar vislielāko konkurenci ikvienā sacīkstē, tāpēc, lai arī dažbrīd esmu bijis ļoti tuvu medaļas vai kausa iegūšanai, vienmēr tomēr kaut kas sanācis ne tā – vai nu otra grupa izrādījusies vājāka, vai nu medaļas dotas tikai līderim, nevis visam pirmajam trijniekam, vai arī gluži vienkārši neesmu bijis pietiekami ātrs, lai vispār iekļūtu trijniekā. Taču pērnsestdien sava saraksta 18. punktu beidzot izpildīju, piedaloties Carnikavas dambja skrējienā, pie tam tā kārtīgi – ne vien iekļuvu grupas trijniekā, bet pat uzvarēju, kā arī ne vien kuru katru grupu, bet grupu ar nosaukumu VElite jeb vīru elites grupu..

Kauss vēro apkārtni no balkona

Kauss vēro apkārtni no balkona

Turpināt lasīt