Uz sliekšņa starp divām pasaulēm

2012. gada 11. aprīlis. Rīta rosme 12 km garumā pa vietējiem mežiņiem. Kas gan tur īpašs? Izrādās – ar šo skrējienu esmu pārkāpis kādam nozīmīgam slieksnim savā skrējēja karjerā. Tagad, kad intriga ir ieviesta, dodu Tev laiku nedaudz padomāt – kas gan baskāju/minimālistu skrējējam varētu būt nozīmīgs slieksnis saistībā ar skriešanu?

Vai noskrieta kāda apaļa kilometrāža basām kājām? Vai minimālos apavos? Nē, tas nebūtu nekas īpašs – kas vienam apaļš, otram pilnīgi neapaļš (zinu cilvēkus, kuriem pat skaitlis 1024 neliekas pietiekami apaļš.. kur tad nu vēl tālāk..).

Varbūt kāds zīmīgs laika posms jau nodzīvots bez tradicionālo apavu izmantošanas skrējienos? Jā, piekrītu, ka tas arī būtu ievērojami, bet šoreiz ne par to stāsts.

Domājam, domājam.. Kas vēl tāds varētu būt?

Nelasām tālāk, pirms neesam izdomājuši savu variantu!

Es teicu – nelasām!

Atlikt šmaukšanos!

Tā.. Nu, ja Tu lasi jau šo teikumu, tad droši vien esi ticis ar mazo uzdevumu galā un nonācis pie kaut kāda sava varianta. Mans lasītājs taču nekad nešmauktos.. Tad nu savu variantu droši vari atstāt komentāru sadaļā zemāk, man būs interesanti palasīt, kādi vēl nozīmīgi sliekšņi būtu vērā ņemami.

Bet, ja atgriežamies pie 11. aprīļa, tad izrādās, ka šajā rīta rosmē, kuru skrēju savās huarache sandalēs, esmu pārkāpis slieksnim, kas atdalīja manu tradicionālo apavu pasauli no baskāju/minimālistu pasaules noskrieto kilometru ziņā. Tā teikt – robeža starp manu veco būtību un jauno. Starp sevis nesaudzēšanu un saudzīgu skriešanu. Pēdējā laikā (nu jau tas `pēdējais` ir sakrājies diezgan labs laiciņš), kā zināms, skrienu tikai minimālajos apavos vai basām kājām, taču noskrietās kilometrāžas ziņā tradicionālie apavi līdz pat vakardienai vienalga ieņēma lielāko daļu manas kilometrāžas – laikam jau ļoti cītīgi tomēr savos pirmajos skriešanas gados tiku skrējis, kā arī ļoti lēnām pēc tam pārgājis uz dabisko skriešanu. Skaitot kopā visus četrus manu tradicionālo apavu pārus, kilometrāža ar tiem sanākusi visai ievērojama – 3877.12 km. Protams, ja paskatāmies, cik ilgā laika posmā tas viss savācies, tad vairs tik daudz nemaz neliekas, tāpēc labāk tik sīki neiedziļināsimies..

Arī minimālie apavi man līdz šim bijuši tieši četri pāri, un, pieskaitot tiem vēl basās kājas, pēc 11. aprīļa rīta rosmes kopā bija savākušies jau 3880.67 km. Forši! Nu, kad šim slieksnim esmu pāri, varu beidzot pavisam aizvērt durvis uz veco pasauli un ar pilnu krūti doties jaunajā! Ticu, ka tā spēs sniegt man vēl daudz interesantu piedzīvojumu, kurus es nekad nebūtu spējis izdzīvot vecajā pasaulē. Daži tādi jau ir padomā, bet par lielāko daļu es droši vien pat vēl nenojaušu..

Precīzākas statistikas cienītājiem zemāk redzams, kā izskatās manas noskrietās kilometrāžas sadalījums pa apaviem (uz bildes var uzklišķināt, lai padarītu to lielāku un salasāmāku).

Situācija pēc 2012. gada 11. aprīļa rīta skrējiena

Situācija pēc 2012. gada 11. aprīļa rīta skrējiena

Starp citu, šis 11. aprīlis vispār bijis interesants datums – tās pat dienas vakara skrējienā manas darba huaraches kilometrāžas ziņā apsteidza Asics Kayano 16 apavus, pakāpjoties uz godpilno trešo vietu šajā vērtējumā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s