Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs..

.., es reiz dziedāju.. Tas gan bija vēl pirms 2010. gada 7. decembra, kad iegādājos savu zemes gabalu, par ko minēju sava saraksta izpildes devītā mēneša atskaitē. Visu 2011. gadu par šo jauniegūto zemes pleķīti tikai priecājos, neko citu prātīgu nedarot. Tikai reizi visas vasaras laikā aizbraucu to aplūkot, jo īsti nebija saprašanas par to, no kura gala lai sāk tur kaut ko darīt.. Taču šī gada sākumā pār mani nāca apskaidrība, un es nolēmu, ka ir jāsāk ar šo zemi kaut ko darīt.

Pirmā ideja – dzīvot pa nedēļas nogalēm tur teltī un priecāties par savu gruntsgabalu klātienē, nevis no attāluma🙂 Pa starpām, kamēr nepriecāšos, varētu kaut ko parakņāties, pagrābt veco zāli vai patīrīt no kokiem un krūmiem grāvi, kas tek gar vienu gabala robežu. Tāpat, protams, arī paskriet vietējos mežos nebūtu slikta doma.

Idejai attīstoties, sāku jau gudrot precīzākas darāmās lietas. Tika secināts, ka vajadzēs tikt vismaz pie lāpstas un grābekļa, ko cerēju aizņemties no tēva. Tā kā pleķis nav tā, ka ļoti tuvu Rīgai, tad negribētos arī turp vienmēr braukt ar auto, dedzinot degvielu. Tātad – ar velo! Bet ko tad ar lāpstu? Ņemt pār plecu, vai? Tā dzima nākamā ideja – dabūt aizslēdzamu koka kasti instrumentu glabāšanai uz vietas! Jā, un tad es arī varētu uz turieni skriet! Vai skriet tikai turp, atpakaļ dodoties ar auto. Vai arī vienā dienā aizskriet, otrā skriet atpakaļ, jo, gatavojoties ultrām, taču pārotie garie skrējieni kā reiz pienākas😉 Visādas idejas, bet visa pamatā – instrumentu kaste!

Sākot apsvērt koka kastes iegūšanas iespējas, nācās secināt, ka instrumentiem nepieciešamās kastes izmēri noteikti pārsniegs izmērus, kādus iespējams iedabūt manā vieglajā auto. Tātad jāpērk tikai dēļi, piekaramā atslēga un vēl šādi, tādi štrunti, un kaste jānaglo uz vietas objektā. Taču zināmas bažas man sagādāja divas lietas – 1) kaste varētu lietū un mitrumā sapūt; 2) kaste varētu tikt nozagta vai atlauzta.. Nākamā ideja bija mēģināt cīnīties ar šīm divām problēmām, kasti ietinot plēvē un daļēji vai teju pilnībā ierokot zemē. Tā kā mans pleķis neatrodas pie ceļa, tad maz ticams, ka sirojošās Baldones bandas to varētu nejauši pamanīt. Ā, un dēļus varot apstrādāt arī ar antiseptiķi, lai tie tik ātri nesapūst, vēl ieteica tētis, taču piebilstot, ka labāk gan varbūt būtu dabūt metāla kasti, tādu kā jūras konteineru.

Tā nu mana ideja par savas kastes meistarošanu atmira, dodot vietu nākamajai domai par masīvo konteineru, kuru neviens nevarētu ne atlauzt, ne nozagt. Tīmeklis, izrādās, ir pilns ar sludinājumiem par šādu konteineru pārdošanu, kā arī tiek piedāvāts attransportēt to uz vajadzīgo vietu, kas labi, jo konteinera izmēri arī manam auto varētu nepatikt.. Nolēmis konteineru kaut kad iepirkt, bet ne vēl uzreiz pirmajā dienā pēc domas iedēstīšanas manā prātā, jau aiznākamajā dienā pēc minētās dienas – otrajās Lieldienās – devos uz savu pleķi pirmo reizi šogad.

Runa ir par apmēram šādu jūras konteineru, tikai īsāku

Runa ir par apmēram šādu jūras konteineru, tikai īsāku

Doma šajā pirmajā apmeklējuma reizē bija izpētīt situāciju, paskatīties, vai pleķis vēl vietā, vai nav nozagts, papriecāties par dabu, kā arī padarīt kaut ko lietderīgu ar lāpstu, grābekli un sērkociņiem.

Pirmais iespaids, ierodoties galapunktā, izslēdzot radio un izkāpjot no auto – cik ārkārtīgi kluss! Patiesi – nevienas skaņas, ne suņu rejas, ne cilvēku klaigas, ne, protams, arī kāda satiksmes trokšņa. Ideāli! Vēlāk gan nedaudz sadzirdēju kaimiņa suņus, kā arī dzērvju klaigāšanu, paceļoties gaisā no blakus lauka – ideālas skaņas!

Otrais iespaids, sākot pleķa apstaigāšanu – ļoti liela dzīvās dabas klātesamības sajūta. Kā jau minēju, turpat blakus pa lauku pastaigājās divas dzērves. Ejot pār lauku, vai uz katra soļa varēja redzēt pa sauso zāli skraidām mazus zirneklīšus. Vairākās vietās manīju čupiņas ar zaķu (laikam) spirām – arī tie te bijuši. Kaimiņa sētā skraidīja divi suņi. Šur tur tika manīts pa kādam kurmja rakumam, bet vietām uz lauka pa tādai milzīgi lielai melnzemes čupai – vai nu milzu kurmis, vai kāds cits dzīvnieks, vai arī NLO sekas, īsti nevar saprast.. Pie grāvja, kas stiepjas gar mana pleķa vienu malu, aug bērzu rinda. Daži bērzi it kā nejauši iegāzušies grāvī, bet, papētot tuvāk, tiek atrastas skaidras bebru darbošanās pēdas.. Jā, un vēl – aizejot pāri kaimiņa gabalam līdz mežam, pie tā grāvī tur vēl palikušā sniegā redzamas arī citu dzīvnieku pēdas – vai nu vilku vai tamlīdzīgas. Tā kā zvēru kompānijas te man laikam netrūks🙂

Šur tur pa kādai slapjākai vietai, šur tur pietiekami sauss. Atradām normālu vietu, kur nākotnē varētu atrasties telts vieta, un nolēmām to attīrīt no pērnās zāles, liekot lietā grābekli. Tāpat nedaudz no vecajiem kokiem un zariem attīrījām grāvmalu, arī kaut kādus kokus nācās rakt laukā no zemes (iespējams, vecs celms). Ierīkojām ugunskura vietu, ap to uzrakām zemi, lai uguns neizplatās, un šo to no savilktā nodedzinājām. Lielākā daļa gan palika, jo visi koki pamatā bija sapuvuši un mitri, tāpat arī lielākā daļa zāles, tāpēc nekas tā īsti negribēja degt. Toties zeme, kā par brīnumu, bija gana mīksta, neskatoties uz to, ka vēl vakar sniga un tika sasniegts jauns attiecīgā datuma aukstuma rekords – pa nakti vietām esot bijis līdz -11 grādiem liels sals. Uz manas zemes gan sniegs praktiski nebija, tikai šur tur pa kādam mazam baltam pleķītim.

Es pie ugunskura

Es pie ugunskura

Nostrādājāmies vairākas stundas, paēdām arī līdz paņemtās maizītes. Katrā ziņā – diena tika izmantota lietderīgi, atpūšoties pie dabas. Nākamā doma, ko varētu te darīt tālāk – nolīgt kādu traktoristu, kurš varētu zemi uzrakt, lai tajā tad kaut ko sastādītu. Cits variants – iznomāt zemes frēzi, arī tādas esot un tīri labi tiekot galā arī ar neapstrādātu zemi, kur biezas velēnas. Vai arī noalgot frēzētāju ar savu tehniku. Iespējas ir vairākas, tagad tik jāizšķiras par derīgāko un varbūt jau šajā nedēļas nogalē jāķeras pie darba. Līdz ar to pagaidām jāatliek konteinera iegāde, jo tā klātbūtne varētu traucēt zemes rušinātājam (vismaz tās zemes, kas atrastos tieši zem konteinera, noteikti). Un līdz ar to, savukārt, arī uz vēl kādām nedēļām jāatliek brauciens uz dārzu ar velo, jo, kamēr nav konteinera, nav arī, kur glabāt instrumentus. Nu bet nekas – visu pēc kārtas, un gan jau kaut kad būs arī velo braukšana un skriešana. Jā, vēl jau arī skriešanai derīgās apkārtnes meža takas jāizpēta, jo šajā reizē, aizstaigājot līdz mežam, nācās secināt, ka pirmkārt, tas no pļavas atdalīts ar platu grāvi, bet, otrkārt, pats mežs izskatījās aizaudzis un nekopts – pa tādu jau nepaskriesi. Taču, domājams, ka gan jau var šim mežam piekļūt arī no kādas citas puses un atrast kādas skrienamas stigas.

Jā, un vēl – pēdējo dienu laikā esmu uzzinājis daudz ko jaunu par zemes apstrādāšanu, iepazinies ar dažādām zemes frēzēm un citām saistītām lietām🙂

Noslēgumā – video iespaida radīšanai!

7 thoughts on “Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs..

  1. Smuki! Bērzi tiešām labi un varbūt arī karstā vasarā taisīs ēnu, kamēr citi stādītie koki nav izauguši. Tikai no bebriem gan jāpasargā ar metāla sietu🙂

  2. a) var jau arī veikt zemes īpašumā plānošanu un atvēlēt vietu “mājai” un vietu “dārzam”, kā rezultātā “frēzēt” vajadzēs tikai dārzam atvēlēto daļu, bet “pagaidu māju” novietot uz/pie mājas vietas.
    b) vēl var arī trennēt rokas muskuļu spēku un izmantojot video redzamo lāpstu, “uzrakt” zemi. mehāniskā frēze nav nemaz tik kvalitatīva, piemēram, ja ir pieāķēta vieglam traktoram, jo procesā atstāj arī neaizskartus zemes gabalus. pilnīgai zemes uzrakšanai iesaku traktora vilktu arklu vai arī roku darbu.
    c) tā kā taisies zemi apstrādāt, ceru, ka esi iepazinies, ka, samaļot zāļu un nezāļu saknes, no katra gabala var izaugt jauns auga stāds un ka nezāles aug nejēgā ātri un daudz. kā rezultātā dārzu nepieciešams uzturēt katru otro dienu ravējot nezāles un neļaujot ātri augošajiem lapaugiem aizēnot tevis audzētos kultūraugus.

    • a) Bija arī doma apstrādāt tikai daļu zemes, tad jau redzēs, kā beigās izdomās.
      b) Es jau, izmantojot lāpstu, uzraku nelielu dobīti, bet jau apnika.. Laikam jau mazā rokas frēze tad būtu kvalitatīvāka par tādu, kas aiz traktora velkama.
      c) Jā, lasīju, ka no vienas nezāles, kas tiek sakapāta, vietā izaug septiņas. Bet nu, ko darīt, citu risinājumu pagaidām neredzu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s