Romas maratons – sajūtas un dati

Cik gan ātri var mainīties sajūtas pēc maratona! Tas nav nedēļu jautājums, kā daudzviet lasīts, pētot gudrāku cilvēku vēstījumus par atjaunošanās periodu pēc garākām sacensībām. Runa ir par dienām, pat stundām! Sajūtas šoreiz sāka mainīties jau paša Romas maratona laikā. Pirmā pusīte pagāja ļoti ātri, palidoja garām (vai es tai cauri) vēja spārniem, par to daudz nav, ko teikt. Bet otrā pusē jau gāja krietni grūtāk.

Svētdienas rītā no metro pieturas plūst ārā skrējēju bari

Svētdienas rītā no metro pieturas plūst ārā skrējēju bari

Pirmās sajūtas, kas it kā esot raksturīgas maratonam, parādījās ap kādu 25. līdz 26. kilometru – Kam man tas vajadzīgs? Kāpēc sevi tā jāmoka? Varbūt stāties ārā? Nevarētu teikt, ka šajā brīdī būtu iestājies tas stāvoklis, ko pusoficiālajā literatūrā sauc par sienu. Sienas gadījumā tempam būtu strauji jākrītas – laikam par kādu, teiksim, minūti kilometrā. Taču manā gadījumā nekas tāds vērojams nebija. Protams, pēdējos kilometros temps kritās, bet ne tuvu ne tik drastiski, pat ne pusi no tā. Vienkārši bija tā kā karsti, tā kā vienmuļi kādu brīdi, tā kā piekusums, tā kā negribējās tik daudz vēl skriet.

Nākamās sajūtas varētu saukt par visai līdzīgām šīm, tikai izteiktākas, spēcīgākas. Pēc ~30 km noskriešanas mēģināju sev iestāstīt, ka vēl tikai nieka desmit kilometri atlikuši. Šī iestāstīšana pašam sev gan man īsti nepadevās, jo, pirmkārt, šajā brīdī nepavisam nelikās, ka desmit kilometri būtu kāds nieks, bet otrkārt, nespēju sev melot tik pārliecinoši, cik šādā brīdī būtu bijis nepieciešams. Ja ikdienā kādam neskrējējam saku, ka skriešu maratonu vai vispār kaut ko par maratonu, tad parasti atbilde ir apmēram tāda: ā, tie ir 40 km, ja? Un arī tas vēl ir labākajā gadījumā, reizēm gadās arī, ka cilvēks vispār nav informēts par maratona garumu, pat ne tik aptuveni. Protams, šādos gadījumos manī snaudošais precizitātes velniņš atgūst modrību un liek man savam sarunu biedram aizrādīt, ka runa tomēr nav ne par 40 un pat ne par tikai 42 kilometriem, bet gan par 42.195 km. Lielai daļai gan tas liekas viens un tas pats, līdz ar ko mana piezīme tiek laista gar ausi, un nākamajā reizē viss jāstāsta pa jaunam. Taču šoreiz es šo 40-nieku mēģināju iebarot pats sev, iestāstot, ka vēl tikai desmit kilometri atlikuši un tad jau faktiski finišs turpat jau būs klāt. Taču vēl pēc pāris kilometriem, kad aiz muguras bija jau 32 km, nācās tomēr atzīt, ka desmitnieks līdz finišam atlicis tikai tagad, un arī tikai pēc mana Garmin rādījumiem, kuri šajā brīdī oficiālajām kilometru atzīmēm jau bija aizsteigušies priekšā krietnu gabalu.. Bet vispār ap 30. līdz 32. kilometru sapratu, ka zem 3:30 palīst šoreiz nesanāks, tāpēc jāskrien vien tāpat, kā nu sanāk.

Pirms starta

Pirms starta

35-37 kilometru sajūtas – vienu soli pēc otra, vienu kāju priekšā otrai, neko vairāk man nevajag darīt.. Baigi lēni gan šādā veidā tuvojas finišs, jaunas kilometru atzīmes nāk arvien grūtāk un lēnāk, bet tikai šādā veidā tiek pievarētas pilnīgi visas garās distances.

Paralēli pēdējos ~10 kilometrus jau spēju iztēloties, cik forši būs pēc finiša gulēt zālē, likās, ka par to gan nekas labāks nevarētu būt. Tāpēc vien ir vērts turpināt likt soļus vienu pēc otra!

Pēdējais kilometrs, protams, pacilājošs. Atcerējos šajā brīdī, ka Aivars bija kaut kad rakstījis, ka kādā maratonā pēdējo kilometru esot nolidojis pa 3:42.. Man gan spēka vairs nav pat par minūti sliktākam kilometram, bet arvien lielāks līdzjutēju atbalsts, pašās beigās skrējiens ap Kolizeju un tad jau finiša taisne. Ideāli – otrais maratons pieveikts! Pie tam tas izdarīts par vairāk kā 17 minūtēm ātrāk kā pirmajā piegājienā. Uz rekordu jau gāju visa maratona garumā, bet visu laiku bija bijušas domas par to, ka normālā gadījumā būs labs rekords, bet, ja nu tomēr vēl kaut kas atgadās.. Bet nu tas ir nodrošināts! Tieku pie finiša medaļas, mani bildē – gan personīgie līdzjutēji, gan arī organizatoru nodrošinātie. Kāds vīrs man saka, ka varot iet uz kāju masāžu tur malā. Pats to nebūtu nemaz pamanījis un būtu aizgājis tālāk pa finiša koridori uz priekšu. Nezinu gan, kāpēc tieši man vīrs to teica..

Pieceļoties no masāžas galda, uzreiz grūti paiet, nevar īsti saprast, laikam piekusums potīšu rajonā. Knapi velkos uz priekšu, analizējot nākamās sajūtas – nu gan laikam ilgi vairs skriet negribēsies, kamēr atpūtīšos. Nesaprotu, kā es pēc sava pirmā maratona jau nākamajā dienā varēju noskriet atjaunošanās skrējienu 8 km garumā, tagad nemūžam rīt nepaskriešu! Taču iezogas manī arī prātuļojums par to, ka vienmēr jau pēc tādiem grūtākiem skrējieniem liekas, ka vairs negribēsies un nebūšu spējīgs paskriet ilgu laiku, bet pēc kāda laika tas ikreiz pāriet. Domāju – nez, cik ilgs laiks šoreiz būs vajadzīgs, kamēr šīs sajūtas pāries, gribētos to precīzi nofiksēt. Kā vēlāk izrādījās – jau nākamajā dienā, no rīta pieceļoties, nebija ne miņas no lielā piekusuma, un likās, ka atjaunošanās skrējienu gan jau šodien varētu noskriet mierīgi, nākamo maratonu gan varbūt vēl nē😉 Atjaunošanās skrējienam gan laika nepietika, toties visu dienu veltījām Romas apskatei, nostaigājot kājām krietnu gabaliņu. Savukārt, vēl nākamajā dienā jau likās, ka mierīgi varētu skriet nākamo maratonu.. Nu, varbūt mazliet lēnāk tikai🙂 Tā kā katru dienu maratonus skriet vēl laikam nevarēšu, bet par katru otru jau varētu sākt domāt.. Joks😉 Taču šajā dienā pa Romu nostaigājām vismaz savus 15 kilometrus, kā vēlāk papētīju Google kartēs.

Tas nu būtu par sajūtu mijām mana Romas maratona laikā. Kopumā sajūtas visai varenas, jo nepārtraukti jāskrien pa ļoti vēsturiskām vietām, garām iespaidīgām celtnēm, arī gar Vatikānu, pa tiem pašiem akmeņiem, pa kuriem staigājuši cilvēki vēl pirms vairākiem tūkstošiem gadu.. Diezgan neaprakstāmi!

Vēl papildus tam varu minēt šādus tādus sīkkrikumus par sacīksti:

  • Ļoti laba sacīkstes organizācija. Nav jau brīnums – tomēr `Gold Label` statusa maratons. Likās, ka viss izdomāts līdz galam. Pirms starta varēja daudzās lielās kravas mašīnās nodot somas (Expo iedotās) ar mantām, pēc finiša uzreiz tās arī dabūt, nestāvot nekādās rindās, jo mašīnas bija pietiekami daudz un skaidri sadalītas pēc dalībnieku numuriem. Perfekta dzirdināšana ik pa 5 km, ēdināšana, sākot no 20. kilometra arī ik pa 5 km, ūdens sūkļi, sākot no 7.5. km ik pa 5 km. Nekur nebija nekas jāgaida, visu varēja dabūt uzreiz, skrienot garām. Vairākās vietās bija orķestri, pēc finiša masāža, ēdieni, dzērieni. Vēl viena laba lieta – filmēšana vairākās trases vietās un safilmēto materiālu noskatīšanās iespēja maratona mājas lapā, atrodot konkrēto skrējēju pēc numura (līdzīgi citos maratonos iespējams pēc numura atrast savas bildes, bet filmas gan vēl nebija gadījies nekur redzēt).
Somas nodošana kravas mašīnā

Somas nodošana kravas mašīnā

  • Grozoties pirms starta tajā ielā, pamanīju vēl vienu personāžu Vibram FiveFingers apavos, kādos skrēju arī es. Bet tas arī viss – vairāk neviena minimālista vai baskāja neredzēju. Savādi, biju gaidījis, ka tik lielā pasākumā (~20000 maratonisti) būs daudzi.. Tomēr šī pasākuma ģenerālsponsors ir Asics, un tas bija redzams un jūtams ik uz soļa. Arī Expo redzēju lielus plakātus pa visu sienu ar lielajām tradicionālajām bildēm, kurās redzams, kā kāds skrējējs piezemējas uz papēža. Šermuļi skrien caur kauliem, ko tādu redzot, atklāti sakot🙂 Jā, bet manus Vibramus gan daudzi pētīja – gan pirms starta, gan sacīkstes laikā. Daži rādīja citiem un kaut ko savā starpā runājās par tiem, kāds arī man kaut ko pajautāja. Vibramu dzimtene taču it kā ir tieši Itālija.. Man būtu viņiem par tiem jāprasa, nevis otrādi..🙂
Lielā masa plūst katrs uz savu starta koridori

Lielā masa plūst katrs uz savu starta koridori

  • Savā C starta koridorī ierados faktiski pēdējā brīdī – jau pēc pāris minūtēm no aizmugures mums klāt tika pielaists pēdējais un lielākais D koridoris. Ja būtu ieradies šīs dažas minūtes vēlāk, man būtu bijis jāstartē vēl krietni tālāk uz skrējēju bara beigu pusi. Startā stāvēju apmēram tur, kur vienuviet veselu trīs krāsu baloni jeb maratona tempa turētāji – uz laikiem 4:15, 4:30 un 4:45. Diez ko patīkami jau nav būt kopā ar šādiem tempiem, bet cerēju, ka vairs es viņus trasē gan neredzēšu🙂 Toties gaiši zilie baloni ar manu mērķa laiku 3:30 bija saskatāmi tālu jo tālu priekšā. Šis bija viens no tikai diviem brīžiem, kad šos balonus trasē redzēju. Otrs brīdis bija uzreiz pēc 25. kilometra, kad biju šo balonu vīrus tik tālu panācis, ka atkal tos redzēju tālumā sev priekšā kādā taisnē.
  • Karstums bija, bet tas diez ko daudz netraucēja. Taisni brīnums, jo domāju, ka tas radīs lielākās nepatikšanas. Taču bija divas citas lietas – kalniņi un bruģis. Mājas lapā bija teikts, ka trase esot `totally flat`* un ka bruģis esot tikai 7% no trases. Nekas no tā man nelikās atbilstošs patiesībai – kalniņi bija ik pa brīdim un jo tuvāk finišam, jo vairāk, bet bruģēta man likās teju puse trases..
  • Baigā drūzma nu gan. Startēt nācās diezgan lēni, jo visur bija tauta. Pēc ~700 metriem pagriezienā vispār nācās praktiski apstāties uz dažām sekundēm, kamēr tiku tam cauri. Rezultātā pirmais kilometrs sanāca pats lēnākais – 5:44. Daudzmaz izretojušies visi man apkārt bija tikai ap 12. vai 13. kilometru, tad jau varēja kaut cik normāli paskriet. Ātrākais kilometrs toties man sanāca divdesmitais – 4:41.
  • Piefiksēju oficiālo starta/finiša pulksteni gan savā starta, gan finiša brīdī. Starta līniju šķērsoju, kad tas rādīja laiku 5:50, bet finišēju, kad tas rādīja 3:36:00. Visai neizprotami, ņemot vērā, ka oficiālais čipa laiks man bija 3:33:20, bet pēc paša rādījumiem 3:33:18.. Taču pēc finiša mans līdzjutējs teica, ka viņiem esot kaut kas atgadījies ar to starta pulksteni un tas uz kādām 5-10 minūtēm esot vispār izslēdzies. Tad nu laikam pēc tam ieslēgts un ne īsti pareizi piekoriģēts.
  • Skrēja arī suņi. Tiem bija arī savi numuri. Vairāk to laikam bija satelītskrējienā, kuru skrēja mana sieva un mana māsa (un vēl ap 79998 citi dalībnieki), bet arī es savas distances sākumā manīju pa kādam. Tāpat manīju arī kādu vīru, kurš skrēja ar suni bez numura. Viņam trases tiesneši malā aizrādīja, ka tā nedrīkst – ja suns ir trasē, tad tikai ar numuru. Saruna, protams, notika itāliski, bet tik daudz pat es sapratu.
Viens no numurētajiem suņiem

Viens no numurētajiem suņiem

  • Vēl nedaudz par manu ēšanas un dzeršanas režīmu. Pirmajā dzirdināšanas punktā paņēmu ūdeni, bet visos pārējos – pa Gatorade sporta dzēriena glāzei. Pirmo ēdināšanas punktu pie 20. kilometra palaidu garām, bet nākamos izmantoju. 25. kilometrā paņēmu vienu ābola gabaliņu, 30. kilometrā atkal ēdināšanu palaidu garām, bet 35. kilometrā paņēmu divus banāna gabaliņus. Tas arī viss no manas ēšanas un dzeršanas. Vēl dažos pēdējos sūkļu punktos paņēmu sūkļus, lai noslaucītu sevi ar ūdeni un izspiestu to uz galvas, tādējādi kaut cik veldzējoties no karstuma.
  • Pēc finiša satiku Andri Valertu no Maratona kluba un Valdi Ņilovu. Tie arī vienīgie no latviešu skrējējiem, kurus satiku, lai arī vispār tīri daudz latvieši piedalījās.
Pēdējā kilometrā - vēl tikai augšā kalniņā, apkārt Kolizejam un finiša taisnē!

Pēdējā kilometrā - vēl tikai augšā kalniņā, apkārt Kolizejam un finiša taisnē!

Un nobeigumā vēl kādi konkrētāki dati statistiķiem kā man:

  • Manis piefiksētā distance – 42.76 km
  • Oficiālais finiša laiks – 3:36:00
  • Oficiālais čipa laiks – 3:33:20
  • Vieta kopvērtējumā – 2013.
  • Finišētāju skaits – 12677

Kilometru laiki (pēc mana Garmin):

  • 1. km – 5:44
  • 2. km – 5:02
  • 3. km – 4:59
  • 4. km – 4:48
  • 5. km – 4:53
  • 6. km – 4:52
  • 7. km – 4:57
  • 8. km – 4:55
  • 9. km – 5:05
  • 10. km – 4:49
  • 11. km – 4:56
  • 12. km – 4:49
  • 13. km – 4:52
  • 14. km – 4:53
  • 15. km – 4:52
  • 16. km – 4:55
  • 17. km – 4:50
  • 18. km – 4:56
  • 19. km – 4:56
  • 20. km – 4:41
  • 21. km – 4:53
  • 22. km – 4:46
  • 23. km – 4:49
  • 24. km – 4:50
  • 25. km – 4:48
  • 26. km – 4:58
  • 27. km – 4:53
  • 28. km – 5:02
  • 29. km – 4:45
  • 30. km – 5:02
  • 31. km – 4:53
  • 32. km – 5:05
  • 33. km – 4:54
  • 34. km – 5:07
  • 35. km – 5:03
  • 36. km – 5:22
  • 37. km – 5:07
  • 38. km – 5:15
  • 39. km – 5:12
  • 40. km – 5:19
  • 41. km – 5:30
  • 42. km – 5:15
  • 43. km (760 metri) – 3:49
Skrienam ap teju divus tūkstošus gadu veco Kolizeju..

Skrienam ap teju divus tūkstošus gadu veco Kolizeju..

Visi rezultāti pieejami šeit.

Organizatoru fotografētās bildes pieejamas šeit.

Organizatoru filmētie video pieejami šeit.

Vēl viena interesanta lieta ir organizatoru piedāvātā iespēja salīdzināt savu skrējienu kustībā ar līdera un pēdējās vietas skrējieniem, tas izdarāms šeit.

* Angļu val. – pilnīgi plakana

4 thoughts on “Romas maratons – sajūtas un dati

    • Paldies! Hehe, nu to jau redzēs, kas būs nākamgad, nevar steigties laikam pa priekšu. Bet nākamajam maratona rekordam gan vajadzētu būt tuvāk trim stundām kā četrām😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s